Nākošajā – 2014. – gadā apritēs 210 gadi kopš Vidzemes zemnieku Nolikuma publicēšanas (1804. gada 20. februārī). Tā mērķis bija latviešu un igauņu zemnieku juridiskā statusa izmaiņa no beztiesiska dzimtcilvēka uz t. s. „brīvo zemkopi”, un tas sagatavoja pretrunīgi vērtēto brīvlaišanu Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes guberņās attiecīgi 1816., 1817. un 1819. gados.

Periodu no 1816. līdz 1861. gadam dēvē arī par „klaušu laikiem”. Par klaušu muižu  uzskatāma muiža, kuras saimniecība viscaur balstījās uz zemnieku nesamaksātu klaušu darbu.

„Klaušu laiku” galvenās iezīmes raksturotas divu ievērojamu latviešu vēsturnieku – Jāņa Zuša un Arveda Švābes darbos[1]. Tomēr detalizēti – kā 1804. gada Nolikums darbojās atsevišķos novados – minētais periods līdz šim pētīts maz.

Zemnieku klaušu sadalījums pēc zemes kategorijām (%)

Saskaņā ar 1804. gada Nolikumu, zemnieks kļuva par iedalītās zemes turētāju no paaudzes paaudzē. Viņam nebija tiesību atstāt savas mājas, taču arī muižnieks nedrīkstēja nedz viņu pārdot, nedz citādi atsavināt bez zemes. Zemniekam, kurš slikti pildīja klaušas, mājas varēja atņemt vienīgi pēc tiesas lēmuma, bet arī šajā gadījumā tās nepārgāja muižnieka, bet  likumīgo mantinieku rīcībā. Kategoriski bija aizliegts pārvērst zemniekus muižu kalpos dažādiem pakalpojumiem.

Uzliekot klausības, vadījās pēc  t. s. vaku grāmatām. Krievu administrācija  par pamatu ņēma 17. gadsimtā zviedru valdības izstrādāto aprēķina vienību – revīzijas arklu 60 dālderu apmērā. Par šādu summu zemniekam bija jādod klaušas un jāmaksā nodevas. Tomēr ir jāņem vērā, ka  ka zviedru zemes kadastrs novērtēja tikai ienākumus no aramzemes, ieskaitot atmatu. Pļavas, ganības un cita zeme netika ierēķinātas.

1804. gadā Vidzemes muižniecība ne bez pamata baidījās, ka, pārmērot zemnieku zemes, vajadzēs ievērojami pazemināt klaušas, jo varētu izrādīties, ka tās līdz šim nepamatoti paaugstinātas. Glābjot muižnieku intereses, tika izmantoti atsevišķi zviedru sistēmas trūkumi un panākta arkla kā aprēķina vienības paaugstināšana par 1/3daļu, t. i., 60 dālderu vietā sāka skaitīt 80 dālderus. Lai mākslīgi paaugstinātu zemnieku saimniecības ienesību, nolēma novērtēt ienākumus arī no pļavām. Salīdzinot ar zviedru normām, raksta akadēmiķis Jānis Zutis, „krievu valdība piekāpās muižniecības pārstāvju prasībām un palielināja klaušas apmēram divkārtīgi”.

Turaidas muzejrezervātā glabājas šīs muižas 1816. gada vaku grāmata, pēc kuras iespējams spriest arī par to, ar kādiem paņēmieniem šeit nepamatoti tika paaugstinātas klaušas. Atšķirībā no papildpunktiem, kuri  1809. gadā tika pievienoti Nolikumam un atļāva izlases veidā uzmērot tikai dažas zemnieku saimniecības, Turaidā tika pārmērīta visu 34 saimniecību zeme. To  iedalīja četrās kategorijās pēc veida (dārzu zeme, tīrumi, meža zeme un pļavas) un tikpat daudzās kategorijās (grados jeb „zortēs” pēc labuma. No vaku grāmatas redzams,  ka Turaidā dārzu un tīrumu zeme novērtēta kā 3. un 4. kategorijai atbilstoša, savukārt pļavas – kā otrās, retāk – pirmās kategorijas, (pļavu zeme izcenojumā tomēr bija pati nevērtīgākā), un, visbeidzot, meži – kā pārsvarā 4. kategorijas zeme.

Viena klaušu diena cilvēkam ar zirgu bija notaksēta uz 4 grašiem, cilvēkam bez zirga – uz 3 grašiem (1 grasis 19. gadsimta sākumā atbilda 2 kapeikām krievu naudas). Tādā veidā var iedomāties, cik viegli vai vienkārši zemniekam  bija izpildīt klausības par sētu, kas tika novērtēta, piemēram, par 28 dālderiem, ja atceramies, ka lielum lielo vairumu – vismaz 75% un pat vairāk no visas klausību vērtības sastādīja tieši klaušas.

Interesanti noskaidrot, kura no minētajām zemes kategorijām sastādīja vislielāko daļu klaušu un nodevu kopsummā. Kā redzams no diagrammas (Zemnieku klaušu sadalījums pēc zemes kategorijām (%)) tā nebija ne dārzu, ne tīrumu, pat ne pļavu zeme, bet gan par visnevērtīgāko atzītā mežu zeme. Vislielāko dienu skaitu klaušu zemnieki Turaidā bija spiesti atkalpot par zemi, kura viņiem praktiski nemaz nebija vajadzīga  – savā mežā zemnieks bez muižas atļaujas nedrīkstēja nogriezt „pat rīksti” (vēsturnieka Uģa Niedres izteiciens). Tādējādi arī Turaidas muižu varētu pieskaitīt pie tiem „ar mežiem bagātajiem apvidiem”, kuru daļa zemniekiem iedalītajā zemē „2 – 4 reizes pārsniedza tīrumu platību. […] Vēlāk izrādījās, ka vistrūcīgāk dzīvoja tie zemnieki, kam bij piedalīts daudz meža zemes. Viņiem nebij ne pietiekami daudz darbaroku, ne lopu, lai līdumus iekoptu par tīrumiem”. (A. Švābe).

Otra likumsakarība, kas atklājas, pētot ar Turaidas muižu saistītos rakstītos avotus, ir saistīta ar tā saucamo „mantojamo” vai „tēva sētu”.

Varētu domāt, ka zemnieku sētas (izņemot, protams, vēsturisko katastrofu gadījumus, kādi bija, piemēram Ziemeļu karš un Lielais mēris 1710. gadā) apdzīvojušas vienas un tās pašas ģimenes vairāku paaudžu laikā. Uz to vedina domāt arī 1804. gada zemnieku Nolikums. Tātad varētu sagaidīt, ka arī Turaidā mēs sastapsim spēcīgas zemnieku dzimtas, kuras kļuvušas par mantojamās sētas turētājām no paaudzes paaudzē. –   Tomēr rakstītie avoti apliecina kaut ko citu.

Tika izskatīta Turaidas draudzes 1811. gada dvēseļu revīzija[2]. Pirms tam revīzija veikta 1795. gadā. Iepriekšējo ģimeņu rokās saimniecības saglabājas 16 gadījumos; 4 sētās – „Teicī”[3], „Lejas Beitiņā”, „Beķerī” un „Vildā” turpina saimniekot  tie paši saimnieki,  kuri uzrādīti jau 1795. gada revīzijā, 11 gadījumos saimnieki ir viņu dēli, bet vienā  – saimnieka brālis. 26 zemnieku sētās ielikti jauni saimnieki, pie tam daļā no tām – pat tādos gadījumos, kad pēc mirušā saimnieka paliek viens vai vairāki dēli, kuri, protams, būtu varējuši vadīt saimniecību. Parasti tie tiek pārcelti uz citām sētām – vai nu par saimniekiem, vai kalpiem. Piemēram:

„Lejas Ķeša” mirušā saimnieka Anča pirmais dēls Ādams (40 gadus vecs) ir saimnieks „Sila Vēverī”; otrais dēls Pēteris (32) ir saimnieks „Krancītī”, trešais dēls Miķelis (28) ir kalps „Sila Vēverī”. „Kalna Ķeša” saimnieks Jānis ir miris, viņa dēls Miķelis (41) ir turpat par kalpu. Miķeļa dēls Pēteris ir „Beķerī”. Otrais dēls Jānis (37) tagad ir „Kalna Ķesī” par saimnieku. Trešais dēls Ādams (32) „Beķerī” ir saimnieks. Dēls Andris ir miris. Piektais dēls Ķirts (20) tagad ir „Ābaidā”. Sestais dēls Mārtiņš (23) ir par kalpu pie „Rudzīša” saimnieka.

Dažkārt mirušā saimnieka dēli turpina dzīvot sava tēva sētā, tomēr zaudējuši savu agrāko statusu – piemēram, mirušā  saimnieka dēls Jānis „Bramanī” nav vis saimnieks,  bet tikai vaļinieks. Viņa dēls Miķelis ir kalps citā sētā – „Kalna Beitiņā”. „Bramanī” saimnieko ienācējs Miķelis (46), kas anotēts „Kalna Beitiņā”.

Pavisam nav paveicies „Ādmiņa” sētas mirušā saimnieka Pētera dēliem. Viens dēls – Jānis (22)  ir kalps „Namškēnā”, otrs  – Mārtiņš, (17) – „Ābaidā”. Dēls Andrejs ir kalps Turaidas muižā. Vēl viens dēls ir miris. Pašreizējais saimnieks Jānis agrāk dzīvojis „Lejas Beitiņā”.

Saimnieku sētu demogrāfiju izmaina ne tikai nāve vai pārcelšana uz citu sētu – ja ģimenē dēlu ir vairāk, tad kā likums, viens no tiem tiek nodots rekrūšos, otrs (sakarā ar pieaugošajām Napoleona karaspēka iebrukuma briesmām) zemessargos jeb, kā toreiz teica – milicijā. Kā liecina jau minētā revīzija, rekrūšos „noņemti” 7 Turaidas saimnieku dēli,  bet  zemessardzē – 3.

No teiktā kļūst redzams, ka Turaidas muižā tikai retos gadījumos saimnieku sētas tika pārmantotas tiešā līnijā – lai arī  vīriešu kārtas mantinieku netrūka. Bez tam acīmredzams 1804. gada Nolikuma pārkāpums ir mirušā „Igauņu” saimnieka dēla Jāņa paņemšana uz muižu par barona Kristiāna fon Budberga apkalpotāju (Diener). Minētajā „Igauņu” sētā viņa vietā par saimnieku tika iemitināts Indriķis no „Lapsas” sētas. Līdzīgs gadījums notika arī „Ābaidā”, kur pēc saimnieka (kalēja Indriķa) nāves viņa dēls Pēteris tika pārcelts uz muižu par apkalpotāju (Bedienter), viņa brālis Jānis kļuva par muižas audēju, trešais dēls Juris – par kalpu „Bisnieka” sētā, ceturtais dēls Jānis tika nodots rekrūšos, bet par saimnieku šajās mājās kļuva „Aniņā” reģistrētais Jēkabs.

Zemnieku sētu apdzīvotības kontinuitāte dažās Vidzemes muižās (1795. - 1811. g.)

Lietderīgi noskaidrot, cik lielā mērā zemnieku sētas tika mantotas citur Vidzemē. Šim nolūkam tika salīdzināti revīzijas dati par 16 dažāda lieluma Vidzemes muižām – gan privātām, gan kroņa. Iegūtos datus apkopojot tabulā, pavērās sekojoša aina (sk. diagrammu  attēlā).

Minētie avoti apliecina, ka 1804./1809. gada  likumi zemnieku stāvokli uzlaboja maz. Viņu beztiesiskais stāvoklis un muižnieku patvaļa joprojām – vismaz Turaidas muižā – saglabājās.

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta krājuma un ekspozīcijas daļas galvenais speciālists