Turaidas muzejrezervāts turpina akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas notiks visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai attaino pili un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.

Turaidas pilsdrupu izrakumu laikā (1976-1999) atrasti gandrīz divi simti viduslaiku ķieģeļu, kuros savas pēdas atstājuši dažādu sugu dzīvnieki. Tās ir interesantas mājlopu „vizītkartes” – aitas un cūkas, kaķi un suņi jau sen ir citos medību laukos, bet apdedzinātajā mālā gadsimtiem ilgi saglabājušies viņu pēdu nospiedumi.

Ķieģeļus, kuru virsmā redzami dzīvnieku pēdu iespiedumi, sauc par pēdķieģeļiem. Kad 19. gs. beigās Rīgas Doma baznīcā tika atrasti daži viduslaiku pēdķieģeļi, arhitekts Vilhelms Neimanis tos uzskatīja par īpašu meistaru zīmi – marķējumu kādas senas ķieģeļnīcas produkcijai. Reizēm daži ārzemju autori izteikuši hipotēzi, ka ķieģeļi ar bērna rokas vai kājas, vai dzīvnieka pēdas nospiedumu varētu būt saistīti ar maģiskiem ticējumiem. Arī mūsdienās teicienu „uzlikt kāju” saprotam kā brīdinājumu – „tas pieder man”! Taču pēdķieģeļu saistību ar maģiju pierādīt ir grūti. Toties seno ķieģeļnīcu dokumentos nereti lasāms par savvaļā palaistu mājlopu sabojātiem ķieģeļiem. Kāda Rīgas cepļa 18. gadsimta nomas līgumā ir prasība, lai no kaimiņiem ķieģeļu šķūnī ieskrējušu cūku, kas sabojā vēl neizžuvušos izstrādājumus, nodotu trūkumcietējiem Sv. Jura hospitālī. Arī Ziemeļvācijā Līneburgā 17. gs. izdotos amata noteikumos ķieģeļu meistariem ieteikts žāvēšanas nojumēm malās ierīkot drošas sienas, lai apkārt skraidoši suņi un cūkas nevarētu sabojāt tikko izgatavotus un vēl nesacietējušus ķieģeļus. Tāpēc mūsdienu pētnieki lielākoties uzskata, ka pēdu nospiedumi radušies nejauši, klaiņojošiem dzīvniekiem uzkāpjot žāvēšanai noliktiem mīkstiem jēlķieģeļiem.

Tāpat kā citos viduslaiku arhitektūras pieminekļos, arī Turaidas pilsdrupu arheoloģiskajos pētījumos ik pa laikam atrasts kāds pēdķieģelis. Sevišķi bagāta bija 1979. gada sezona, kad dienvidu korpusa izrakumu laikā ieguva pusotru simtu ķieģeļu ar dažādām pēdām. Tolaik izrakumu vadītājs dzīvnieku pēdu nospiedumus skaidroja kā ķieģeļu gatavotāju speciāli iespiestas pazīšanās zīmes. Tomēr šādam pieņēmumam nav atrodams pamatojums. Ja ķieģeļos dzīvnieku pēdas būtu spiestas speciāli, tad uz katra gabala būtu pa vienam nospiedumam, tam vajadzētu būt iedziļinātam tikai nedaudz un atrasties labi redzamā vietā – platākās virsmas vidū, kā arī tas nedrīkstētu deformēt ķieģeļa šķautni. Tomēr Turaidā atrastie pēdķieģeļi ļauj izteikt pavisam citus secinājumus.

Šķiet, ka vismaz daļa ir viena cepļa vienlaikus gatavoti ražojumi, jo vairākiem desmitiem veselo ķieģeļu ir vienādi izmēri (29-29,5x 14-15x 8,5-9 cm). Pēc lieluma pēdķieģeļi atbilst dienvidu korpusa sienās izmantotajiem ķieģeļiem, un pēc arhitekta Gunāra Jansona veiktās ķieģeļu izmēru sistematizācijas tie attiecas uz 13. gs. otro pusi vai 14. gadsimtu.

Kādi dzīvnieki nopēdojuši senos Turaidas pils ķieģeļus? Latvijas Dabas muzeja Zooloģijas nodaļas speciāliste Una Bērziņa, apskatot senos ķieģeļus, vispirms pievērš uzmanību lielākajiem iespiedumiem. Tās ir pamatīgu izmēru suņu ķepas. Nav domājams, ka ķieģeļus sabradājuši no meža izskrējuši vilki, jo mālā iespiests suņa ķepas pamatnes spilventiņš ir apaļīgāks, bet vilkam – tuvāks trijstūrim. Mazo sunīšu vai kucēnu pēdas no kaķu ķepām var atšķirt pēc nagiem – mīkstajā ķieģeļa virsmā suņu garie nagi iespiedušies kā asas švīkas virs pirkstu spilventiņiem, bet kaķi pa jēlķieģeļiem staigājuši ievilktiem nadziņiem. Suņus sauc par pirkstmiņiem, jo viņi zemē iemin pirkstus, no kuriem redzami visu piecu spilventiņu nospiedumi. Par pēdmiņiem sauc lāčus un arī cilvēkus, kas uz zemes liek visu pēdu. Toties aitas, kazas un cūkas ir nagmiņi, kas zemē atstāj platu nagu pāra nospiedumus. Aitu un kazu pēdas vienas no otrām nevar atšķirt – abas sugas ietilpst pārnadžu kārtas dobradžu dzimtā, kam ir līdzīga skeleta uzbūve un kas ejot atbalstās uz trešā un ceturtā pirksta. To nagi arī veido raksturīgo nagu pāra – divu garenu pusapļu iespiedumu. Raksturīgs ir cūkas pēdas nospiedums – arī tā iešanai izmanto pēdas divus lielo vidējo pirkstu nagus, bet abi asākie un šaurākie sānu nagi nospieduma malās veido atkarpes.

Pārlūkojot Turaidas pēdķieģeļus, redzams, ka uz vairāk nekā simt gabaliem pēdas atstājuši lieli, mazi vai vidēji suņi, nepilnus divdesmit nomīņājuši kaķi, uz gandrīz desmit uzkāpuši pārnadži (aitas vai kazas un cūkas), bet dažiem – arī mājputni, laikam vistas. Ļausimies iztēlei un mēģināsim izskaidrot, kā radušās pēdas uz vismaz septiņus gadsimtus senajiem Turaidas ķieģeļiem!

Viduslaikos cilvēki un mājlopi dzīvoja cieši blakām, un amatnieka dzīvesvieta parasti atradās līdzās viņa darbnīcai. Iespējams, kādu dienu Turaidas ķieģeļnīcas meistaram bija steidzamas darīšanas ārpus cepļa, līdz ar to nesen izgatavotie ķieģeļi palika nepieskatīti, žūstot pagalma saulē. Laikam savā vaļā palaisti suņi pa mitrajiem ķieģeļiem skraidījuši vairākas stundas vai pat visu dienu, bet cūkas no aizgalda izsprukušas uz īsu brīdi. Uz dažiem ķieģeļiem var ievērot lielāku un mazāku dzīvnieku pēdas – sīkākie pārnadži bija jēri vai kazlēni, bet lielie – viņu mātes, pieaugušie dzīvnieki. Varbūt nedaudzus jēlķieģeļus samina no ganāmpulka atdalījušies sīklopi, kurus baram atkal piegriezis ganu suns. Dzīvnieki skrienot nemaz nemanīja ceļā guļošos māla klucīšus. Tā gadījās, ka uz dažiem ķieģeļiem ir tikai viena, uz citiem – divas vai vairākas pēdas. Uz atsevišķiem ķieģeļiem pēdas iet gan vienā, gan pretējā virzienā. Šķiet, ziņkārīgs kaķēns pastaigājies pa mīksto māla virsmu. Vēl kādā ķieģelī vienlaikus iespiestas gan mazākas kaķa, gan lielākas suņa ķepas. Laikam jau viens dzīvnieks bēdzis no otra, mums uzskatāmi atgādinot mūžseno nesaticību – dzīvo kā suns ar kaķi! Nereti viena mājlopa pēda mīkstajā mālā iestigusi dziļāk, bet otra gandrīz tai virsū iespiesta seklāk. Tas parāda dzīvniekam raksturīgo gaitu, pakaļkājas liekot priekškāju pēdās. Uz vairākiem ķieģeļiem lielo suņu ķepas ar asajiem nagiem mīkstajā mālā iegrimušas pat 2 līdz 4 cm, bet pārnadžu šķeltie nagi – gandrīz 5 cm dziļi. Kādam ķieģelim cūkas pēda iespiesta ne tikai platākajā virsmā, bet deformējusi arī sānu malu un šķautni – laikam kāds apvēlies sivēns sparīgi devies pāri pagalmam, bet ceļā gadījies vēl pavisam mīksts ķieģelis. Citu mājlopu pēdas atkal iemītas diezgan sekli un tikai nedaudz bojājušas ķieģeļu virsmas gludumu, jo apžuvušos gabalus nejauša uzkāpšana vairs tik daudz nav bojājusi.

Ķieģeļi ar dziļiem pēdu nospiedumiem bija brāķis, tomēr arī tos apdedzināja un izmantoja celtniecībā. Kāda Turaidas ķieģeļa virsmā dziļi iegrimusi pārnadža pēda daļēji aizziesta ar javu – tas liecina, ka iespiedumi mūrī netika eksponēti. Pēdu nospiedumus veiksmīgi noslēpa mūrēšanas laikā, fasādē atstājot redzamu tikai ķieģeļa nebojāto sānu malu vai galu.

Līdz šim Turaidā atrastie pēdķieģeļi nekādi neliecina, ka amatnieki tajos speciāli būtu spieduši dzīvnieku pēdas vai mūrnieki tās būtu novietojuši redzamās vietās. Līdz ar to jāpiekrīt lielākajai daļai citzemju pētnieku, ka dzīvnieku pēdas uz ķieģeļiem nav ne dekors, ne meistaru zīme, ne maģisks simbols. Pēdas radušās, savvaļā atstātiem mājlopiem skrienot pāri žāvēšanai izliktiem jēlķieģeļiem. Tagad tās ir interesantas liecības no tāltālas senatnes. Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā, aplūkojot viduslaiku ķieģeli ar pēdas nospiedumu, varam domās paspiest ķepu pirms septiņsimt gadiem dzīvojušam sunim, kas varbūt redzējis Turaidas pili tās pastāvēšanas pirmajā vai otrajā gadsimtā!

Dr. Hist. Ieva Ose