Turaidas muzejrezervāts turpina akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas notiks visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai attaino pili un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.

Turaidas pilī atrastais cirkulis. 15.-16. gs. SM 7991

Liels dzelzs cirkulis, kura garums sasniedz 35 cm, ir viens no Turaidas pils arheoloģisko izrakumu atradumiem, kas tagad ieņēmis pamanāmu vietu muzejrezervāta ekspozīcijā. Pēc atraduma apstākļiem tas datēts ar 15.-16. gs. Cirkuļa galvenās sastāvdaļas ir divi nosmailināti stienīši jeb kājas, kuru neasie, paplatinātie gali savienoti ar kniedi tā, lai kājas varētu viegli satuvināt un attālināt. Domājams, ka nepilnu olekti garais Turaidas pils cirkulis kādreiz bijis būvmeistara jeb pils arhitekta darabarīks. Lai uzzinātu par cirkuļa plašajām izmantošanas iespējām senatnē, iepazīsimies ar šī instrumenta attīstības vēsturi.

Metāla cirkuļus lietoja jau senie romieši. Līdzīga izskata instrumentus

Cirkuļa izmantošana dažādu ģeometrisku figūru un arhitektūras detaļu konstruēšanai. Zīmējumi no Albrehta Dīrera 1525. gadā izdotās grāmatas „Norādījumi mērīšanai un ģeometriskai konstruēšanai, izmantojot ar cirkuli un mērauklu, līnijās, plaknēs un ģeometriskās figūrās” (Underweysung der Messung, mit dem Zirckel und Richtscheyt, in Linien, Ebenen unnd gantzen corporen) (no: http://de.wikisource.org)

izmantoja gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, jo parocīgu darbarīku forma ilgstoši saglabājas gandrīz nemainīga. Tāpat kā mūsdienās, arī senatnē cirkuli cilvēks iepazina skolā. Antīkajā pasaulē mācību sistēmas pamatā bija tā sauktās Septiņas brīvās mākslas, un tās pārņēma arī viduslaiku izglītībā. Septiņas brīvās mākslas bija svarīgākie mācību priekšmeti, ko iedalīja divās grupās – trīvijā un kvadrīvijā. Trīvijs tulkojumā no latīņu valodas burtiski nozīmē krustceles, kurās sazarojas trīs ceļi. Skolās ar trīviju apzīmēja trīs mācību priekšmetus, kas saistīti ar valodu – gramatiku, dialektiku un retoriku. Toties kvadrīvijs, burtiski tulkojot, četru ceļu veidotas krustceles, jau bija augstāka apmācības pakāpe. Tā apzīmēja četras matemātiskās mākslas jeb prasmes – aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju. Viduslaiku miniatūrās un baznīcu skulptūrās svarīgākās zinātnes jeb Septiņas brīvās mākslas bieži attēloja kā personificētas sieviešu figūras ar attiecīgiem atribūtiem. Ģeometrijas personifikācija vienmēr rādīta ar cirkuli rokās, jo matemātikas apmācībā un ģeometrisku objektu konstruēšanā cirkulis bija nozīmīgākais palīglīdzeklis.

Cirkuļu kalējs. Josta Ammana kokgrebums, 1568.g. (no: http://de.wikisource.org)

Dažādu izmēru cirkuļus no dzelzs izgatavoja kalēji. Eiropas lielajās pilsētās viduslaiku amatnieki sīki specializējās, un cirkuļu gatavošana pat bija atsevišķs amats, kā to parāda vācu renesanses laika mākslinieka Josta Ammana 1568. gada kokgrebums „Cirkuļu kalējs”. Pavisam mazi cirkulīši bija vajadzīgi juvelieriem apaļu priekšmetu vai detaļu veidošanai, nelielus darbarīkus lietoja galdnieki noapaļotu profilu darināšanai, akmeņkaļiem šis instruments palīdzēja izkalt daudzus vienādus profilētus akmeņus, bet astrologi un kuģotāji ar cirkuļiem uz globusa mērīja zvaigžņu ceļus un pēc tiem noteica attālumus. Renesanses laikā mākslinieki sāka lietot cirkuļus, lai konstruētu pareizu lineāro perspektīvu un uz plaknes iespaidīgi attēlotu telpisko dziļumu – trīsdimensiju realitāti. Lielus cirkuļus izmantoja būvmeistari, nospraužot ēku plānu un proporcijas. Tagad attālumu vai priekšmeta garumu mēs lielākoties izmērām ar lineālu, metramēru vai mērlenti un, ja nepieciešams, vajadzīgajā vietā atkal ar lineālu atliekam atbilstoša garuma nogriezni. Viduslaikos garuma mērus pārnesa ar cirkuli. To izmantoja visi amatnieki, kam bija nepieciešams ne tikai konstruēt riņķa līnijas, bet arī pārnest precīzus izmērus.

Ģeometriski objekti cilvēka radītaja vidē sastopami ik uz soļa un iespaido prātu gan emocionāli, gan intelektuāli.

Dievs kā pasaules arhitekts ar cirkuli rokā, radot zemeslodi – franču miniatūra (1215.-1230.g.). (no: http://fr.wikipedia.org)

Viduslaikos ģeometriju saistīja ar Dieva pasaules radīšanas aktu, tāpēc apļus uztvēra kā dievišķus simbolus. Ar cirkuli konstruētas ģeometriskas figūras sevišķi daudz bija atrodamas izcilākajos arhitektūras paraugos, sevišķi baznīcu celtnēs un augstmaņu pilīs, kuras grezni rotāja ar dziļiem perspektīviem portāliem, saišķu pīlāriem, apaļu kolonnu rindām, galeriju pusloka arkādēm, izteiksmīgu dzegu profilējumiem utt. Lai konstruētu noapaļotas formas arhitektūras detaļas, tika lietots cirkulis. Viduslaikos arhitekts nelielu cirkuli izmantoja, zīmējot ēku plāna uzmetumu uz papīra vai pergamenta, bet ar lielu cirkuli, kura augstums varēja sasniegt pat metru, būvlaukumā nosprauda iecerētās ēkas plānu. Strādāt ar lielu, smagu cirkuli dabīgā reljefa apstākļos nebija viegli – tam vajadzēja ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī praktiskas iemaņas. Bija jāraugās, lai cirkuļa viena kāja neizslīdētu no centra, bet otra lai atstātu pietiekami redzamas pēdas izvēlētajā virsmā.

Cirkuļa izmantošana mērīšanai un ģeometrisku figūru konstruēšanai. No franču būvmeistara Vilāra de Onekūra skiču grāmatas, ap 1230. gadu (http://fr.wikisource.org)

Būvmeistars lielo cirkuli varēja gan griezt ap savu asi un zīmēt riņķa līnijas, gan izmantot kā mērcirkuli, pamazām virzot tā kājas uz priekšu, gan izmērīt kādu attālumu un, cirkuļa kāju atvērumu nostiprinot, atbilstoša garuma nogriezni pārnest uz citu vietu. Tādejādi bija iespējams ne tikai uz zemes atzīmēt plānoto ēkas kontūras, bet arī precīzi nospraust gan celtnes abu pretējo sienu garumu, gan konstruēt dažāda lieluma leņķus, gan regulāros attālumos izvietot durvju un logu ailas, kolonnas vai balstus. Ar cirkuļa palīdzību būvlaukumā varēja noteikt celtnes dažādu daļu un elementu proporcijas, pārbaudīt sienu biezumu un būvdetaļu lielumu, aprēķināt augstumu, veidot koka stalažas velvju un logailu izliekumam, kā arī veikt daudzas līdzīgas darbības. Ar cirkuli atliekot izmērus uz mērauklas, pēc tam tās vienu galu nostiprinot, bet otru griežot riņķveidā, tika konstruētas lielu, apaļu torņu regulāras kontūras.

Daudzveidīgā pielietojuma dēļ cirkulis bija celtniecības vadītāja neatņemams pavadonis būvlaukumā. Jādomā, ka arī Turaidas cirkulis pirms daudziem gadsimtiem plaši izmantots pils mūru, torņu, ēku un to daļu celšanas laikā.

Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste Dr.hist., Ieva Ose

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas avīze”, 2015. janvāris Nr.1 (164) 22., 23.lpp.