2014. gada 23. decembris
Ar zvanu skaņām tuvojamies gadu mijai un noslēdzam stāstu ciklu - akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”. Akcijas laikā aicinājām muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai ataino pili. Visa gada garumā Turaidas pils ekspozīcijās reizi divās nedēļās tika izcelts kāds īpašs priekšmets un ar tā palīdzību atklāts aizraujošs stāsts, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi.
Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.
- Mālpils zvans ekspozīcijā „Turaidas pils un novads 1566–1776”
Ziemassvētki ir gada tumšākais, bet vienlaikus visapgaismotākais un cerību pilnākais laiks. Sveču gaismā, zvanu skaņās un piparkūku smaržā paslēpies kluss brīnums un miers, kas dod spēku un cerību skaitīt stundas līdz nākošajam gadam un gaidīt gaišākus laikus.
Jau izsenis ziemas saulgriežus un Kristus dzimšanas svētkus pavadījušas zvanu skaņas. Kristietībā zvanu uzskata par ticības simbolu, un tā skaņa aicina uz dievkalpojumu. No viduslaikiem Eiropā bronzas zvani atradās baznīcu torņos, bet tie varēja būt izvietoti arī kapličās, novērošanas torņos, pilsētu rātsnamos un citās sabiedriskās celtnēs, tos izmantoja iedzīvotāju un karapulka sasaukšanai, uzvarētāja apsveikšanai, trauksmes paziņošanai. No 15. gadsimta daudzviet baznīcās un rātsnamos ierīkoja īpašus mehānismus, kas radīja vairāku zvanu saspēli. Latvijā baznīcu zvani pirmo reizi rakstos pieminēti saistībā ar pareizticīgo dievnamu Jersikā 13. gadsimta sākumā, bet mazi zvaniņi un bronzas zvārgulīši no 10. gadsimta sastopami arheoloģijas materiālā kā apģērba un ikdienas dzīves sastāvdaļa. Arī Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā, kas veltīta Gaujas lībiešu dzīvesveidam 11.-13.gs., var paskandināt zvārgulīti – tas laimei un veiksmei!
Turaidas baznīcas zvans, izgatavots Rīgā 1663.gadā
Ievērojams vecums ir Turaidas baznīcas zvanam, kurš joprojām ieskandina dievkalpojumus. To 1663. gadā lējis Rīgas lielgabalu un zvanu lējējs Johans Meijers. Turaidas mūra pilī un tuvākajā apkārtnē zvani, protams, bijuši arī agrākos laikos, un senākās ziņas par tiem rodamas 16.gadsimta beigās veiktajās pils revīzijās. Turaidas lielā pusapaļā torņa augšstāvā 1590. gadā bijis gan pulkstenis ar zvanu, gan vēl otrs, iespējams, trauksmes zvans. Arī Krimuldas priekšpilī 1582. gadā bijis pulkstenis ar zvanu, bet Krimuldas baznīcā zvans bijis „lielisks un diezgan liels”.
Kāds baznīcas zvans, kas izliets 16. gadsimta beigās, apskatāms Turaidas pils rietumu korpusa trešajā stāvā. Tas 21. gadsimta sākumā atrasts Mālpilī un izcelts no zemes dzīlēm, kur nonācis nezināmā laikā un nezināmu iemeslu dēļ. Iespējams, Mālpils (vācu val. – Lemburg) draudzes locekļi to kādreiz aprakuši, kara laikā slēpjot no ienaidniekiem. Tāpat kā citviet Latvijā, kur bijuši senas, bet laika gaitā zudušas vēsturiskas ēkas ar zvaniem (baznīcas, kapelas, pilis), arī Mālpils “nogrimušajam” zvanam ir sava vēsturiska teika, ko 1930. gadā pierakstīja K. Krūmiņš Sidgundā:
„Tur, kur tagad atrodas Mālpils baznīca, agrāk atradās skaista bruņinieku pils, un pie pils atradusies arī baznīca. Ziemeļu karā baznīcu un pili nopostīja, bet zvanu esot iegāzuši zem vecās pils upes dzelmē. Pēc kāda laika sāka zvanu meklēt un uzgāja. Tur līdz bija arī vecs sirms vecītis, kurš jautājis, kam došot to zvanu – vai bagātiem vai nabagiem. Kad pateikuši, ka bagātiem, zvans nogājis atpakaļ dzelmē.”
Mālpils zvans nu ir nonācis muzejā, un ir pagājušo gadsimtu liecinieks ekspozīcijā „Turaidas pils un novads 1566.–1776”.
