Turaidas pils pagalms ar galveno torni jeb bergfrīdu centrā

Gaujas senielejas augstajā labajā krastā jau 800 gadus paceļas majestātiska celtne – Turaidas pils. Livonijas Indriķa hronikā lasāms, ka Turaidas pili 1214. gadā krustneši cēla Rīgas bīskapam Albertam, bet par nocietinājuma būvmateriāliem nav minēts ne vārda. Laimīgā kārtā tie ir saglabājušies un vēl arvien redzami iemūrēti pils vecākā jeb galvenā torņa – augstā bergfrīda sienās. Tās – tāpat kā aizsargmūri un vēlākie lielgabalu torņi – celtas no ķieģeļiem – apdedzināta sarkana māla klucīšiem.

Ķieģeļi Latvijas teritorijā ir gandrīz tikpat seni kā Turaidas pils – to gatavošanu un izmantošanu Rīgā 13. gadsimta sākumā ieviesa vācu būvmeistari. Tas ir tikai nedaudz vēlāk nekā Ziemeļvācijā, Frīzijā (tagadējās Nīderlandes daļa) un Dānijā, kur pirmās ķieģeļu celtnes – baznīcas, klosteri un nocietinājumi būvēti 12. gadsimta vidū un otrajā pusē. Pirms tam viduslaiku Eiropā ķieģeļus pazina vienīgi Itālijā, kur tos celtniecībā mazā apjomā lietoja nepārtraukti kopš Romas impērijas laikiem. Sākot ar 11. gadsimtu, ķieģeļu izmantošana klosteru būvēšanā strauji pieauga, un tie izplatījās arī zemēs uz ziemeļiem no Alpiem. Sevišķi daudz ķieģeļu celtņu radās tur, kur dabā nebija pietiekamā daudzumā akmeņu.

Kā jau minēts, senākās rakstītās ziņas par ķieģeļu pielietojumu un ražošanu Latvijas teritorijā zināmas no Rīgas. Jau 1211. gadā pilsētā bijis kāds ķieģeļu nams, kura vietā nolēma celt Doma baznīcu un klosteri, bet 1226. gadā Rīgas apkārtnē jau pastāvēja ne tikai baznīckungu, bet arī privātpersonu ierīkotas ķieģeļnīcas. Turaidas pils arhīvs diemžēl gājis bojā pirms daudziem gadsimtiem, un mūri klusē. Tomēr negribas ticēt, ka simtiem un tūkstošiem ķieģeļu Turaidas pils celtniecības laikā veda no liela attāluma. Lai izvairītos no smago būvmateriālu tālas transportēšanas pa sliktiem zemes ceļiem, viduslaikos ķieģeļu cepļus ierīkoja būvlaukuma tuvumā. Vajadzēja tikai apkārtnē uziet kvalitatīva māla atradni, kurai tuvumā būtu ūdens avots, un pietiekamā daudzumā piegādāt malku. Tad no agra pavasara līdz vēlam rudenim varēja kurināt vienu cepli pēc otra un kraut grēdās gatavos ķieģeļus.

Jādomā, ka celtniecības laikā Turaidas pils ķieģeļnīca atradās netālu no būvlaukuma. Kad poļi 1582. gada revīzijas laikā aprakstīja Turaidas pili, atzīmēti muižas zivju dīķi. Tos droši vien izraka vairākus gadsimtus agrāk, taču galvenais iemesls nez vai bija zivju audzēšana. Turaidas muzejrezervāta arhīvā glabājas vietējo iedzīvotāju atmiņu pieraksti, ka daudzie muižas dīķi radušies, kad senatnē rakts māls pils ķieģeļu gatavošanai. Varbūt Turaidas pils ķieģeļu ceplis darbojās līdz 16. gs. vidum, kad nocietinājumu pārbūvi pārtrauca Livonijas kara sākums un arhibīskapijas likvidēšana. Par to netieši varētu liecināt daži skopi ieraksti citos dokumentos. Interesanti, ka Rīgas Sv. Jāņa baznīcas būvdarbiem 1555. gadā ķieģeļi un dakstiņi pirkti no Johana Treidena, bet no 1576. līdz 1579. gadam ķieģeļu gatavotājs Johans Treidens dzīvojis Jelgavā. Viņa uzvārds „Treiden” ir Turaidas vāciskais nosaukums, tāpēc var domāt, ka tieši no Turaidas viņš pārcēlies uz Rīgu un pēc tam uz Zemgales ķieģeļu cepli. Ja meistari bija aizceļojuši un Turaidas muižas ķieģeļnīca slēgta, tad 16. gadsimta beigu revīzijā varēja minēt tikai bijušās māla bedres – dīķus, ko izmantoja zivju audzēšanai.

Tiešas ziņas par ķieģeļnīcu Turaidas muižā ir tikai no 19. gadsimta. Kad uzskaitīts mirušā barona Lorenca fon Kampenhauzena īpašums, tajā atzīmēta 1826. gadā Turaidā ierīkota ķieģeļu krāsns un 1827. gadā uzcelts ķieģeļu šķūnis. Nepilnu gadsimtu vēlāk 1913. gadā Turaidas muižā apmēram pusotru kilometru no pils ierīkots pēdējais ķieģeļceplis, un tas darbojies vēl kādu laiku pēc Otrā pasaules kara. No cepļa saglabājies augsts skurstenis, kas atrodas mežā apmēram kilometru uz austrumiem no kādreizējās Turaidas muižas pārvaldnieka jaunās dzīvojamās mājas – tagadējās muzejrezervāta administrācijas ēkas.

Ķieģeļi galvenā torņa mūrī

Atgriezīsimies atkal Turaidas viduslaikos un palūkosim, kādi bija pils senākie ķieģeļi. Tikai pirmajā mirklī tie visi šķiet vienādi un neinteresanti. Taisnība – ķieģeļi lielākoties gatavoti kā vienkārši, nerotāti taisnstūraini keramikas būvmateriāli. Tomēr uzmanību uzreiz piesaista seno ķieģeļu izmēri – tie ir krietni lielāki nekā mūsdienās. Turaidas pils vecākā jeb galvenā torņa sienās iemūrētie ķieģeļi ir 33,5 cm gari, 15 cm plati un 9 cm augsti. Citās pils celtnēs ķieģeļu garums ir tikai dažus centimetrus mazāks. Ap 30 cm garus viduslaiku ķieģeļus Viduseiropā sauc par klostera tipa jeb klostera formāta ķieģeļiem, jo šo būvmateriālu ieviešanos un izplatīšanos veicināja lielo klosteru celtniecība. Pētnieki uzskata, ka ķieģeļu izmērus noteica, izmantojot senu mērvienību – pēdu. Viduslaikos pēdas garums vēl visur nebija vienāds – tas atšķīrās katrā valstī un varēja mainīties laika gaitā. Tāpēc arī 13.-15. gadsimta ķieģeļu izmēri svārstās dažu centimetru robežās.

Turaidas senie ķieģeļi atšķiras viens no otra arī pēc krāsas. Lielākoties tie ir oranži sarkanīgi, tomēr atsevišķi ir gaišāki sārti, bet citi – pavisam tumši. Ķieģeļsarkanā krāsa radās, ja ceplī apdedzināšana notika 900-1000° C temperatūrā un oksidējošā atmosfērā, tas ir, malkas degšanas laikā krāsnī ievadīja papildu gaisu. Apdedzināšanas temperatūrai pārsniedzot 1000° C, sarkanais māls kļūst arvien tumšāki sarkans – līdz pat karmīnsarkanam, tad tas iekrāsojas brūns, bet pie 1200° C kļūst neizteiksmīgi pelēks. Atsevišķus mālu veidus pie tik augstas temperatūras nemaz nedrīkst apdedzināt, jo tie daļēji sakūst un ķieģeļi iznāk neizturīgi. Ja apdedzināšanas laikā gaisu papildus nepievada, tad gatavie ķieģeļi ir viscaur tumši nokvēpuši. Turaidas pils galvenā torņa – bergfrīda ārsienā nedaudzi tumši apdedzināti ķieģeļi izceļas kā atsevišķi neregulāri izkaisīti melni punkti. Tie atdzīvina vienmuļo sienas plakni, bet nekādu ornamentu neveido. Šķiet, ka te izmantoti ķieģeļnīcas brāķi – atsevišķi apkvēpuši gabali, kuriem citas vainas nebija. Toties dažām 14. un 15. gadsimta celtnēm tumšie ķieģeļi sienās iemūrēti tā, lai veidotos vienkāršs ornaments – rombu tīkls. Tāds redzams Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas torņa rietumu fasāde, Rīgas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu sienā un virs bijušā dominikāņu klostera vārtiem, kā arī Ludzas pils lielā torņa ārsienā.

Ķieģeļu saistījuma veidi mūrī: a – vendu sējums, b – gotu sējums (arhitekta Gunāra Jansona zīmējums)

Celtnes izturībai nozīmīgs ir ķieģeļu sējums, tas ir, to izvietojums mūrī. Viduslaiku celtņu ārsienas bija pat vairākus metrus biezas, un tās veidoja čaulmūra tehnikā. Ķieģeļus izmantoja kā ārējo kārtu jeb čaulu, bet mūra vidusdaļu piepildīja bagātā kaļķu javā samestas celtniecības drazas – ķieģeļu un dakstiņu atlūzas, dolomītu šķembas, granīta gabali un citi akmeņi vai to fragmenti. Tā racionāli varēja izmantot būvmateriālu pārpalikumus un nevajadzēja tik daudz speciāli gatavotu ķieģeļu. Lai ārējā čaula veidotu labāku sazobi ar mūra pildījumu, dažus ķieģeļus sienā iemūrēja ar garāko malu (tos sauc par laidņiem), bet citus šķērsvirzienā (tos apzīmē par galeniekiem). Turaidas pils mūros lielākoties izmantots vendu sējums – katriem diviem laidņiem seko viens galenieks, bet vietām sastopams arī gotu jeb gotiskais sējums – vienam laidnim seko viens galenieks. Abus minētos sējumus lietoja tikai viduslaikos – no 13. līdz 16. gadsimtam. Tad ieviesās vienkāršākais bloka sējums – tajā viena rinda mūrēta no laidņiem, bet otra – no galeniekiem. Līdz ar to mūrniekam vairs nebija jācenšas ievērot ķieģeļu regulāru izvietojumu, kuru izjauca logu un durvju ailas vai citas fasādes detaļas. No sējuma izvēles bija atkarīgs gan nepieciešamo ķieģeļu skaits, gan sienas ārējās kārtas noturība. Ja čaulu mūrē tikai no laidņiem, tā var atdalīties no pildījuma daudz vieglāk, nekā tad, ja starp laidņiem iemūrē galeniekus. Bez tam regulārā sējumā izvietoti sarkani ķieģeļi ar rūpīgi veidotām gaišas javas šuvēm uz lielās, gludās sienas plaknes radīja vienkārša dekoratīva raksta efektu.

Turaidas pilī atrasts velvju ribas profilķieģelis (arhitekta Gunāra Jansona zīmējums)

Turaidas pils ķieģeļu vidū izceļas nedaudzi speciāli gatavoti būvelementi – profilķieģeļi. To malas vai galus veidoja īpašās formās – ar noapaļojumu, izliekumu vai ieliekumu. No tiem mūrēja logu un durvju apmales, saišķu pīlārus, dzegas, frīzes un citus rotājumus. Profilķieģeļus sevišķi daudz izmantoja baznīcu arhitektūrā – Rīgas Sv. Pētera baznīcas izpētē konstatēti 26 dažādi profilķieģeļu veidi. Turaidai, tāpat kā daudzām viduslaiku pilīm, celtņu rotājums bija atturīgs, līdz ar to atrasto profilķiegeļu skaits ir neliels. Vienam no tiem ir daudzstūra formā veidots gals un divi izvirzījumi sānos – ar šādām būvdetaļām izcēla krusta velves šķautņu sadurvietas jeb ribas. Ja velves izliekto daļu jeb buru balsināja, bet ribu atstāja dabīgajā ķieģeļsarkanajā krāsā, radās ne tikai plastiski izteiksmīgs, bet arī daudzkrāsains telpas pārsegums.

Ķieģelis ar suņa pēdas nospiedumu. Atrasts Turaidas pilī

Vēl viena īpatnēja ķieģeļu grupa ir pēdķieģeļi. To virsmā vai sānos redzami dažādu dzīvnieku – suņu, kaķu, aitu un mājputnu pēdu nospiedumi. Kad 19. gadsimtā Rīgā atrada pirmos pēdķieģeļus, pētnieki pēdas uzskatīja par ķieģeļnīcu markām. Droši vien šāds uzskats radās pēc analoģijas ar viduslaiku akmens būvdetaļās iekaltajām meistaru zīmēm. Tomēr ieraksti arhīvu dokumentos liecina, ka pēdķieģeļu rašanās iemesls ir pavisam prozaisks. Kāda Rīgas cepļa 18. gadsimta nomas līgumā lasāms savdabīgs noteikums, ka no kaimiņiem ķieģeļu šķūnī ieskrējusi cūka, kas sabojā vēl neizžuvušos ražojumus, jānodod trūkumcietējiem Sv. Jura hospitālī. Līdz ar to ķieģeļu meistara kaimiņiem bija skaidrs – ja negribējās pazaudēt savus mājdzīvniekus, vajadzēja tos pieskatīt vai būvēt aizgaldus. Arī viduslaikos pēdu nospiedumus atstāja savā vaļā skraidoši dzīvnieki, nejauši uzkāpjot vēl mīkstiem ķieģeļiem, kas bija nolikti uz zemes žāvēšanai. Kaut reizēm kāds ķieģelis tika sabojāts, tomēr lielākā daļa cepļa ražojumu bija kvalitatīvi.

No sarkaniem ķieģeļiem celtie Turaidas pils torņi un mūri ir daļa no mūsu zemes viduslaiku kultūras mantojuma. Baltijas jūras piekrastes zemēs ķieģeļu arhitektūra ieviesās 13. gadsimtā, bet tās uzplaukums ir 14. un 15. gadsimtā, kad viena pēc otras radās krāšņas sarkanu ķieģeļu būves. Arhitektūras vēsturē to sauc par ķieģeļu gotiku, un Turaidas pils ir viena no šī stila celtnēm.

Dr. hist. Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā "Sigu;das avīze", Nr.4 (155), aprīlis, 2014