Turaidas muzejrezervāta gadskārtējā zinātniski praktiskajā konferencē, kas notika 8. novembrī, muzejrezervāta speciālisti sniedza ziņojumus, iezīmējot kādu no Turaidas vēsturiskā centra vēstures aspektiem. Turpinājumā - Ieskats Turaidas muzejrezervāta galvenā speciālista Jāņa Rudzīša ziņojumā.

Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas stāsta par notikumiem, kuri risinājušies Turaidā un Latvijā 1000 gadu garumā, sākot ar 11. gadsimtu. Turaida ir viena no pirmajām vietām mūsdienu Latvijas teritorijā, kur senā somugru un baltu reliģija un pasaules uzskats krustojas ar rietumu kristīgo pasaules modeli.  Jau 12. gadsimta beigās Turaidā ierodas pirmie kristīgās ticības sludinātāji, un kopš tā laika abi pasaules uzskati ir attīstījušies paralēli, papildinot viens otru, veidojot latviešu tautas dzīvesziņu.

Hronists Indriķis. Aleksandra Stankeviča zīmējums, 1995

Par Turaidas pagātnes notikumiem muzeja pētnieki uzzina no arheoloģiskajiem izrakumiem, kas Turaidas pilskalnā un tā apkārtnē veikti teju 100 gadu garumā, sākot jau ar vācbaltiešu viduslaiku piļu pētnieka Kārļa fon Lēvisa of Menāra (1855 – 1930) apmeklējumu 1895. un 1924. gados. Vēlāk, padomju laikos, pili pētījis Ādolfs Stubavs (1914 – 1986), Roberts Malvess (1905 – 1982). Padomju laika nobeigumā un atjaunotās Latvijas valsts laikā ilgstošus un plašus pētījumus veic arheologs un vēsturnieks Jānis  Graudonis (1913 – 2005) un arhitekts Gunārs Jansons (1928 – 2013). Nozīmīgi vēstures notikumu liecinieki ir arī rakstītie vēstures avoti, un viens no senākajiem šāda veida avotiem Livonijas vēsturē ir Indriķa hronika (saukta arī par Livonijas Indriķa hroniku), kas sniedz ieskatu par dzīvi Turaidā, sākot jau no 12. gs. beigām. Hronikā Turaida pieminēta jau pirmajā nodaļā un dažādu notikumu kontekstā tā minēta daudzas reizes.

Hronikas autors ir mūks Indriķis jeb Heinrihs (Heinrich von Lettland, Henricus de Lettis), kurš, ļoti iespējams, ir cēlies no Latvijas pirmiedzīvotājiem. Hronika rakstīta Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā un tās galvenais mērķis ir parādīt pozitīvā gaismā bīskapa Alberta politiku un sniegt “atskaiti” par krusta karu norisi Baltijā. Hronika nenoliedzami ir ieturēta krusta karu apoloģētikas garā, uzsverot militāras kristianizācijas priekšrocības un ieguvumus.

Hronikas oriģināls nav saglabājies – mūsdienu teksta sākumā izmantots poļu valodā tulkotais 14. gadsimta manuskripts (t.s. Zamoiska kodekss), bet turpinājums ir vēl no jaunākiem 16. gadsimta norakstiem. Bija saglabājušies dažādi varianti, kas deva iespēju 20. gadsimta vēsturniekiem tos salīdzināt un restaurēt senāko variantu. Tiek uzskatīts, ka pašreizējais Indriķa hronikas teksts, kas radies, pateicoties daudzu vēsturnieku ilgam un rūpīgam darbam, ir tuvs oriģinālam. Īpaši jāatzīmē LU profesora Leonīda Arbuzova, jun. (1882–1951) un dr. habil. hist. Ēvalda Mugurēviča (1931) lielais darbs hronikas zinātniskajā izpētē.

Pirmā kristīšana Turaidā. Aleksandra Stankeviča zīmējums, 1995

Hronists sāk savu stāstu aprakstot pirmos bīskapus lībiešu apdzīvotajās zemēs – Livonijā – un kristietības sludināšanas sākumu. Gandrīz vienlaicīgi ar pirmā bīskapa Meinarda ierašanos Ikšķilē 12. gs. beigās minēts arī sludinātājs, cisterciešu ordeņa mūks Teodorihs (Theodoricus, Thidericus) (? – 1219), kurš bija ieradies no Ziemeļvācijas, lai pievērstu turaidiešus kristīgajai ticībai. Teodoriha darbība Turaidā apvijusies ar leģendām – tā hronists Indriķis min, ka Turaidas lībieši esot sludinātāju turējuši aizdomās par buršanos, tāpēc ticis nolemts viņu pārbaudīt un tiesāt atbilstoši lībiešu paražām: “Tika sapulcināta tauta, un dievu griba par ziedošanu izzināta zīlējot; tapa nolikts šķēps, un zirgs kāpa pār to, pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmēju kāju. Brālis lūdza Dievu ar muti, svētīja ar roku. Zīlnieks apgalvoja, ka zirga mugurā sēžot kristiešu dievs un virzot tam kāju, kas liekama pirmā, un tāpēc vajagot noslaucīt zirga muguru, lai dievs nokrīt zemē. Tas arī tika izdarīts, bet, tā kā zirgs, tāpat kā iepriekš, pirmo spēra dzīvības lēmēju kāju, brālis Teoderihs tika saglabāts dzīvei.”

Līdzīgu gadījumu atstāsta jau senās Romas laika vēsturnieks Tacits (Publius Cornelius Tacitus) 98. gadā, rakstot par ģermāņu ciltīm un paražām.  Ar zirgu saistīti dievu gribas izzināšanas paradumi bijuši arī Rīgenas salas iedzīvotājiem rietumslāviem 12. gadsimtā, kuri Arkonas templī pielūdza seno slāvu dievu Sventovitu (Svantovits, Svetovids). Šo dievu simbolizēja balts zirgs, kurš tika izmantots arī tiesas spriešanai jau iepriekš aprakstītajā veidā. Iespējams, atsevišķas tradīcijas bija izplatītas gar visu Baltijas jūras piekrasti.

Hronika stāsta, ka Teodorihs ar nesavtīgu ļaužu ārstēšanu, pazemību un pieticību guvis labus rezultātus sludināšanas darbā, un vairāki lībieši kristījušies. Ir zināms, ka vēlāk Teodorihs ne tikai sludinājis ticību, bet arī piedalījies Zobenbrāļu ordeņa dibināšanā, vadījis karaspēku, piemēram, uz Sēlpili 1207. gadā, kā arī veidojis strauju karjeru, kļūstot par Daugavgrīvas klostera abatu un Igaunijas bīskapu. Savā mūža nogalē no 1218. gada viņš sadarbojies ar Dānijas karali pret Rīgas bīskapa Alberta interesēm. 1219. gadā Teoderihs gājis bojā neskaidrā nāvē – viņu nogalinājuši igauņu dumpinieki, tomēr fakts, ka viņa nāve tobrīd bijusi izdevīga bīskapam Albertam, ir pavēris ceļu dažādām spekulācijām.

Cita ievērojama personība, kas tieši saistāma ar Turaidu un agri pieminēta Indriķa hronikā (jau aprakstot pirmo bīskapa Alberta ierašanos Livonijā 1200. gadā) ir lībiešu valdnieks Kaupo (?- 1217), kurš valdījis Turaidā un vēlāk hronikā dēvēts par “it kā karali un vecāko” Gaujas lībiešiem (“quasi rex et senior”). Hronists atzīmē, ka Kaupo piekritis slēgt mieru ar krustnešiem un dot ķīlniekus – 30 dižciltīgus lībiešu zēnus, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu – kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem. Kaupo pieņēmis kristīgo ticību un 1203. gadā devies svētceļojumā uz Romu, kur ticies ar pāvestu.

Gan zinātniskos darbos, gan daiļliteratūrā ir apspriestas dažādas versijas par Kaupo darbības motivāciju. Ilgi, galvenokārt 20. gadsimta politisko apsvērumu dēļ, Kaupo tika nepamatoti dēvēts par nodevēju, ignorējot viduslaiku varas struktūras īpatnības un piedēvējot viduslaiku cilvēkiem mūsdienu vērtības. Mūsdienās ir skaidrs, ka šāds apgalvojums ir nepamatots. Kaupo nebija vienīgais Austrumbaltijas valdnieks, kas sadarbojās ar krustnešiem (Tālivaldis jeb Tālibalds un viņa dēli, cits līvu vadonis Anno, Sateklas Rūsiņš un pat leģendārais zemgaļu vadonis Viesturs jeb Viestards ir tikai daži piemēri). Krustneši nenoliedzami bija jaunais dominējošais spēks reģionā un līvu un baltu vadoņiem vienīgā iespēja pasargāt savus ļaudis un savu varu bija meklējama sadarbībā ar krusta karotājiem. Tāpat arī 13. gadsimta lībiešu pilsnovada valdniekam nevar piedēvēt modernu izpratni par nāciju kā vienojošu jēdzienu – jo vairāk tāpēc, ka cilšu sabiedrībā latviešu vai igauņu nāciju jēdziens vēl nepastāvēja.

Tomēr Kaupo plāni acīmredzami neīstenojās pārāk veiksmīgi. Jau pēc trim gadiem kopš ceļojuma uz Romu (1206) Kaupo tika padzīts (vai aizbēdzis) no savas pils un dzīvoja Rīgā.

Savukārt lībieši šajā laikā aktīvi plānoja kara darbību pret vāciešiem, palīgos saucot Polockas kņazu. Pie Salaspils izcēlās militāra sadursme, uz kuru polockieši tā arī neieradās, un lībieši tika sakauti. Arī turaidieši piedalījās šajā kaujā un, kaut arī vācieši atlaida sagūstītos turaidiešus mājās, attiecības starp Gaujas lībiešiem un vāciešiem bija nopietni iedragātas.

Šajā pašā gadā rīdzinieki nolēma doties karagājienā pret Gaujas lībiešiem. Uzbrukumā rīdziniekus bija gatavi atbalstīt zemgaļi, kas gan nebija kristīti, bet toties, saskaņā ar hronista skaidrojumu, esot bijuši seni Gaujas lībiešu ienaidnieki. Vienu rīdzinieku karaspēka daļu, kas devās uz Turaidu, tika uzticēts vadīt pašam Kaupo: “Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni”.

Kaupo vadītais zemgaļu un vāciešu karaspēks Turaidas koka pili ieņēma un nodedzināja. Zeme tika sadalīta Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa starpā, Gaujas labajam krastam ar Turaidu nonākot Rīgas bīskapa pārvaldē. Turaidas lībieši kristījās, un viņiem tika nozīmēts priesteris vārdā Alebrands, kurš pirmajā gadā izpildīja arī laicīgās varas funkcijas.  Tā kā garīdznieku rīcību piespriest ar asinsizliešanu saistītus sodus ierobežoja kanoniskās tiesības, jau 1207. gadā šādiem uzdevumiem tika iecelts laicīgs ierēdnis – tiesnesis un pārvaldnieks jeb fogts (advocatus) noteiktā pārvaldes apgabalā – fogtejā (advocatia).  Fogti bija dižciltīgi krustneši, kuru vārdi minēti Indriķa hronikā - bruņinieks Gotfrīds (1207), Hermanis (1208), Rīgas bīskapa Alberta svainis bruņinieks Engelberts Tīzenhauzens (1210–1211), bruņinieks Gerhards (1212–1219).

Paša Kaupo tālākā dzīve ir visai neskaidra, un šķiet, ka viņš apmeties Cēsu pilī. Varu Turaidā Kaupo nav atguvis, taču arī turpmāk ir pieminēts, ka viņš vada karaspēku krustnešu, latgaļu un lībiešu cīņās pret igauņiem.

Arī Turaidas koka pils, tagad bīskapa pārvaldē, kļuva par vietu, kur pulcēties karaspēkam, dodoties krusta karā pret igauņiem. Hronists atzīmē, ka letgaļi devušies šajos uzbrukumos visai labprāt, jo igauņi bijuši viņu vislielākie ienaidnieki, taču Gaujas lībieši šādu vēlmi nav izrādījuši. Tā 1208. gadā Turaidas lībieši pierunājuši bīskapu norīkot sūtņus uz Dienvidigauniju, lai slēgtu mieru. Divus gadus vēlāk – 1210. gadā – kurši uzbruka Rīgai. Sajūtot bīskapa vājumu, Turaidas lībieši sāka vākt karaspēku, lai dotos palīgā kuršiem un iznīcinātu Rīgu. Ja ticam hronistam, Turaidas lībiešu mērķis bija sagaidīt, lai kurši sakauj rīdziniekus, un pēc tam ierasties uz pilsētas izlaupīšanu. Taču kuršu uzbrukums bija neveiksmīgs un lībieši nemaz neiesaistījās kara darbībā.

1211. gadā pie Turaidas ieradās ļoti liels igauņu sirotāju karaspēks. Šajā situācijā Turaidas lībiešiem nāca par labu tas, ka atklāti pret bīskapu viņi nebija nostājušies un joprojām bija viņam padoti. Turaidai palīgā ieradās krustnešu un rīdzinieku karaspēks, kurš, izmantojot veiksmīgu militāru plānošanu un kaujas taktiku, sakāva igauņu sirotājus, turklāt atņemot viņiem visu jau iepriekš salaupīto guvumu.

Var secināt, ka arī, esot Rīgas bīskapa pakļautībā, Turaidas lībieši saglabāja ievērojamu pašpārvaldi un joprojām varēja ietekmēt atsevišķus procesus, dažbrīd pat pieņemt neatkarīgus lēmumus, tomēr ne šis apstāklis, ne arī kopējās cīņas pret igauņiem nevienoja Turaidas lībiešus ar vācu krustnešiem. 1212. gadā Turaidas lībieši pievienojās Autīnes latgaļu sacelšanās mēģinājumam. Nemieri tika apspiesti, Turaidā pat bez sevišķas cīņas, jo rīdzinieki uzzināja par latgaļu un lībiešu nodomiem un negaidīti aizdedzināja Turaidas koka pili, kā arī vairākus citus dumpīgo lībiešu nocietinājumus.

No šī brīža informācija par Turaidas koka pili Indriķa hronikā pazūd; tiek minēts, ka pēc diviem gadiem (1214. gadā) Turaidā tiek būvēta bīskapa mūra pils jeb kastella (castellum), kas sākotnēji saukta par Frēdelandi (Fredeland, Fredelant). Šī pils, kuru joprojām var apskatīt Turaidā, gan vairs nav lībiešu, bet gan bīskapa varas centrs.

Turaidas pils 13. gadsimta pirmajā pusē. Gunāra Jansona rekonstrukcija

Turaidas mūra pils tiek minēta hronikā vairākkārt – aprakstīta Tālavas jeb Tolovas valdnieka Tālivalža dēlu vizīte Turaidā 1214. gadā, kurā viņi labprātīgi kļūst par bīskapa vasaļiem un pieņem Romas katoļu ticību; pie Turaidas pils turpina pulcēties krustnešu, lībiešu un letgaļu karaspēks, tomēr turpmāk Indriķa hronika vairāk pievēršas kristianizācijai igauņu un citu tautu zemēs, kuru apraksta līdz 1226./ 1227. gadam.

Indriķa hronika, bez šaubām, ir nenovērtējams avots 13. gs. Latvijas vēstures pētniecībā, tomēr tā mums dod tikai vērtējumu no vācu puses, bez dziļākas lībiešu kultūras izpratnes. Tāpēc nepieciešami ir arī turpmāki arheoloģiskie un etnogrāfiskie pētījumi, kas aizvien papildinās zināšanas par Turaidas lībiešiem un Latvijas kristianizācijas vēsturi.

 Jānis Rudzītis Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts "Siguldas Avīzē", 2015. gada novembri, nr. 11 (174)