Šā gada 18. martā pagāja 150 gadi kopš izcilā latviešu gleznotāja, grafiķa un mākslas kritiķa Jaņa Rozentāla (1866 – 1916) dzimšanas. Lai gan mākslas vēsturē viņa galvenais devums tradicionāli tiek saistīts ar portretu un figurālo glezniecību, tomēr ne mazāk nozīmīgu vietu  mākslinieka daiļradē ieņem arī ainava. Tai daudz materiāla un iedvesmas sniegusi krāšņā Siguldas daba un pakalni.

Siguldu Rozentāls pirmo reizi  iepazina jau 1890. gadā, būdams Pēterburgas Mākslas akadēmijas students. Tolaik viņš kopā ar studiju biedru Staņislavu Birnbaumu un latviešu ainavu glezniecības vecmeistaru Jūliju Federu laivā esot nobraucis no Lielstraupes līdz Siguldai. No Pēterburgas viņš par šo braucienu vēlāk rakstīja draugam, vēlākajam Rīgas Latviešu teātra direktoram  Pēterim Ozoliņam: “Kādā jaukā rītā peldēja laiviņa ar astoņiem priecīgiem cilvēkiem pa Gauju lejup uz trīspadsmit verstu attālo Siguldu. Mēs braucām dziedādami un spēlēdami  caur Tēvijas krāšņāko vietu. Pienāca vakars, un Siguldas mūrus vēl apzeltīja pēdējie stari, kad mūsu laiviņa pie malas slīdēja. Mana sirds sāka Tēvijas un cilvēku mīlestībā no jauna jo dzīvi kustēties. Šī jaukā dieva zemīte reiz bija mūsu brīvu senču īpašums, un tur stāv šīs brīvības laupītāju pils drupas kā drūmas liecinieces no tumšajiem dzelzs laikiem.” Tā paša gada 25. jūnijā Janis Rozentāls vēstulē kādam paziņam rakstīja: “No Straupes atbraucu priekš kādām nedēļām šeit, Vidzemes Šveicē. Mans nodoms bija paciemoties dažas dienas pie Federu famīlijas (gleznotāja J. Federa brāļa Aleksandra ģimenē – aut. ), kura šeit uz vasaras dzīvi izbraukusi, un pie kam kādas studijas pēc šejienes dabas jaukumiem izstrādāt. Es ieīrējos vienās zemnieku mājās – pats uz savu roku uz trīs nedēļām, jo man negribējās Federu viesmīlību par daudz izmantot, un kāpaļājam tagad ar jauno Federu cauru dienu pa klintīm un gravām. Es Tev nudien  varu sacīt, ka paradīzē nevar būt jaukāka dzīve, nekā man še”.

Siguldā Rozentāls uzturējies arī 1895. gadā, kopā ar Vilhelmu Purvīti un Jāni Valteru. Šeit, kā atzīmē Rozentāla biogrāfs Antons Stankevičs – laikam Federa ietekmē, ainavas vienmēr rosinājušas uz darbu. Mūža gājumā Rozentālam sakrājies daudz Siguldas ainavu un tās, kā raksta Stankevičs “pieder pie labākā, ko mākslinieks sasniedzis šajā žanrā”. Rozentālam paticis klaiņot pa Siguldas kalniem un gravām, satikties ar draugiem Grīnbergiem (pie šīs ģimenes piederēja arī izcilais latviešu tēlnieks Teodors Zaļkalns) un gleznot.

Siguldā mākslinieks vasaras pavadījis arī vēlāk, pēc ģimenes nodibināšanas – kopā ar sievu Elliju Forseli-Rozentāli un bērniem. Tā tapusi glezna “Ģimene Siguldā” (1913). Tajā pašā gadā uzgleznots arī “Pavasaris Siguldā”. Mākslas vēsturniece Tatjana Kačalova saskata gleznas kompozicionālo līdzību ar Kurzemes ainavu (gleznā “Agrs pavasaris Kurzemē”), jo arī šeit centrā atrodas līkumotā upe un daži atsevišķie plaukstošie kociņi. Tā ļauj skatītājam spriest par Gaujas ūdeņu plašumu, meistarīgi atklājot gaisa perspektīvu, bet neļaujot saredzēt upei raksturīgo stāvo gleznaino krastu savdabību. T. Kačalova apgalvo, ka Siguldā gūtie iespaidi ienākuši pat Rozentāla  simboliskajās gleznās, piemēram, “Saules meitas”, kur tie izmantoti, lai radītu atbilstošu vidi mitoloģiskajiem tēliem un tiek realizēti ar “impresionistisku vieglumu”.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantoti materiāli no virtuālās enciklopēdijas “Segewoldiana”– www.segewoldiana.sigulda.lv/ieverojami_siguldiesi/rozentals