Turaidas
muzejrezervāts


Arheoloģijas pieminekļu apsekošana Lēdurgas apkārtnē


Šā gada aprīļa mēnesī TMR sadarbībā ar Latvijas nacionālo vēstures muzeju veica atsevišķu arheoloģijas pieminekļu apsekošanu un līdz šim nezināmu objektu meklēšanu tepat netālu – Krimuldas novadā, Lēdurgas apkārtnē. Tajā piedalījās Latvijas nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis un Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Dainis Bernhards, arheologs Egils Jemeļjanovs un Ziedonis Kauliņš. Dabā apsekoti tika g. k. senkapu uzkalniņi, kas, visticamāk, attiecināmi uz akmenskrāvumu kapu kultūru – seno Baltijas somu piederīgo apbedījumiem. Tādi raksturīgi Latvijas ziemeļdaļas areālā, kā tipiski paraugi būtu minami Limbažu Buļķumuižas uzkalniņi. Tiem vispirms izveidots no akmeņiem izrakts riņķis. Tā centrā no lielākiem akmeņiem izlikts 2 – 3 metrus garš centrālais šķirsts, kam no sīkiem akmeņiem izveidots grīdas klājums. Ap centrālo atrodas citi šķirsti vai tikai grīdas klājumi, uz kuriem guldīti mirušie vai to sadedzinātās atliekas. Kapi apkrauti ar akmeņiem, akmens konstrukcijas apbērtas ar smilšu uzbērumu, kas atkal nokrauts ar biezu akmens krāvumu.

Lēdurgas apkārtnē uzkalniņi ir līdzīgi. Tā kā tajos nav veikti arheoloģiski  pētījumi, datējumu var dot stipri aptuvenu – no 1. g. t. pirms mūsu ēras – no senākā dzelzs laikmeta (500. g. pr. Kr. – 1. g.) līdz vidējam dzelzs laikmetam (400. g. pēc Kr – 800. g. pēc Kr.). Akmens krāvuma kapu veidotāji bija Baltijas somu piederīgie, vēlāko igauņu, vendu un lībiešu priekšteči.

Kā pirmo apmeklējām jau zināmo – 1967. gadā arheologa Jāņa Graudoņa pieminēto uzkalniņu, kurš atradās ap 100 m uz ziemeļiem no “Burkānu” mājām un tika saukts par “Zeltkalniņu”. Tas meklējams Lēdurgas ceļa malā, uz lauka, Juglas upītes labajā krastā. Diametrs ap 12 metru, - augstums – 1,5 metri.

Aizdomīgi likās tas, ka pauguriņš ir pārāk stāvs un kompakts šāda veida apbedījumiem, turklāt klāts nevis ar akmeņiem, bet ar auglīgu zemes kārtu. “Burkānu” māju iedzīvotājs apgalvoja, ka minētais uzkalns sastumts tikai ap 2008. gadu, lai trenētu zirgus. Toties tādā gadījumā nav skaidrs, kur ir J. Graudoņa minētais “Zeltkalniņš”, jo 100 metru attālumā no mājām citu tam līdzīgu veidojumu nav. Iespējams, ka 2008. gadā zeme uzstumta uz jau esoša paugura, padarot to stāvāku un augstāku.

Vēl ap 150 metru uz ZR no pieminētā paugura, lauka malā, un tikpat tālu uz ZA, pāri Juglas upītei, tās kreisajā krastā, pašā ceļa malā atrodas vēl pa vienam mākslīgi veidotam pauguram. Tomēr apskatot to rūpīgāk, liekas, ka abi kalniņi radušies nesen – stumjot akmeņus un celmus no lauka un šķūrējot no ceļa liekās zemes.

Tā kā apsekošanas galvenais mērķis bija atklāt dabā dažus līdz šim ne arheoloģiskajā literatūrā, ne citos rakst. avotos neminētus uzkalniņus, devāmies tos meklēt tālāk meža biezoknī. Iespējams, nezināmo senkapu atrašanā vietu varēja konstatēt Latvijas ģeodēziskās informācijas aģentūras kartēs, kurās saskatāmi visi zemes reljefa dabīgi vai mākslīgi padziļinājumi vai pacēlumi (LIDAR karte).

Uzkalniņi, kā mākslīgi darināti – kompakti, apaļi veidojumi, kartē iezīmējās pietiekami uzskatāmi. Tādēļ pēc kartes, tos biežā meža jaunaudzē atrast izdevās viegli neskatoties uz blīvo bērzu un eglīšu saaugumu. Lapu laikā šis uzdevums būtu krietni grūtāks, jo jau aprīlī redzamība caur brikšņiem bija vien daži metri.

300 m uz DDR no “Zeltkalniņa” vai 200 m uz DDR no “Burkānu” mājām Lēdurgas – Burkānu ceļa kreisajā pusē, blīvā egļu un bērzu jaunaudzē, tika konstatēti trīs neskaidri uzkalniņi. 2 uzkalniņu diametrs 8-9 m, augstums – 0.8 – 1 metrs. Trešais uzkalniņš mazāks – diametrs 5-6 m, augstums ~0.7 m, vājāk izteikts. 3. uzkalniņš atrodas blakus abiem lielākajiem. 4., atsevišķs uzkalniņš atradās ap 150 m uz ZR no minēto triju uzkalniņu grupas. Tā diametrs ap 10 metru, augstums ~1 metrs. Caur apaugumu redzami to klājoši laukakmeņi ~divu dūru lielumā un lielāki. Arī 4. uzkalniņš saglabājies labi, nepostīts, apaudzis ar sīkiem bērziņiem.

 Ap 500 metrus uz ZR no 4. uzkalniņa pēc LIDAR kartes mežā iezīmējās vēl divi līdzīga izskata uzkalniņi. Atrodot tos dabā, varēja secināt, ka arī abi uzkalniņi, visticamāk, pieder akmenskrāvuma tipa apbedījumiem, jo pie pamatnes tiem bija lielāki laukakmeņi, uz virsmas redzami mazāki. Lielākā uzkalniņa diametrs 12 – 13 m, augstums ~1,5 m, mazākā diametrs ~10 m, augstums ~1,3 m.

Abi uzkalniņi atrodas ap 35 m attālumā viens no otra. Lielākajam uzkalniņam centrā vērojama salīdzinoši nesena (~10 gadu) mantraču bedre ~1x0.6 metri, daļēji aizmilzusi, ap 0,5 metru dziļa. Visiem apskatītajiem uzkalniņiem tas bija vienīgais postījums – tātad kādam šie senkapi tomēr bija zināmi. Nelegālais mantu meklētājs noteikti bija vīlies, jo cerētās bagātības nevarēja atrast – šāda tipa uzkalniņos mirušajam līdzdoti ļoti nedaudzi priekšmeti, g.k. dzelzs darbarīki vai dažas vienkāršas rotas, kas 1,5 – 2 tūkstošu gadu laikā pārsvarā sarūsējuši un sabirzuši.

Jāatgādina, ka šāda pašdarbība – senkapu izrakņāšana ir pretlikumīga – par to draud kriminālatbildība un sods var sasniegt līdz 2 gadu brīvības atņemšanas.

Interesants bija no mazākā, nepostītā uzkalniņa tikai 10 metru uz rietumiem gulošais laukakmens – g.k. savu iespaidīgo izmēru dēļ. Tumši pelēcīgais akmens (Lēdurgas apkaimē laukakmeņi parasti ir tieši tādā tonī) gulēja iegrimis zemē, redzams tikai nedaudz vairāk par pusmetru augstumā virs zemes līmeņa. Tā virsma bija aptuveni horizontāla, bet stipri nelīdzena, ar daudzām plaisām un izlūzumiem. Tā izmēri bija ~2,8x3,3 metri. Liekas, ka zem zemes esošās akmens daļas izmēri ir vēl lielāki, jo virzienā uz leju akmens sānu malas paliek platākas. Pēc ļoti aptuveniem aprēķiniem tā virsmas kubatūra vien ir aptuveni 5 m3. Redzamās virsmas daļas svars vien varētu būt ap 7 -8 tonnām.

Pašreiz esošās plaisas un izlūzumus akmens virsmā varētu hipotētiski skaidrot ar kādreizējiem mēģinājumiem to sašķelt, lai iegūtos fragmentus izmantotu ēku celtniecībā. (Salīdzinoši netālu atrodas gan vēl esošas mājas, gan pamestu māju vietas.) Vienkāršākais paņēmiens šādam nolūkam senatnē bija dedzināt ap akmeni un uz tā uguni. Kad tas sakarsa, apliet ar ūdeni. Straujās temperatūras maiņas rezultātā akmens saplaisāja un sašķēlās sīkākās daļās. Šādas darbības varēja tikt veiktas gan salīdzinoš nesen, pirms vairākām desmitgadēm, vai arī pirms simts vai vairāk gadiem. Iespējams pat, ka akmeni kādos savos rituālos izmantojuši arī seno kapu iekārtotāji. Tas noteikti piesaistījis viņu uzmanību, un liekas maz ticams, ka abu kapu uzkalnu vieta tieši blakus šim milzenim izvēlēta pilnīgi nejauši.

Pašu akmeni te atstūmis ledājs. Senie apkārtnes iedzīvotāji – kapu ierīkotāji – to atraduši pašreizējā vietā, kur tas bija nogulējis jau tūkstošiem gadu. Pašiem to pārvietot tolaik nebija ne iespēju, ne vajadzības.

Visa akmens precīzākus izmērus un iespējamo cilvēku darbību ap to varētu detalizētāk noskaidrot tikai pēc tā apkārtnes rūpīgas arheoloģiskas izpētes. Visi iepriekšminētie uzkalniņi, visticamāk, attiecināmi uz akmenskrāvuma kapiem – seno Baltijas somu veidojumiem. Līdz šim tie (izņemot Zeltkalniņu) bija nezināmi. TMR galvenais speciālists Egils Jemeļjanovs
    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts