Tūrisma vasaras sezonai turpinoties, piedāvājam ieskatīties pagātnē, kad Sigulda un Turaida veidojās par tūristu iecienītām apskates vietām Latvijā. Ar vilinošām reklāmām presē, dažādos 19.–20. gadsimta ceļvežos, pastkartēs un fotogrāfijās, Sigulda sev piesaistīja jaunus apmeklētājus ne tikai no Rīgas un tās apkārtnes, bet arī atpūtniekus no Maskavas, Sanktpēterburgas un Varšavas. Viesiem tika piedāvātas dažādas atpūtas un izklaides iespējas, kā pastaigas pa „Alpu takām”, pilsdrupu, alu, gravu un citu apkārtnes jaukumu aplūkošana, vizināšanās atsperratos, Gaujas šķērsošana ar prāmi. Visu iecienītākās vietas „Vidzemes Šveicē” – Siguldas, Krimuldas un Turaidas apkārtnē – bija saistītas ar skaistajiem dabas skatiem un vēstures pieminekļiem.

Pastkarte “Sveiciens no Siguldas”. TMR 19740

Sā­kot jau no 19. gad­sim­ta bei­gām līdz pat mūs­die­nām Siguldas popularitāti un atpazīstamību ir veici­nā­ju­ši tū­ris­ma ceļ­ve­ži, kas ir ne ti­kai vēr­tīgs in­for­mā­ci­jas avots pil­sē­tas ie­dzī­vo­tā­jiem un vie­siem, bet mūsdienās sniedz no­zī­mī­gu ie­ska­tu pil­sē­tas vēs­tu­rē un tū­ris­ma at­tīs­tī­bā. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas vairāki tūrisma ceļveži, pastmarkas, fotogrāfijas, simtiem skaistu pastkaršu ar Siguldas un tās apkārtnes ainavām un ievērojamākām vietām, aicinot tūristus apmeklēt Siguldu.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā būtisku lomu Siguldas novada kultūras pieminekļu apzināšanā un pētīšanā ieņēma vācbaltu vēsturnieki Karls fon Lēviss of Menārs un Frederiks Bīnemans. Pateicoties viņu pētījumiem un aprakstiem par apkārtnes pilīm un nozīmīgākajiem apskates objektiem, tika popularizēts Siguldas novada tēls un veicināta tūristu interese. Uz viņu pētījumiem balstās arī pirmie Siguldas tūrisma ceļveži „Vidzemes Šveices pilis” (Die Burgen der Livländische Schweiz, 1895) un „Vadonis pa Vidzemes Šveici” (Führer durch die Livländische Schweiz, 1912). Tobrīd ceļošanu varēja atļauties lielākoties turīgākie ļaudis un viesi no ārvalstīm, tāpēc ceļvežu lielākā daļa tika veltīta vāciski un krieviski runājošiem ārzemniekiem, mazāk – latviskai publikai.  Katrai šai ceļotāju grupai veltītajos ceļvežos var saskatīt zināmas atšķirības. Izdevumos vācu valodā tūrisma objektu aprakstos uzsvērta savas nācijas nozīme, plašāk aprakstītas ordeņa piļu drupas, pievēršot lielāku uzmanību to vēsturiskajai nozīmei, krievu valodā akcents vairāk likts uz krievu aristokrātijas klātesamību un nozīmi, savukārt ceļvežos latviešu valodā vairāk minēti pilskalni, upurvietas, uzsverot vēstures nozīmīgumu.

K. fon Lēviss of Menārs, F. Bīnemans, ceļvedis „Vadonis pa Vidzemes Šveici” (Führer durch die Livländische Schweiz), 1912. gads. TMR 17393

20. gad­sim­ta 20. ga­dos pie­auga ie­dzī­vo­tā­ju in­te­re­se par ce­ļo­ju­miem, vei­do­jās dau­dzas sa­bied­ris­kas un val­stis­kas tū­ris­ma or­ga­ni­zā­ci­jas: Lat­vi­jas tū­ris­tu bied­rī­ba, Lat­vi­jas ek­skur­si­ju bied­rī­ba, „Rīgas Latvijas ceļvežu biedrība” u.c., kas or­ga­ni­zē­ja un rek­la­mē­ja ce­ļo­ju­mus pa Lat­vi­ju un ār­ze­mēm, iz­de­va ceļ­ve­žus, ie­kār­to­ja tū­ris­ma ob­jek­tos un dzelz­ce­ļa sta­ci­jās in­for­mā­ci­jas sten­dus, at­vē­ra tū­ris­tu mīt­nes, or­ga­ni­zē­ja gi­du kur­sus un iz­de­va žur­nā­lus, piemēram, žur­nā­lu „Tū­rists”, kas bija pir­mais spe­ci­ālais tūris­ma iz­de­vu­ms Lat­vi­jā un sāka iznākt 1930. gadā.

Tūrisma ceļveži šajā laika posmā jau ir vērsti uz plašāku mērķauditoriju – latviešu, angļu, vācu un krievu valodā runājošiem tūristiem. Ceļvežu autori savos aprakstos par Siguldu lielākoties ir balstījušies uz iepriekšējo vācbaltu autoru veikumu. Gan vācbaltiešu, gan latviešu izdotajos ceļvežos lielāka uzmanība tika pievērsta informācijas saturam, iekļaujot daudz faktu un notikumu no pilsētas politiskās un administratīvās vēstures, kā avotus izmantojot „Indriķa hroniku” un „Atskaņu hroniku”. Apskatot kultūrvēsturiskus objektus, autoru izvēle ir ļoti līdzīga, visbiežāk tiek minēti šādi objekti: Siguldas, Krimuldas, Turaidas viduslaiku pilsdrupas, Turaidas baznīca un Turaidas Rozes piemiņas vieta, Gūtmaņa ala, Velna ala, Pētera ala, Kraukļu aiza un ala, Satezeles pilskalns, Krimuldas baznīca, romantiskām pastaigām tiek ieteiktas gleznainās gravas, piemēram, Lorupes grava, Vikmestes ieleja u.c.

Ceļvežiem nav arī nekāda īpaša vizuāla noformējuma, izdevumus lielākoties rotāja dažādi ornamenti un reklāmas. Iespējams, ka reklāmas segušas lielāko daļu ceļveža izdošanas izdevumu, jo tos galvenokārt izdeva grāmatu izdevēji un tirgotāji.

20. gadsimta 30. gados, attīstoties tūrismam Latvijā nacionālā līmenī, radās vispārēja tautas kustība ar devīzi “Apceļo savu dzimto zemi!”, kas aicināja iedzīvotājus apceļot un pazīt savu dzimteni, valsti. Akcija aptvēra visus Latvijas novadus un visu nozaru izdevumus, publikācijas ir atrodamas dažādos tā laika izdevumos – „Jaunākās Ziņas”, „Atpūta” u.c., īpaši par to rakstīja reģionālā prese, kas norāda, ka tūrismam bija valstiski svarīga nozīme.

Pastmarka "Apceļo dzimto zemi”. 20.gs. 30. gadi. TMR 15182

Šajā laikā arī tūrisma ceļveži kļūst par populāriem nacionālās identitātes veidotājiem un propagandas nesējiem. Viens no tū­ris­ma vei­ci­nā­tā­jiem bi­ja Kār­lis Va­nags – au­tors trīs­pa­dsmit ceļ­ve­žiem, kas sarakstī­ti lai­ka pos­mā no 1934. ga­da līdz 1940. ga­dam. Ceļ­ve­žos var ie­pa­zī­ties ar Lat­vi­jas no­va­du vēstu­ri, ģeo­grā­fi­ju, da­bas ba­gā­tī­bām, ap­rak­stiem par sen­ču pi­līm. Sī­ki tiek ap­rak­stī­tas Lat­vi­jas pil­sē­tas, cie­mi, pa­gas­ti un to vēs­tu­ris­kās vie­tas. Ceļ­ve­žos var arī ie­pa­zī­ties ar da­žā­diem tū­ris­ma marš­ru­tiem, kar­tēm, lie­lā­ko ce­ļu un mā­ju vie­tu at­zī­mēm.

 “Kvēla dzimtās zemes mīlestība, nesalaužama ticība jaunajai Latvijai, droša cerība mūsu tautas spožajai nākotnei, – to Latvija prasa no saviem dēliem un meitām. Šos tikumus sludina un stiprina arī mūsu aicinājums: “Apceļo dzimto zemi (“Vadonis tūristiem: Nacionālā tūrisma ideoloģija un prakse”, K. L.Vanags, 1936). Ceļvežos tiek sniegta ne tikai in­for­mā­ci­ja par apskates objektiem, nakts­mīt­nēm, ēdi­nā­ša­nu u.c., bet arī doti padomi un ieteikumi, kas paredzēti ceļošanai: „Baudat no apkārtnes kas baudams, neprasat kā nav. Neplūcat puķes, nemīdiet zāli, neaplaužat kociņus, jo pēc jums taču nāks vēl simtiem citi tūristi”, „Mājās atgriezušies nelielaties ar saviem piedzīvojumiem!”.

Siguldu šajā laika posmā apmeklēja daudz ārzemnieku, kuri slavēja Gaujas krastu krāšņumu, seno pilsdrupu burvību un veselīgo klimatu. Atzinīgi raksti par dabas skaistumu bija lasāmi ārzemju presē. Siguldas un tās apkārtnes jaukumu popularizēšanai tika izveidota īpaša Kūrorta komiteja, kas organizēja priekšlasījumus, gidu kursus, ekskursijas, izstādes, sacīkstes, apspriedes, tūristu mītnes, atpūtas vietas, izdeva un izplatīja prospektus, piemēram, vasaras sezonai – vadoni pa Siguldu un apkārtni ar nosaukumu „Latvijas Nacionālais parks – Sigulda, Turaida, Krimulda”, ziemas sezonai “Nevis Davosā, bet Siguldā” un tml., plakātus un mēnešrakstu - žurnālu „Siguldas Balss” (vēlāk „Gauja”), pievēršot Siguldas tūrisma attīstībai un reklamēšanai īpašu uzmanību.

Siguldas Kūrorta komitejas izdevums "Gauja", 1936. gads. SM 2887

Žurnāls „Gauja” raksta, ka 1939. gada vasarā uz Latviju braucis pat speciāli norīkots tūristu tvaikonis no Vācijas: „Svētdienās Siguldu apmeklē ļoti daudz tūristu un ekskursantu. Sevišķi daudz viņu bij vasaras svētkos. Vācijas izpriecas tvaikonis „Trannenberg” bija atvedis uz Latviju ap 700 tūristu, no kuriem apmēram 300 svētkos apmeklēja Siguldu. Bija arī vairākas ekskursijas no Igaunijas” (Gauja, 1939).

Tūristu vajadzībām izveidoja arī īpašu laivu maršrutu, kurā ceļotājus vizināja pa Gauju ar motorlaivu “Sigulda”.

Šajā laika posmā tiek izdots Kārļa Vanaga tūrisma ceļvedis „Vidzemes Šveice”, kas gan saturiski, gan vizuāli atšķiras no 20. gados izdotajiem ceļvežiem. Izdevums ir ilustratīvi krāsaināks, saistošāks, sniegtajā informācijā tiek izcelta nacionālā tūrisma pamatideja – dzimtās zemes iepazīšana, tās vēstures, dabas un tautas bagātību izzināšana. Autors izdevuma noformējumā izmantojis jaunu metodi, uz ceļveža vāka attēlodams ainavu ar Siguldas jauno pili, kā arī publicējis iznākušos tūrisma izdevumus. Ceļvedī sniegtā informācija par Siguldas novadu un apskates objektiem ir strukturēta un sadalīta tēmās. Izdevumā iekļautas vietējās teikas un nostāsti. Autors sniedzis plašu ieskatu Siguldas novada administratīvajā un politiskajā vēsturē, ieviesis nodaļas ar tematiskiem nosaukumiem, piemēram, „Kas tūristam jāredz Siguldā?”. Ļoti strukturēti tiek atspoguļota informācija par Siguldas, Krimuldas, Turaidas viduslaiku piļu celtniecību, ēku pielietojumu, izmantojot gan plānus, gan attēlus. Autors arī piedāvā iepazīt dažāda veida maršrutus no Siguldas uz Allažiem, Mālpili, Nurmižiem, Līgatni un Lēdurgu.

Pa­dom­ju pe­ri­odā tūrisms tika orientēts uz padomju tautas sasniegumiem, kas ie­ne­sa lie­las iz­mai­ņas tā at­tīs­tī­bā. Ti­ka pār­kār­to­ta tū­ris­ma dar­ba or­ga­ni­zā­ci­ja un iz­vei­do­tas vai­rā­kas spe­ci­ali­zē­tas ie­stā­des, kas vei­ca tū­ris­ma pro­pa­gan­das dar­bu, or­ga­ni­zē­ja ce­ļo­ju­mus un ek­skur­si­jas, cē­la mīt­nes un vies­nī­cas, izdeva ceļ­ve­žus un pros­pek­tus, iz­strā­dā­ja jaun­us marš­ru­tus, vei­ci­nā­ja ma­su tū­ris­ma at­tīs­tī­bu, ak­centējot Pa­dom­ju valsts ap­ce­ļo­ša­nu or­ga­ni­zē­tās gru­pās. Tūrisma maršrutos kā obligāti apskates objekti parādījās kolhozi, rūpnīcas, fabrikas u.c. Strau­ji at­tīs­tī­jās arī vie­tē­jais tū­risms, ār­pus Rī­gas ie­cie­nī­tas pil­sē­tas bi­ja ne tikai Si­gul­da, bet arī Lī­gat­ne, Cē­sis, Lie­pā­ja, Dau­gav­pils.

Sigulda šajā laika posmā kļuva par vienu no iecienītākajām apskates vietām Latvijā un citās Padomju Savienības republikās, kuru gada laikā apmeklēja ap 1,5 miljoni tūristu. Nozīmīgs pavērsiens Siguldas attīstībā ir vērojams 20. gadsimta 60.–80. gados, kad pilsēta pakāpeniski veidojās un attīstījās par vissavienības nozīmes tūrisma un sporta centru, kļūstot par biežu individuālo ceļotāju un tūristu grupu galamērķi, ko visvairāk apmeklēja no maija līdz novembrim. Ceļvežos sniegtā informācija par Siguldu un tuvāko apkārtni ir ļoti vispārīga, un tekstuāli informatīvajā ziņā īpaši viens no otra neatšķiras: R. Vētra, ceļvedis „Sigulda” (1956), E. Stavro, T. Vilemsons ceļvedis „Sigulda” (1968), Siguldas novadpētniecības muzejs (tagad Turaidas muzejrezervāts), ceļvedis „Sigulda aicina” (1968) u.c. Apskates objektu aprakstos lielākoties tika uzsvērtas proletariāta misijas idejas un ieviestas nākotnes perspektīvas. Mazāka uzmanība tika pievērsta informatīvajai daļai, lielāka – vizuālajai informācijai, teksts tika lielākoties pakārtots attēliem vai izvietots zem attēliem. Ceļvežu noformējumā izmantotas ilustrācijas un attēli ar dabas skatiem un apskates objektiem no Siguldas apkārtnes.

Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā sākās jauns posms tūrisma attīstībā. Viena no attīstības prioritātēm bija atgriezties pie pirmās Latvijas Republikas laika tradīcijām un tūrisma vērtībām. Tiek izveidots Tūrisma departaments, Latvijas Tūrisma padome (LTP), Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) u.c., kas atbild par tūrisma politikas īstenošanu un tūrisma attīstības veicināšanu Latvijā. Tūrisma veicināšanai sāk izdot jaunus, no iepriekšējiem atšķirīgus ceļvežus, vēršoties pie dažādām auditorijām (kultūras baudītāji, dabas mīļotāji, aktīva dzīvesveida cienītāji, makšķernieki u.c.).  Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) rīko konkursus, kampaņas, izdod dažādus bezmaksas tūrisma izdevumus latviešu valodā un svešvalodās, piemēram, brošūra „Best enjoyed slowly” (Nesteidzīga atpūta Latvijā, 2011), karte “Atpūta pie dabas” (2015), brošūra “10 Latvijas Tūrisma Dižvietas” (2016) u.c., kā arī piedalās dažādās tūrisma izstādēs, piemēram, “Balttour”, kas ir viena no apmeklētākajām izstādēm Latvijā un Baltijā un notiek kopš 1993. gada. Lai veicinātu viesmīlības kultūru un tūrisma pakalpojumu kvalitāti, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs tiek izveidota Latvijas tūrisma pakalpojumu kvalitātes zīme „Q-Latvia” (2012) ”, starp kvalitātes zīmes ieguvējiem pirmais no muzejiem Latvijā ir Turaidas muzejrezervāts (2012). Balvu ieguvis arī Siguldas novada pašvaldības aģentūras “Siguldas Attīstības aģentūra” Siguldas novada Tūrisma informācijas centrs (2014). 2011. gadā ar īpašu atklāšanas reisu tiek atjaunota pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dibinātā tradīcija „Tautas ekskursija”, kas aicina doties uz Siguldu, Līgatni un Cēsīm, ceļošanai izmantojot vilcienu.

A. Bērziņš. Foto albums "Turaida.Krimulda. Sigulda", 2002. gads. TMR ZB 3098

Viena no apmeklētākajām pilsētām Latvijā joprojām ir Sigulda, kas turpina pilnveidoties par tūrisma un ziemas sporta centru. Pieaugot vietējo un ārvalstu tūristu skaitam, par Siguldu un tās apkārtni tiek izdoti vairāki Siguldas pilsētas izdevumi latviešu valodā un svešvalodās: ceļvedis „Sigulda un apkārtne” (A Guide to Sigulda and its surroundings, 2001), ceļvedis „Sigulda” (2006), ceļvedis „Sigulda elpo brīvi” (2007) u.c. Siguldas novada tūrisma ceļveži gan saturiskajā ziņā, gan vizuālajā noformējumā atšķiras no iepriekšējo laika posmu izdevumiem. Ceļvežos informācija ir tematiski strukturēta, sniegtā informācija par Siguldas dabu, vēsturi un kultūru ir gan vizuāli, gan tekstuāli visaptveroša, sadalīta dažādās tēmās un strukturēta divās daļās – latviešu valodā un svešvalodās. Tiek arī izdoti specifiski ceļveži kā foto ceļvedis (albums), ceļvedis par noteiktu apskates objektu, tēmu u.tml., piemēram, Kultūrvēstures izdevums – foto albums “Turaida, Krimulda, Sigulda” (2002), ceļvedis „Kņazi Kropotkini un Sigulda” (2011) u.c. Pieaugot apmeklētāju skaitam, Turaidas muzejrezervāts izdod ceļvežus latviešu valodā un 14 svešvalodās, kas sniedz vietējiem un ārvalstu tūristiem bagātīgu un izsmeļošu informāciju par Turaidas vēsturisko centru. Turaidas muzejrezervāts 2012. gadā izdod apjomīgu ceļvedi “Turaidas vēsturiskais centrs”, kurā apkopota plaša informācija par Turaidas muzejrezervātā esošo kultūras montojumu un visām ekspozīcijām. Nākamajos gados tas tiek izdots arī krievu un angļu valodā. Sagaidot Turaidas pils 800gadi, 2014. gadā muzejrezervāts izdod ceļvedi “Turaidas mūra pils 800 gadi. Vēsture un mūsdienas” latviešu un vācu valodā. Baiba Biteniece Turaidas muzejrezervāta Krājuma nodaļas galvenā speciāliste