Skats uz Jauno pili no rietumiem, pirms pārbūves darbiem. Ap 1930. gadu.

Šogad aprit astoņdesmit gadu, kopš 1936. gadā uzsākta vērienīga Siguldas Jaunās pils pārbūve, pielāgojot to Latvijas Rakstnieku un žurnālistu atpūtas pils un viesnīcas vajadzībām.

Jaunā pils celta Siguldas muižas toreizējo īpašnieku kņazu Olgas un Dmitrija Kropotkinu vajadzībām no 1878. līdz 1881. gadam. Tā būvēta senās Siguldas viduslaiku pils ārējās priekšpils rietumu malā, kādas senākas saimniecības ēkas vietā, kas attēlota jau ap 1680. gadu zīmētā zviedru plānā.

Pils celta neogotikas stilā, darbu uzņēmējs bija būvmeistars Jānis Meņģelis no Cēsīm, bet darbu vadītājs – vietējais “Jaundreļļu” māju saimnieks Pēteris Kūlis. Akmeņi pilij vesti no visas apkārtnes, acīmredzot, tie ņemti arī no vecās Ordeņpils drupām, plēsti un apkalti uz vietas. Lielie kāpņu akmeņi gādāti no barona Volfa Vibrokas muižas, kas atradās netālu no Mālpils, arī pilij svarīgākos kokmateriālus ņēma no Mālpils siliem, jo Siguldas mežos tolaik nebija tik lielu piemērotu koku.

Darbu gaitā strādāja līdz 30 amatnieku dienā. Tiem deva uzturu un zināmu avansu, bet, cik liela būs izpeļņa, to meistars pateica tikai rudenī. Pēc toreizējiem apstākļiem, peļņa bija kārtīga – labākais meistars dabūja rubli pa dienu. Pils galvenā korpusa celšana izmaksāja 50 000 zelta rubļu.

Pirmā pasaules kara laikā Sigulda atradās piefrontes joslā un pils 1917. gadā tika stipri izpostīta – tā palika bez durvīm, logiem, mēbelēm, vairākus tūkstošus sējumu lielā bibliotēka bija gājusi bojā. Arī Kropotkina mājas baznīca, kas pēc Jaunās pils uzcelšanas tika ierīkota t.s. Vasaras pilī – koka ēkā pils priekšā – bija izdemolēta.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas muižas īpašnieks kņazs N. Kropotkins 1920. gadā emigrēja uz Franciju, bet viņa pils un senais Siguldas muižas centrs agrārās reformas rezultātā nonāca Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības rokās. To dibināja 1917. gadā Rīgā, līdz 1931. gadam biedrība apvienoja gandrīz visus ievērojamākos Latvijas rakstniekus un preses darbiniekus. No 1922. līdz 1932. gadam arodbiedrība pilī veica vairākus remontus, galvenokārt novēršot kara laika postījumus.

1934. gadā Jauno pili un Siguldas seno muižas centru pārņēma Latvijas preses biedrība. Tā izveidota 1931. gadā, kad no Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības atdalījās daļa t. s. labā spārna pārstāvju, kuri nodibināja savu Latvijas preses biedrību. 1934. gadā, kad tā pārņēma Jauno pili, biedrībā bija ap 200 biedru. Bez pils tā vēl ieguva muižas centru ar 8 ēkām, kuras galvenokārt atradās viduslaiku pils ārējās priekšpils teritorijā, un zemi – kopā 7.03 hektārus ap tām.

Šajā laikā Siguldas Jauno pili sāka saukt par Siguldas Preses pili. Tā kā to bija iecerēts pārveidot par Latvijas Preses biedrības atpūtas namu un viesnīcu, no 1936. gada 1. augusta līdz 1937. gada 6. maijam ēkā tika veikti kapitāli pārbūves darbi. Tie notika, pateicoties biedrības priekšnieka J. Druvas ierosmei.

Pēc arhitekta A. Birkhāna plāna būvuzņēmējs H. Liepiņš veica kapitālus pārbūves darbus – to rezultātā pilnībā tika mainītas būves koka konstrukcijas un radikāli pārveidots viss iekšējo telpu plānojums. Kāpnes uz otro stāvu, kas aizņēma pārāk daudz vietas, ietilpināja kā vītņu kāpnes astoņstūrainajā tornī. Tā pirmajā stāvā apmeklētājus sagaidīja N. Strunkes stikla mozaīka “Četri gadalaiki”.

Jaunā sēžu zāle bija 6,5 x 3 metru liela, ar skatuvi. Sienas tai bija no tumša ozola pilastriem un gaiši dzeltena oša paneļiem. Skatuves abas puses rotāja intarsijas – N. Strunkes darināta tautu meita dainotāja un senlatviešu koklētājs. Skatuvei pretējā pusē mazākas intarsijas – rakstnieks un pegazs. Sēžu zālei blakus, uz ordeņpils pusi esošā ēdamzāle tika veidota ar ozolkoka paneļiem un V. Vasariņa darinātu kamīnu pie austrumu sienas. Pretējā pusē sienu rotāja N. Strunkes panno “Azaids”. Pils rietumu pusē izvietoja bibliotēku un lasītavu, kuras sienu aizņēma P. Ozoliņa gleznojums – septiņas mūzas.

2. stāva priekštelpā plašas stikla durvis veda uz atpūtas telpu, kuras abas sānu sienas rotāja K. Stūriņa gleznojumi. 2. stāvā ierīkoti 12 numuri atpūtniekiem, bet vestibilā kolonnas vainagoja J. Legzdiņa veidoti kolonnu kapiteļi nacionālā stilā.

Arī no ārpuses pili skāra ievērojami pārveidojumi – tās ziemeļrietumu pusē tika likvidētas ēku apņemošās verandas, ap ēku paplašināta terase, pie ziemeļu sienas izbūvēts 2. stāva balkons. Uz pils austrumu sienas terases tika izvietotas skulptūras, no kurām dažas saglabājušās līdz mūsdienām un tagad apskatāmas pils dārzā. Tajā uzstādītais T. Zaļkalna piemineklis Kronvaldu Atim atklāts nedaudz vēlāk – 1938. gadā. Uzkrītošākā pārbūve skāra pils torni – tas tika paaugstināts par 4,5 metriem, saglabājot ēkas vienoto neogotikas stilu. Tornim augšā ierīkots skatu laukums.

Pilnīgi pārbūvēta tika arī senākā koka “Vasaras pils” – tajā ierīkoti 12 viesu numuri un atpūtas telpa. Bijušajos staļļos ierīkotas kurināmā noliktavas, garāžas, sporta zirgu staļļi. Agrākās muižas klētis pārtaisītas par tūristu mītni ar guļamtelpām, dienas telpām u.c. Bez daudzajiem saimnieciska rakstura uzlabojumiem arī pils apkārtne pārkārtota, padarot to pieejamāku publikai. Pārbūves darbi izmaksāja dārgi – pilij – Ls 155 431, pārējām ēkām – ap Ls 260 000, inventārs – Ls 131 298. Tomēr rezultātā Latvijas Preses biedrība bija ieguvusi nacionālā stilā ieturētu atpūtas pili, ko tolaik dēvēja par modernāko visā Baltijā.

Diemžēl Preses biedrība nevarēja savu pili izmantot ilgstoši – nāca pārmaiņas, un jau 1940. gadā pils tika nacionalizēta. Otrā pasaules kara sākumā 1941. gadā tajā izvietojās vācu armijas komandantūra, 1944. gadā – pat armiju grupas NORD štābs. Pēc kara pilī PSRS Ministru Padome ierīkoja atpūtas namu augsta ranga amatpersonām. 1953. gadā tajā Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija ierīkoja sanatoriju “Sigulda”. No 1993. gada Jaunajā pilī atrodas Siguldas novada pašvaldības administrācija. Neskatoties uz minētajām varas maiņām un ar tām saistīto ēku izmantošanas specifiku, augstvērtīgie mākslas darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām sākotnējā izskatā, bez kādiem ideoloģiskiem pārveidojumiem. Vienīgi Kronvaldu Ata piemineklis pagājušā gadsimta 50-tajos gados tika noņemts no postamenta un iegrūsts gravā, bet 60-to gadu sākumā, pateicoties pašu siguldiešu uzņēmībai, novietots atpakaļ.

Ir gan dzirdēti dažādi nostāsti par to, kā pēckara periodā kāds no toreizējās sanatorijas iemītniekiem centies “restaurēt” sienu gleznojumus ar grīdas krāsas palīdzību, arī zināms fakts, ka Kronvaldu Ata bronzas piemineklis, lai slēptu tā zaļgano patinu, noklāts ar asfalta laku. Atsevišķi politiski aktīvāki atpūtnieki, kas pieminekli Kronvaldu Atim jaukuši ar Kārli Marksu, ieteikuši to nokrāsot zelta vai sudraba krāsā, “kā pieņemts”.

Par laimi, tie bija izņēmumi un šādas spontānas pašdarbības lēkmes pret pilī esošajiem mākslas darbiem netika vērstas masveidā. Varbūt tāpēc, ka tie vienkārši ir tik augstvērtīgi, ka nevienam necēlās roka uz postīšanu? Rezultātā šos spilgtos nacionālā romantisma darbus šodien varam apskatīt tādus pašus kā pirms astoņdesmit gadiem. Vienīgi dažas uz terases izstādītās skulptūras laika gaitā gājušas zudumā.

Egīls Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē 2016. gada jūnija numurā.