Grāfiene Gerta fon Zolmsa apskata izstādi “Ceļā uz Latvijas valsti”

Šogad, 4. augustā, Turaidas muzejrezervātu apmeklēja pēdējā Turaidas muižas īpašnieka – Aleksandra Štēla fon Holšteina (Alexander Stael von Holstein) mazmeita grāfiene Gerta fon Zolmsa (Gerta Gräfin Solms). Viešņa apskatīja Turaidas muižai veltīto ekspozīciju, interjera ekspozīciju Turaidas muižas vecajā pārvaldnieka mājā, kā arī izstādi “Ceļā uz Latvijas valsti”. Viņa izteica savu prieku par redzēto un piedāvāja atsūtīt materiālus par Štēlu fon Holšteinu ģimenes ģenealoģiju, kā arī sava vectēva atmiņu fragmentus. Drīz pēc Turaidas muzejrezervātam pienāca divi sūtījumi. No tiem šī raksta turpinājumā pirmo reizi tiek publicētas Aleksandra Štēla fon Holšteina atmiņas par Turaidas muižu viņa vectēva Lorenca fon Kampenhauzena (Lorenz von Kampenhausen) laikā (1825 – 1830).

Pēc Lorenca fon Kampenhauzena nāves, Turaidas muiža nonāca viņa mazgadīgā dēla Baltazara fon Kampenhauzena (Balthasar von Kampenhausen) īpašumā. Kā aizbildne muižu pārvaldīja viņa māte Helēna, dzimusi Štēla fon Holšteina. Aleksandrs Štēls fon Holšteins ir Baltazara māsas dēls. Turaidas muižu viņš kopā ar brāli Konstantīnu mantoja pēc Baltazara nāves 1907. gadā, bet pēc Konstantīna nāves (1912) apsaimniekoja to viens pats. Laika posmā līdz 1914. gadam – Pirmā pasaules kara sākumam – A. Štēls fon Holšteins ieviesa Turaidas muižā vairākus uzlabojumus – piemēram, uzsāka dīķsaimniecības sistēmas veidošanu. Tomēr vairāk viņš uzturējās savā Sammes muižā Igaunijā, Turaidas muižas apsaimniekošanu uzticot pārvaldniekam R. Fribozam.

Gerta fon Zolmsa (dzimusi Štēla fon Holšteina) kopā ar vecākiem – tēvu Fabiānu Štēlu fon Holšteinu un māti Helēnu, dzimušu baronesi fon Osten-Sakenu, atstāja dzimteni vācbaltiešu repatriācijas laikā 1939. gada septembrī. Viņai tolaik bija tikai seši mēneši. Aleksandrs Štēls fon Holšteins nomira īsi pirms Otrā pasaules kara beigām, 1945. gada 19. februārī Dipodisvaldē, Saksijas Šveicē, netālu no Drēzdenes.

Atvadoties pēc tikšanās, grāfiene Zolmsa izteica sirsnīgu vēlēšanos apciemot Turaidu arī nākamajā gadā.

Turpinājumā –

ieskats Turaidas pilsmuižas īpašnieka Aleksandra Stēla fon Holšteina atmiņās (oriģināls glabājas pie viņa mazmeitas grāfienes Gertas fon Zolmsas (Gerta Gräfin Solms) Minhenē: 

Turaidas muiža Lorenca fon Kampenhauzena laikā (19. gs. 20. – 30. gadi)

“Mans vectēvs barons Lorencs fon Kampenhauzens diemžēl nomira agri, jau manas mātes bērnībā. Viņš esot bijis izglītotākais starp saviem brāļiem un savā laikā guvis daudz ierosmes Hanijorga namā[1] (ins Hannijörgische Haus). Man šķiet, ka jāpateicas viņa ietekmei, ja mana jaunākā tante Katrīna saņēma tik lielisku, pa daļai hernhūtiešu izglītību. Drukna auguma un vēlāk korpulents, viņš esot bijis arī nedaudz klibs. Ļaudis, kuri bija redzējuši viņu dzīves laikā, apgalvoja, ka man esot ar viņu ļoti liela līdzība gan ārējā izskata ziņā, gan būtībā. Vectēvam esot bijis liels aktiera talants, jo viņš esot spējis trāpīgos atdarinājumos atveidot personu un tautu tipiski raksturīgās kustības, kas viņam šķitušas uzkrītošas, jo īpaši runas veidu. Par Lorenca fon Kampenhauzena lieliskajām gleznotāja dotībām liecina daudzie atstātie zīmējumi un akvareļi (vairumā ainavas), kuras viņš, lielāko daļu pašrocīgi, iegriezis arī varā. Lai gan vectēvs, kā šķiet, bija bezrūpīgāks, nekā ģimene, kurā viņš ieprecējās, tomēr viņa cēlsirdība pilnībā saskanēja ar jauno radinieku principiem. Sevišķu augstsirdību un nesavtīgumu viņš parādīja pie mantojuma dalīšanas ar brāļiem un māsām. Citādā ziņā Lorencu fon Kampenhauzenu man attēloja kā personību, kas kultūrā un civilizācijā tālu pārsniedza kārtas biedru caurmēra līmeni viņa tēvzemē. Ja viņš reiz esot ko pasācis, tad veicis to solīdi, mērķtiecīgi un gaumīgi. Savā apģērbā viņš bijis ļoti rūpīgs un kopts, nēsājis (šis paradums toreiz sacēlis sensāciju) baltas zīda zeķes pie īsām biksēm; zeķes bijušas jāsūta mazgāt uz Londonu, jo laukos tās neatļāvis mazgāt. Tas nozīmējis, ka daudz no tā, ko viņš darījis, kalpojis par pamācību kaimiņiem un atradušies arī atdarinātāji. Pēc tam, kad Lorencs fon Kampenhauzens bija mantojis Turaidu, viņš čakli ķērās klāt, lai šo muižu visos rādītājos paceltu augstākā līmenī. Viņš mēģināja uzlabot ne tikai saimniecību, bet izmantoja sava īpašuma lielisko novietojumu, lai iekārtotu parkus un skaistus skatus. Tas, kas Turaidā bija saglabājies manā laikā, pa lielākai daļai bija cēlies no viņa stādītā. Tāpat viņš nodevās dārzkopībai. Tā dēvētos “lielos dārzus” viņš ieskāva ar dzīvžogu, kā to bija iemācies Anglijā, un tas bija pirmais tāda veida stādījums Vidzemē. Visur nozīmīgākās vietās viņš lika novietot balti krāsotus solus un galdus, kuri savās raksturīgākajās formās – pa daļai atjaunoti – vēl bija saglabājušies līdz maniem laikiem. Katrai no šīm atpūtas vietām bija kāda ģimenes locekļa vai ģimenei tuvu stāvošas personas vārds, piem. Šarlotes augstums (Charlottenshöhe), Helēnas sēdeklis (Helenensitz) (viņa sievas vārds), Sofijas miers (Sophiensruh) (viņa māsas Plessenas (Plessen) vārds) utt. Daudz rūpju mans vectēvs veltīja, lai celtu savu zemnieku kultūras līmeni. Kā atlīdzību par čaklumu un kārtīgumu viņš, piemēram, sētu saimniekus apdāvināja ar augļu koku stādiem un rosināja veidot pašiem savus augļu dārzus. Vēl manā laikā katrā  lielceļa pusē, kas ved uz Straupi, tur, kur tas nogriežas uz kādu no Turaidas pusmuižām, pastāvēja divi nelieli, ar ceriņkrūmiem apstādīti pusloki. To iekšpusē atradās soli, uz kuriem kājāmgājēji – vienā pusē vīrieši, otrā sievietes, kas basām kājām devās uz Turaidas baznīcu, varēja uzvilkt apavus, tādējādi ērti pilnveidojot savu „svētdienas štāti“. Tie ir tikai daži  niecīgi sīkumi no tām tradīcijām, ko es atminos, bet kādu bijis vēl daudz vairāk.

Lielus plānus mans vectēvs lolojis attiecībā uz pilsdrupu pārveidošanu dzīvojamā mājā. Tie gan viņa īsās dzīves laikā netika īstenoti. Tā kā arī viņa brālis un Turaidas muižas iepriekšējais īpašnieks bija miris, cenšoties īstenot šādu projektu, tad šis apstāklis apauga ar leģendu: proti, tika apgalvots, ka uz pili guļot lāsts - katrs, kurš mēģināšot to atjaunot, miršot priekšlaicīgā nāvē. Tomēr ir savādi, ka arī man Turaidu Latvijas valdība atsavināja tieši tajā laikā, kad es strādāju pie plāna atjaunot  daļu pils (klēti – graudu noliktavu, kura vienīgā no visa kompleksa bija kaut cik saglabājusies). Tā nu es tiku aizkavēts restaurācijas darbos, un, lai gan tā nebija nāve, kas mani aizkavēja, tad  tomēr es tiku piemeklēts pietiekami sāpīgā veidā. Kā pirmo mans vectēvs paspējis uzcelt vienīgi kavalieru telpu (Kavaliergelass), kas atrodas krietnā attālumā no pils, tā saucamo Šveices māju, kura vēlākos laikos kalpoja kā krogs un viesnīca ar pansijas nozīmi. Tās modeli viņš licis izgatavot pēc neliela, pazīstama koka maketa parauga, ko iegādājies Šveicē. Līdz pat Pirmajam pasaules karam abi minētie modeļi vēl bija saglabājušies, bet pēc daudzajiem īrniekiem pazuduši. Trūcīgo dzīves apstākļu dēļ Turaidā mans vectēvs ar savu ģimeni katru ziemu pavadīja ārzemēs. Turaidas kungu māja savā laikā radās no veļas virtuves (Waschküche), kura tika papildināta ar piebūvēm un sākotnēji tika uzskatīta vienīgi par pagaidu patvērumu pēc vecās pils nodegšanas. 18. gadsimta beigās vai 19. gadsimta sākumā toreizējais, vēl nepilngadīgais, Turaidas muižas īpašnieks Budbergs šaudīja zvirbuļus uz vecās pils salmu jumta. Tā kā tālaika šautenēm vēl tika lietoti pakulu prapji, viens tāds degošs nokrita uz jumta, kurš ātri vien bija liesmās un tas bija cēlonis, kādēļ pelnos pārvērtās visa celtne. Mūri, kas nu bija kļuvuši bīstami, vēlāk tikuši nojaukti līdz pat nogāzei. Mana vectēva nāve pēc īsas slimības 1830. gadā viņa tuviniekiem bija smags trieciens. Visi iesāktie darbi Turaidā apstājās, jo trūka spēcīgas rokas to turpināšanai.”

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists