Mārtiņš Buclers (1866.g. Saukas pagasts - 1944.g. Sigulda), foto no M. Buclera kabineta Viesītes novadā

Turaidas muzejrezervātā 13. decembrī, godinot siguldieti, fotogrāfu Mārtiņu Bucleru 150. dzimšanas dienā, Turaidas muižas pārvaldnieka jaunajā dzīvojamajā mājā tika atklāta izstāde “Mārtiņš Buclers. Fotogrāfijai veltīts mūžs”. Izstāde veidota sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko Mākslas centru un fotogrāfijas pētnieku Vilni Auziņu.

Šis gads daudz tiek saukts par Rozentāla gadu, jo Janim Rozentālam, kurš ir viens no nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem un Baltijas mākslas modernizētājiem, aprit 150 gadu jubileja. Turaidas muzejrezervāts šo gadu vēlas akcentēt arī kā viena no latviešu fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera gadu, jo 12. decembrī apritēja 150 gadu kopš viņa nākšanas pasaulē.

Kas vēl vieno šos abus sava laika dēlus? Tā ir fotogrāfija – kurai bija liela nozīme Rozentāla dzīves gaitā – viņš bieži fotografēja savus modeļus, kā arī izmantoja fotogrāfijas sniegtās iespējas savu gleznu kompozīcijas meklējumos. Rozentāla atstātajā mantojumā ir saglabājušies vairāk nekā 500 viņa veiktu foto uzņēmumu, daļu no kuriem varēja apskatīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē. Mārtiņam Bucleram fotogrāfija bija visa viņa dzīve, kas veltīta fotogrāfijas, kā sava laikmeta jaunas un modernas parādības attīstīšanai, teorētiskās un praktiskās bāzes nostiprināšanai.

Dzīves gājums

Mārtiņš Buclers dzimis 1866. gada 12. decembrī Saukas pagastā (tagadējā Viesītes novadā), zemnieku ģimenē. Kā eksterns beidzis Irlavas skolotāju semināru. Pēc mācībām kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā, pēc tam pārcēlies uz Siguldu, kur strādājis par spirta deģi pie kņaza Kropotkina. Iemesli, kas viņu mudināja pārcelties uz Siguldu pagaidām nav zināmi.

Arī par to, kas lauku zēnu M. Bucleru šajos fotogrāfijas pirmsākumos mudināja pievērsties tiem laikiem tik moderna amata apguvei, mēs varam izteikt tikai minējumus. Pats M Buclers par latviešiem šajā amatā raksta: “ Ap 1900. gadu vēl varēja tikko runa būt par latviešu fotogrāfiju. Šur un tur uz laukiem darbojās pa latviešu fotogrāfam – skolotājam vai apkārtceļojošam fotogrāfam, kamēr pilsētās visā vairumā fotogrāfija atradās sveštautiešu rokās, it kā sveštautiešu privilēģija. Protams, ka pirmie fotogrāfi bija ieceļotāji un prata savu profesiju saglabāt, kā noslēpumu.”[1] Runājot par apkārtceļojošiem fotogrāfiem var pieminēt arī fotogrāfu Šulcu, kurš 19. gs. 2. pusē pusē apbraukājis Baltijas guberņas ar uz ratiem uzbūvētu tumšo istabu – līdzīgu mazai mājiņai ar logiem un jumtu.

Ir zināms, ka Eķengrāves, kur dzīvoja Mārtiņš Buclers, barons no ārzemēm atvedis fotoaparātu, un vēlāk to atdevis savam pagasta skolotājam, kurš ap 1880. gadu darbojās arī kā fotogrāfs. Pie viņa 1894. gadā fotografējies arī tolaik 28 gadus vecais Mārtiņš Buclers. Iespējams, ka tas arī bija lielais grūdiens, jo tajā pašā gadā viņš iestājies par fotogrāfa mācekli Roberta Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi.

[1] Buclers. M. Fotogrāfija. R., 1924.11.lpp.

Klētiņa Siguldas "Lejas Klaukās" 19. gs. b. / 20. gs.s. , kur sākotnēji atradusies M. Buclera fotodarbnīca. M. Buclera foto. TMR 19279

Mārtiņš Buclers – fotogrāfs

1897. gadā M. Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradās “Lejas Klaukās” Gaujas krastā, tuvu “Fotogrāfu kalnam” netālu no vecās pārceltuves. Iespējams, tūlīt tika uzcelta arī jaunā fotodarbnīca, kura darbojās turpat vai pusgadsimtu, līdz pat M. Buclera nāvei 1944. gadā, un tad arī drīz pēc 1945. gada darbnīca tika nojaukta.

M. Buclers teicami pārzināja fotogrāfijas teoriju, tās tehnisko pusi un kompozīciju. Viņam vienlīdz labi padevās portreti, ainavas un žanra uzņēmumi. Pats viņš rakstīja, ka “Fotogrāfija izplatījās ar lielu ātrumu, atrada sev draugus visās ļaužu šķirās, jo līdz ar to radās nesalīdzināmi lētāks līdzeklis portreju izgatavošanai nekā gleznošanai. Līdzšinējā bagāto šķiru priekšrocība kļuva par katram iespējamu lietu.”[2]

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā fotogrāfijas tika līmētas uz speciāli sagatavotiem kartoniem, jo pats fotopapīrs bija ļoti plāns un neizturīgs. Šie kartoni tika speciāli apdrukāti ar īpašnieka uzvārdu, adresi, iegūtajām godalgām, tituliem un dekoratīvām vinjetēm, visbiežāk jūgendstila manierē. Šādam fotogrāfiju noformējumam bija arī sava estētiskā nozīme, tās ilgi saglabājās un varēja ar interesi aplūkot arī pēc daudziem gadu desmitiem. Līdz 1915. gadam M. Buclers ar saviem darbiem aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs, bet 20. – 30. gados savu darbību izvērsa vairāk kā fotoliteratūras rakstnieks, sabiedriskas darbinieks, izdevējs un fotorūpnieks.

[2] Stari, 1907. Nr.5, 395. lpp.

Mārtiņš Buclers – uzņēmējs un rūpnieks

Savu pirmo fotoveikalu Rīgā Aleksandra ielā 3 M. Buclers nodibina 1902. gadā un 1903. gadā pirmo fotopiederumu ražošanas darbnīcu veikala pagrabā, kur sāk izgatavot fotoplates „Record”.

1911. gadā M. Buclers raksta: “Kā no cenu saraksta redzams, tad “Rekord” plates ir vislētākās starp Krievijas fabrikātiem. Ne tamdēļ šis fabrikāts vislētākais, ka tas būtu sliktāks nekā citi Krievijas fabrikāti, bet gan tamdēļ, ka šīs plates tiek viņu lietotājiem piedāvātas tieši no fabrikas, bez kādas vidutājības.”[3]

1914. gadā Mārtiņš Buclers uzsāk fotopapīra „Rekords” („Bromrekords”, „Velorekords” u.c.) ražošanu. Vēlākos gados M. Buclers savas darbnīcas paplašināšanu reklamē kā „pirmo Latvijas fotorūpniecību”.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, kad notika Rīgas rūpniecības uzņēmumu evakuācija, M. Buclers ar savu „fotorūpniecību” un daļu no darbiniekiem evakuējas uz Harkovu, pēc tam uz Kijevu, kur ražo „Velorekorda” papīru karaspēka vajadzībām. Latvijā M. Buclers atgriežas tikai 1921. gadā un lai gan iekārtas ir palikušas Krievijā atjauno, gan mazākos apmēros, fotopapīra un fotoplašu ražošanu.

[3] Buclers. M. Fotogrāfiska ābece. Pamatīga pamācība iesācējiem. Ar 103 zīmējumiem tekstā. Drukāts Šnakenburga drukātavā. Rīga, Mārstaļu iela Nr. 5. 130.lpp.

Žurnāla "Stari" iekšvāks

Mārtiņa Buclera sabiedriskā darbība un grāmatniecība

Liela nozīme Mārtiņa Buclera dzīvē ir sabiedriskajai darbībai un grāmatniecībai. Viņš ir Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs, galvenais organizators un ilggadējs biedrības priekšsēdētājs.

Žurnāla “Stari” pirmajā numurā aprakstīta biedrības dibināšanas sapulce, kurā M. Buclers tiek pozicionēts nekā fotogrāfs, bet tirgotājs: “26. janvārī 1906. gadā dziedāšanas biedrības “Rota” telpās salasījās pirmie 24 biedri – dibinātāji, gan amatieri, gan arodnieki. Tirgotājs M. Buclera kungs apsveica sapulcējušos biedrus un paziņoja, ka Vidzemes gubernators Zvjaginceva kungs 7. janvārī apstiprinājis statūtus un ka tamdēļ tā var sākt atklāti rīkoties. Sapulce stājās pie amata vīru meklēšanas, pie kam par tādiem ar pietiekošu balsu vairākumu tika ievēlēti priekšniecībā sekojoši kungi: par priekšnieku M. Buclers, viņa vietnieku fotogrāfs Rieksts…”[4]

Par biedrības mērķiem M. Buclers raksta: “Latviešu Fotogrāfiskās biedrības lozungs ir un paliek: ieaudzināt un attīstīt latviešos saprašanu un mīlestību uz mākslu vispārīgi, un latviešu fotogrāfisko – it īpaši.”[5]

Lai šo mērķi īstenotu biedrība jau 1906. jūlijā gadā sāk izdot mēnešrakstu literatūrai un mākslai "Stari", kurā lielākā vieta tiek atvēlēta sava laika jaunākajai un modernajai literatūrai. Redaktors ir M. Buclers un žurnāla veidošanā tiek iesaistīti jaunie literāti, arī Jānis Jaunsudrabiņš sāk savu publicitāti tieši šajā žurnālā. Bet galvenais un biedrības mērķiem visnozīmīgākais ir tas, ka pirmo reizi latviešu periodikā tiek iekļauta arī vesela nodaļa fotogrāfijas tēmai. 1908. gadā cenzūra žurnāla darbību pārtrauc, tās darbību atjauno 1912. gadā un tā darbojas līdz I Pasaules karam (1914. gadam). Atjaunoto žurnālu bez maksas izsūta lauku pagastu biedrības biedriem, un to pasūta pat no Krievijas un Amerikas.

Biedrība sāk veidot bibliotēku, vācot grāmatas vācu un krievu valodā par amata tēmu. Fotogrāfi izplata pastkartes ar latviešu rakstnieku portretiem un mākslas tēmām, tiek izgatavots albums ar latviešu rakstnieku portretiem, kuram vāku noformē Jānis Jaunsudrabiņ. Šis albums tiek uzdāvināts Ļevam Tolstojam. Jānis Jaunsudrabiņš arī zīmē biedrības diplomus, biedru kartes un medaļu maketus.

Latviešu fotogrāfi piedalās starptautiskās izstādēs Rīgā un Budapeštā, iegūst vairākas medaļas izstādēs Tambovā un Tulā un rīko izstādes Latvijā, tajā skaitā arī Siguldā.

Biedrības biedri vairākkārt organizē izbraukumus uz Siguldu fotografēšanai dabā. Netālu no M. Buclera darbnīcas atrodas kalns, kur fotogrāfi pulcējas un fotografējas, acīmredzams, tad arī kalns iegūst Fotogrāfu kalna nosaukumu, jo līdz tam tas dēvēts par Olas kalnu.

Žurnālā “Stari” ir publicēts kāda šāda izbraukuma apraksts, ieskats tajā: “No stacijas viss bars devāmies taisni uz vecajām pils drupām, kur iesākās milzu fotografēšana, jo katris gribēja apmierināt savu sakrājušos uzņēmumu kāri. Laiks bij silts, jauks, debesis zilas, zilas kā jau Vidzemes Šveicē. Aparāti sastādīti visos kaktos, kur vien skaties - statīvi, apklātas galvas, saliekušies stāvi, lūgumi lai nekustas, saucieni: „mierā”... Vecajām pils drupām bij uznācis negaidot īsts kara stāvoklis: šauj visi un no visām pusēm, slimāki nekā zviedru karā, gan ar mazajiem 9x12, gan ar lielajiem 18x24 kalibra momentšāvējiem. Kad visi daudz maz bij apmierinājušies un ievērojamākās vietas un skaistākos skatus priekš sevis uzņēmuši – sākās fotografēšana grupās ar lielajiem aparātiem. Atminos, sastājāmies visi pie pils drupām, cits pakāpās, cits uzrāpies labi augstu, cits apakšā zālē, kā nu kuram labāki. Saule patlaban bij paslēpusies aiz mākoņa, laiks tomēr gaišs, akurāt izdevīgs brīdis grupu uzņēmumam. Daži no šiem uzņēmumiem ir sevišķi labi izdevušies un interesantiem apskatāmi Biedrības izstādē.

Latviešu fotogrāfiskās biedrības izbraukumus uz Siguldu fotografēšanai dabā. TMR 17934

Pa tam jau bij pienācis pusdienas laiks. Devāmies visi pa kalnu lejā uz Buclera kunga fotogrāfiju, jo dažiem biedriem, kam mazāk kasetes, vajadzēja plates pārmainīt - jo vēl daudz uzņēmumu priekšā. Kopējas pusdienas ieturējuši, kaimiņos pie Fr. kundzes, pārcēlāmies pāri Gaujai un devāmies taisni uz Gūtmaņa alu. Pa pusdienas laiku bij mazs lietiņš, bet nu saule spīdēja atkal pie debesīm. Visi bij priecīgi un jautri, vismaz es jutos pilnīgi kā Siguldā. Gūtmaņa alā uzkavējāmies kādu laiciņu, katris cik un ko par labāku atrazdami uzņēmis, pa jauno ceļu kāpām Turaidas kalnā/…/ Turaidas pils veco mūri laikam neviens neaizmirsa uzņemt, to redzēju tāpat ielēgerētu no visām pusēm. /…/

Bet vislielākā burza bij „Rožu dārziņā”, no kurienes ir redzams skaistais skats uz „Gaujas leju”. Vieta te šaura, vairāk kā diviem reizē nav rūmes nostāties un tāpēc visi garā rindā sastājušies gaidīja savu kārtu – gluži kā slimie pie Betsaidas dīķa uz ūdens kustēšanos.”[6]

20. gadsimta 20. – 30. gados Mārtiņš Buclers daudz diskutē presē par fotogrāfiju un fotomākslu, lasa lekcijas, kopā ar J.Sīli organizē fotogrāfijas pasniegšanu skolās, kā pedagogs strādā Rīgas 2. un 4. ģimnāzijā. Pateicoties viņa neatlaidībai, Rīgas pilsētas amatniecības skolās tiek nodibinātas fotoklases.

Jau 1904. gadā par draugu saziedoto naudu tiek izdota Buclera sastādītā pirmā grāmata par fotogrāfiju latviešu valodā, kas tā arī saucas „Fotogrāfija”.

Tai seko arī citas grāmatas ar praktiskiem padomiem fotogrāfiem: "Fotogrāfiskais katķisms" (b.g.), "Fotogrāfiskā ābece" (1911; citur jau 1902), "Foto padomnieks" (1927), "Fotoprakse" (1938). Vairākas no tām izdotas atkārtoti. Bez tehniskiem un teorijas jautājumiem grāmatā ir arī pielikumi, kuros doti praktiskas dabas padomi. Cik fotogrāfa darbs bijis veselībai bīstams, liecina pielikums “Fotogrāfijā lietojamie nāvekļi un pretlīdzekļi”. Tajā uzskaitītas 33 indīgas vielas, kuras lieto fotogrāfi savā darbā, piemēram – anilīna preparāti, hlors, arsēns u.c. Kopā M. Buclers sarakstījis ap divdesmit grāmatu ar kopējo metienu apmēram 115 tūkst. eksemplāru.

Savu devumu pats Mārtiņš Buclers raksturojis šādi: „Tas, protams, ir pavisam niecīgs skaitlis pret cittautu literatūru, bet ar mierīgu sirdi varu liecināt, ka neesmu to darījis bagātības dēļ, bet visu, ko man fotogrāfija ir devusi, esmu pūlējies atdot viņas attīstībai.”[7]

[4] Stari. Mēnešraksts literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai. Nr.1. 1906.g. [5] Stari. Mēnešraksts literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai. Nr.1. 1906.g. [6] Stari. Mēnešraksts literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai. Nr.1. 1906.g. [7] Buclers. M. Fotogrāfija. R., 1924.

Personība un nākotne

Varam pieskarties vēl kādai īpašai Mārtiņa Buclera personības šķautnei, viņa intereses neaprobežojas tikai ar fotogrāfiju. Ne bēgļu gaitās, ne arī vēlāk viņš nav pārtraucis dokumentēt notikumus un cilvēkus. Ir saglabājusies M. Buclera rakstīta vēstule Krišjānim Baronam, kurā viņš apraksta, kā viņam veicas tautasdziesmu vākšanā un apvaicājas, kā labāk tās pierakstīt – dialektā vai rakstu valodā. Saprazdams fotogrāfijas sociālo un laikmeta liecinieka lomu, viņš arī fiksējis etnogrāfiskos elementus – darba procesus, lauku sētas, cilvēkus, to apģērbu.

Ir vēl viens notikums, kas ieinteresējis divus cilvēkus, kuri saistīti ar Turaidu un Siguldu – Mārtiņu Bucleru un Pērsieti. Tas ir X Viskrievijas Arheoloģiskais kongress 1896. gadā, kura laikā notika arheoloģiskie izrakumi Turaidas “Pūteļu” kapulaukā. Vai viņi satapās un pazina viens otru par to mums liecību nav – taču M. Buclers ir fotografējis atradumus, bet Pērsietis notikumus ir aprakstījis savā kultūrvēsturiskajā skicē “Kalmju kalniņš”:

“Kapi esot priekšvēsturiski. Katrā paugurā gulēja tikai viens uz mūžību iesnaudušais ar galvu uz ziemeļiem ar kājām uz dienvidiem. Katram pie rokas viens duramais (dažam pat divi, laikam, ja viens lūst, lai būtu otrs vietā), cirvis, pods ar pārtiku un suns par sargu. Kādu suņa galvas kausu apskatījis, kāds no vispirmajiem zinātņu vīriem – tas mazais, vecais – izteicās, ka lopiņš bijis ļoti gudrs. Tad vēl kādas ķēdītes, kādi arābiešu naudas gabali 1000 gadu veci, krelles. Gulētāji nebija rakti zemē, kā ar mums apietas, bet nolikti vienkārši virs zemes un tad ar veselu kalniņu apsegti. Pārlūkoja arī dažas lielas akmeņu čupas. Arī tās izrādījās par kapiem. Apakšā uz līdzenas vietas nolikts mironītis, tam apkārt izlikts no plakaniem akmeņiem zārks, un tad vīrs un zārks noslodzīti ar milzīgu akmeņu blāķi… Guli nu!… Vīri bijuši prāvi, to rādot slaidie stilbi. Tautību – no galvas kausiem grūti noteikt. Gulētāju starpā esot pat dāmas (jaunas vai vecas – grūti zināt), to rādot atrastās krelles. Gulētāji neesot nieka ļaudis. Jādomā, jo kas niecīgiem ļautiņiem ietu bērt virsū tādu veselu kalnu zemes?”[8]

Nodzīvojis garu un pilnasinīgu dzīvi M. Buclers aiziet mūžība 1944. gadā un tiek apglabāts Siguldas kapos netālu no „Fotogrāfu kalna” un savas pirmās fotodarbnīcas vietas.

Fotogrāfs Roberts Johansons savās atmiņās atceras: „Fotogrāfija viņu saistīja, bija to iemīlējis un upurējis, sevi nežēlodams. Dzīvoja idejas fantāzijā. Nauda viņam neturējās, jo viņš teica, ka tā lielu prieku nedarot. Bija izpalīdzīgs visiem, kas vien pie viņa griezās ar padomu, aizdeva naudu, aparātus un materiālus uz parāda. Personīgi uz sevi negrieza vērību, bija vienkāršs latviešu inteliģents ar vienkāršu uzvešanos dzīvē un piepalīdzēdams, kur varēdams …. Strādāt, strādāt, strādāt – tāda bija Buclera devīze. Visa viņa darbība koncentrējās uz nākotni, latviešu tautas stiprināšanai, attīstībai garīgi un materiāli”.[9]

Par to, ka fotogrāfijai arī mūsdienās Siguldā tiek pievērsta liela uzmanība liecina arī šogad biedrības "Siguldas Mākslu serpentīns" projekta "Ex-libri art voyage" ietvaros organizētā ekskursiju pa Siguldas un tās apkārtnes skaistākajām vietām, iemūžinot tās ar M. Buclera laika fotokameru. Mārtiņa Buclera gars Siguldā joprojām ir dzīvs.

[8] Pērsietis. Kopoti raksti, 1 .sēj. R.: A. Gulbja izdevniecība. 1930.423.-433. lpp. [9] Korsaks. P. Redzamākie 20. gadsimta sākuma latviešu fotogrāfi./ Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīga, Liesma. 1985. -64.lpp.

Līga Kreišmane Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja

Izmantotie avoti un literatūra: Buclers. M. Fotogrāfija. R., 1924. Buclers. M. Fotogrāfiska ābece. Pamatīga pamācība iesācējiem. Ar 103 zīmējumiem tekstā. Drukāts Šnakenburga drukātavā. Rīga, Mārstaļu iela Nr. 5. 130.lpp. Stari. Mēnešraksts literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai. Nr.1. 1906.g. Stari, Mēnešraksts literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai. 1907. Nr.5, 395. lpp. Pērsietis. Kopoti raksti, 1 .sēj. R.: A. Gulbja izdevniecība. 1930.423.-433. lpp. Korsaks. P. Redzamākie 20. gadsimta sākuma latviešu fotogrāfi./ Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīga, Liesma. 1985. -56. – 83.lpp.