Turaidas muzejrezervātā strauji virzās uz priekšu Turaidas muižas klaušinieku mājas restaurācija un atjaunošana. Tajā tiks izvietota Latvijas valsts simtgadei veltītā ekspozīcija “ Ceļā uz Latvijas valsti – Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas stāstīs par latviešu zemnieka noieto ceļu no tiesībās ierobežotas klaušinieka kārtas līdz pilsonim – savas valsts veidotājam.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā sākās tā saucamie “klaušu laiki”, kad par zemes lietošanu zemniekiem vajadzēja norēķināties, pildot klaušas – lauksaimniecības darbus muižai, kas dažkārt bija nesamērīgi lieli un smagi. Klaušas tika atceltas tikai 1868. gadā, kad notika pāreja uz naudas renti un sākās māju izpirkšana privātīpašumā. Vienlaicīgi notika izmaiņas arī latviešu zemnieka apziņā – viņš kļuva patstāvīgāks, sāka izprast savas tiesības un mācījās tās aizstāvēt. Piemērs tam ir stāsts par Lauri Štālu, ko glabā neliela, nodzeltējusi burtnīciņa  Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja Vēstures nodaļā (inv. nr. VN 9480). Tās beigās ir piezīme, ka notikumus pierakstījis “V. Štāl” pēc sava tēvoča Kārļa Štāla un tēva Mārtiņa Štāla stāstījumiem. Mašīnraksta teksts, visticamāk, datējams ar 1920.  gadiem vai 1930. gadu sākumu.

Šogad Laurim Štālam aprit apaļa jubileja – 180 gadi. Viņš  dzimis Cēsu apkārtnē 1837. gada 12. janvārī. Par Laura bērnību un agro jaunību ziņu trūkst – skaidri zināms tikai tas, ka Štāls mācījies un vēlāk arī strādājis pie toreiz pazīstamā būvuzņēmēja Mārča Meņģeļa Cēsīs, bijis veikls savā amatā. Viņš bijis ierakstīts arī Cēsu amatnieku biedrības jeb t. s. “birģeļu” sarakstā un baudījis privilēģijas, ko šis sociālais statuss tam sniedza.

Par Siguldas saimnieku Lauris Štāls kļuva, apprecoties ar “Apiņu” māju saimnieci, atraitni  Trīni Apini (Apin), kurai muiža mājas paturēt ļāva vienīgi ar nosacījumu, ka viņa vēlreiz izies pie vīra. Izdarīgais un staltais Lauris, acīmredzot, bija pa prātam Trīnei. Savukārt arī Štālam precības likās izdevīgas, jo viņš ne tikai kļuva par saimnieku, bet arī izvairījās no nepieciešamības katru gadu maksāt ievērojamu naudas summu, lai atpirktos no rekrūšiem.

Precības notika neilgi pirms klaušu atcelšanas, tādēļ Lauris Štāls vēl dažus gadus dabūja pabaudīt klaušu “labumus”, izjust sabiedrības hierarhiju, kur klaušinieks bija visai beztiesīgā statusā un pastāvēja pazemojoši miesas sodi. Viena no epizodēm, kas radīja viņam gandrīz vai dumpinieka slavu, saistīta ar  muižas labības vešanu:

“Bijis kulšanas laiks. Siguldas muižā pavēlēja labību vest uz riju ne ar vāģiem, bet ar ragavām, pa melnu zemi, jo, pa ratiem braucot, tie trīcot un caur to nopurinoties vārpas, nobirstot graudi. Lauris, būdams amatnieks, uztaisījis savus vāģus un gribējis ar tiem vest labību. Vagars neļāvis vest vāģiem, bet pavēlējis, lai ved ragavām. Lauris pretojies. Vagars apsūdzējis Lauru muižas tiesai. Tā piespriedusi Lauram 15 sitienu. Laurs pretojies, atsaucoties uz savām [Cēsu] birģeļa tiesībām, ka to nav brīv sist un pārsūdzējis uz draudzes tiesu. Draudzes tiesa Lauru Štālu attaisnojusi. No tā laika Laurs ticis uzskatīts kā muižas gribas neizpildītājs.”

Cita epizode  stāsta, ka klaušu laika ilgums tika noteikts visai patvaļīgi:

“Bijis kartupeļu rakšanas laiks. Strādājuši muižas tīrumos. Bijis sestdienas vakars un jau tumšs, bet ļaudis piespieduši vēl strādāt: jāaizved kartupeļi uz pagrabu, jāaizbrauc vēl pēc sera uz tīrumu, ka pirmdien var kult. (Tai vietā, kur tagad ir “dampa šķūnis” bijusi krusta rija; piedarbs vidū, bet katrā pusē pa rijai).* Lai redzētu seru novietot, aizdedzinājuši piedarbā lukturi. Visi bijuši saskaitušies. Gudrojuši tīrumā, kā izjaukt darbu un tikt mājās. […] Kad uzraugs […]  tikko izgājis no rijas laukā raudzīties, ka zirgi seru neizšķiež, tad – blikt!  – Viens metiens un lukturs pušu. Viss tumšs! ... Nekā neredz! ... Troksnis!...Ko nu strādāt  – neredz. Jābrauc visiem mājās. Bet lieta ar to vis nebeidzās. Svētdien ziņa katram mājās klāt: jāiet atkal pirmdien uz muižu darbā. Aizgājuši. Bet muižā grib izrēķināties par sestdienā sasisto lukturi – katram 15 [ sitieni]. Sāk mizot [pērt vainīgos]. Nāk pie Laura. Tas neļaujas – esot birģelis (vēl nebija izstājies no biedrības). Ņem priekšā nākošos, tie kā Laurs – sāk pretoties. Nu izceļas plūkšanās  – sitas ar kokiem. Pēc šī trača muiža apsūdzējusi visus pie draudzes tiesas. Tur visiem bijis jāierodas un visiem piesprieduši to pašu sodu – 15 [sitienus] pa muguru. Atkal Laurs pretojies, tam vēl piebiedrojušies arī citi un pārsūdz uz kreictiesu [apriņķa tiesu]. Kreictiesa visus nopratināja. No pēriena visus atsvabināja un izdeva rīkojumu ka sestdienā darbus būs beigt sešos. Sešos vajaga zvanīt baznīcā un būt svētvakaram. Tā Laurs uzstājās.”

 *Piezīme:  Minētā rija atradusies iepretim tagadējam Siguldas Sporta centram

Lauris Štāls strādājis arī kā namdaris, kādu laiku darbojies Siguldas pagasta valdē, bet 1868. gadā bija pagasta vecākā palīgs.  Esot bijis  liels no auguma, paresns vīrs, ar lielu tumšu bārdu, pēc dabas krietni dzīvs un lāgiem mīlējis stipri iemest krogā. –

“Šeit tagad tādu nav”, viņu atcerēdamies, pēc piecdesmit gadiem  teiks sirmais, vecais Klūga no “Jurbrenčiem”.  – “Tas bij spilgts raksturs starp toreizējiem siguldiešiem; tas nebij vidusmēra cilvēks”, raksta V. Štāls,  –  “Laurs Štāls necieta muižnieku privilēģijas. Kad viņas kaut kādi aizskāra Lauru – tas pretojās tām kur vien varēja un cik apstākļi atļāva”.

Vairāk  kā pieci gadi no vietas (1873 – 1878) Laurs Štāls kopā ar otru Apiņu mājas īpašnieku Kārli Miķelsonu nepaguris tiesājās ar toreizējo Siguldas muižas pilnvarnieku, landrātu Aleksandru fon Grotu. Šī tiesāšanās skāra visas zemniekam toreiz pieejamās Baltijas tiesu iestādes – pagasta, draudzes, apriņķa tiesas un hoftiesu.

Kad sākās zemnieku māju pārdošana privātīpašumā, 1867. gadā Siguldas muižas pilnvarnieks landrāts fon  Grots  pārdeva Laurim Štālam un Kārlim Miķelsonam minētās mājas  – “Apiņus”. Dažus gadus vēlāk abi pircēji vēlējās zemi pārdalīt uz pusēm. Zemi pārmērot, izrādījās, ka gar visu kaimiņu māju robežu  pietrūkst apmēram 16 olekšu plata strēmele. Pircēji par iztrūkumu žēlojās fon Grotam. Tālāk  V. Štāls: “Lielkungs zina, ka dabā valda likumi un tas, ko lielkungs grib, ir likums. Tāpēc tas jautā Klūgam no kaimiņu mājām: “Sak’ man, kas peld pa vir’s, vai tā tauk, jeb tā ūden?” – Kad Klūga atbild: “tauki peld pa virsu, lielskungs”, tad fon  Grots saka : “tā ūden tam taukam virsū netiks”. 

Draudzes  tiesā  “sūdzēties kārie zemnieki” (fon Grota apzīmējums) taisnību nedabūja. Tiem pat uzlika par pienākumu samaksāt pārmērīšanas izdevumus – 92 sudraba rubļus.   Štāls un Miķelsons tomēr nerimās un iesniedza pārsūdzību kreictiesā (apriņķa tiesā). Tā, šķiet, bija pirmā instance, kas sūdzību centās izskatīt iespējami taisnīgi. Lēmums: Štālam ar Miķelsonu būs maksāt tikai ¼ daļu summas – 23 rubļus, bet zemi vajagot otrreiz pārmērīt.

Fon Grota pretprasību dēļ tiesāšanās ievilkās garumā, un pēc tikai pēc diviem gadiem varēja atkal uzaicināt “gubernementes mērnieku”, par kura samaksu un darbu sarakste turpinājās vēl pusgadu. 1877. gada vasarā visi šķērsļi novērsti, un mērnieks atbrauca:

“Atbrauc mērnieks, tam līdzi milzu ģenerālkarte; ierodas “Apiņos” fon Grots ar Siguldas mežkungu […] Beidzot, 27. jūnijā 1877, notiek ilgi gaidītā pārmērīšana. Mēra, rēķina …. Redz: gar vienu robežas malu trūkst 21 olekte, gar otru – 11 olektes, nekā vajadzētu būt pēc pirkšanas kartes. Grib atrast kļūdu. Pārmēra arī kaimiņu – “Jaun-Dreļļu” un “Jurbrenču” zemes. Prasa pēc viņu pirkšanas kartēm. Tās nevar sadzenāt, diezin kur palikušas. Nu izklāj ģenerālkarti uz pļavas. Izrādās, ka “Jaun-Dreļļiem” ir dabā 13 olekšu, “Jurbrencim” – 2 ½ olekšu vairāk nekā uz ģenerālkartes stāv. Salīdzina “Apiņu” pirkšanas karti ar ģenerālkarti, iet pat kājām milzu kartei pa virsu … Redz – starp ģenerālkarti un pirkšanas karti ir starpība, tās nesakrīt …. Jā, lieta patiešām sarežģīta – nesakrīt ne pirkšanas, ne ģenerālkarte ar dabīgajām robežām: pat pirkšanas karte nesakrīt ar ģenerālkarti …. Ko nu? Kur pieturas punkts? Kur slēpjās vaina? Lai to uzietu, vajadzētu pārmērīt vēl vairākas citas mājas, kas zin’, varbūt …. visu muižu, ja kļūda aizvien tālāk slēptos? ” (V. Štāls).

Bet tāds rīkojums mērniekam nav dots un tāda nav arī lielkunga griba. Atbildot uz kreictiesas pieprasījumu,  fon  Grots pikti  raksta, ka esot “Apiņus” pārdevis tādās robežās, kādas dabā  iezīmētas. No viņa nevarot prasīt atbildību, ja karte vairs pilnībā nesakrīt ar dabu. Varbūt kupicas [robežakmeņi] starp “Apiņiem” un “Jaun-Dreļļiem” tikušas pārvietotas.

Štāls ar Miķelsonu jūdza zirgus un brauca uz kreictiesu jau ceturto reizi. Sūdzētājiem tika piedāvāts vai nu pieprasīt kompensāciju no kaimiņa – “Jaun-Dreļļu” saimnieka, vai arī celt prasību pret  mērnieku, kas sastādījis pirkšanas karti. Viņi tomēr uzturēja spēkā sūdzību pret fon Grotu un uzstāja uz maksājumu samazināšanu, ja nav  iespējams trūkstošo zemi ierādīt kaut kur citur.  Fon Grots nebija ar mieru izlīgt ar sūdzētājiem, bet drīzāk bija gatavs ņemt atpakaļ mājas par pārdošanas cenu.

Kreictiesas spriedums 1877. gada novembrī bija zemniekiem nelabvēlīgs. Neskatoties uz atzinumu, ka zemes patiešām ir mazāk, sūdzība tiek noraidīta. Ar šo spriedumu sūdzētāji nebija apmierināti, tāpēc apriņķa tiesa nolēma lietu nodot guberņas augstākajai instancei – hoftiesai.

1878. gada 31. augustā lieta tika celta priekšā hoftiesai, bet arī tā to noraidīja. Tā piepildījās fon Grota vārdi, kurus tas pravietiski sacīja jau prāvas sākumā: “tā ūdens tam taukam virsū netiks”.

Lauris Štāls mira pusgadu pēc prāvas zaudēšanas hoftiesā, 1879. gada 18. februārī, būdams tikai 42 gadus vecs. “Viņš  mira un nedabūja zināt, cik īsti zemes trūkst. Drīz pēc Laura nāves zeme tika vēlreiz pārmērīta. Izrādījās, ka trūkst 4 pūrvietas 18 kapes (1 pūrvieta Vidzemē = 25 kapes jeb 0, 371 ha).

Štāla un Miķelsona prāva pret muižnieku fon Grotu  ir  interesanta tajā ziņā, ka rāda, kā praktiski darbojās cara Aleksandra II labi iecerētās reformas tiesu lietās. Šis ir viens no pirmajiem gadījumiem ne tikai Siguldas draudzes, bet arī Vidzemes vēsturē, kad zemnieks ar “birģera” jeb pilsētas pilsoņa pašapziņu kā līdztiesīga persona nostājās pret muižnieku kārtas pārstāvi, kam joprojām piederēja visa ekonomiskā un politiskā vara. Viņa personiskā cīņa tika zaudēta, bet ne cīņa vēsturiskajā perspektīvā. V. Štāls raksta:

“Laur Štāl, daudz soļu Tu esi gājis, sen  vairāk kā tūkstoš verstu Tavs zirdziņš ir nogājis, taisnību meklējot … Bet nenoskumsti.  – Pēc neredzēti briesmīga kara nāks 1918. un 1919. gads. Celsies tad taisnība iz metāla zārka un līdzinās Latvijā gadsimtu vecos parādus … Tu sen jau dusēsi Siguldas kapsētā, bet tie Tavi pretinieki, kas būs vēl dzīvi [A. fon Grots esot miris ap 1918. gadu], atcerēsies Tevi.”

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists