Turaidas
muzejrezervāts


Personība – Ādams Jende – latviešu mācītājs un sabiedrisks darbinieks


Ādams Jende. Starp 1905. – 1914. gadu

Ādams Jende. Starp 1905. – 1914. gadu

Turaidas muzejrezervātā top Latvijas valsts simtgadei veltīta ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Vēsturiskos procesus, kas noveda pie Latvijas valsts izveidošanās 1918. gada 18. novembrī, tajā paredzēts atklāt daudzpusīgi – gan caur dažādām objektīvām sabiedriski politiskajām norisēm, likumdošanu un kultūras parādībām, gan caur konkrētiem atsevišķu personību likteņiem. Viena no tādām personībām bija arī Raunas mācītājs Ādams Jende (1861 – 1918). Viņa dzīve varēja kalpot kā piemērs nesavtīgai kalpošanai savai tautai, tam, kā no zemnieku kārtas radās latviešu inteliģence, kas kļuva par vietējās lauku sabiedrības organizētāju un iedvesmotāju, reizē arī visas tautas kultūras attīstības veicinātāju. Līdz pat 19. gadsimta pēdējiem gadsimtiem mācītāju, kas aizstāvētu latviešu nacionālās intereses, praktiski nebija. Nedaudzie latviešu tautības mācītāji vai nu pilnīgi pārvācojās, vai gāja kopsolī ar vācu muižniecību. Kā norāda teologs Guntars Ceipe, nacionāli domājošiem latviešu tautības mācītājiem Baltijā nebija iespējams iegūt vietu – viņiem vajadzēja meklēt laimi Krievijā. Ādams Jende bija ne tikai viens no pirmajiem, kam izdevās šādu vietu iegūt (pateicoties vietējās sabiedrības aktīvam atbalstam); viņš visu mūžu konsekventi sekoja jaunlatviešu idejām, cīnoties gan pret pārvācošanu, gan pārkrievošanu.

Toreizējās Latvijas Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) galvenais bibliogrāfs Jānis Zemzaris 1960. gadu pirmajā pusē pamudināja tolaik jau sirmu vecumu sasniegušo Ādama Jendes atraitni Elzu Jendi (1877 – 1967) uzrakstīt atmiņas par viņas vīru. Atmiņas noslēdzas ar 1917. gada vasaru: par Ādama  Jendes dzīves noslēgumu tajās nekas nav  teikts, visticamāk tāpēc, ka valdīja tā pati vara, kuras pārstāvji viņas vīru pirms nepilniem  50 gadiem “proletariāta diktatūras interesēs ” bija noslepkavojuši …

“Manās bērnu dienās bij viena lieta par ko apzinīgie latvieši karoja. Viņi gribēja latviešu tautai izkarot viņai pienācīgu vietu. Vajadzēja reiz izbeigt to nedabīgo stāvokli, ka vācieši uzsūca sevī visus labākos, izcilākos latviešus un ar to stiprināja savu vācietību, kas būtu deģenerējusies nesaņemdama vienmēr svaigas asinis. Mans vīrs bija viens no tiem stingriem latviešiem, kas dažreiz ļoti asā veidā uzstājās pret vāciešiem – pirmais, kas pilnīgi atteicās no satiksmes ar savas draudzes muižniekiem, par ko viņam izteica pārmetumus amata brāļi un citi. Bet viņš bija stūrgalvīgs un palika pie tā ko reiz atzinis par pareizu.” (E. Jende)

3.Elza Jende jaunības gados

Elza Jende jaunības gados

Pirms sākt stāstu par Ādamu Jendi, pāris vārdus nepieciešams pateikt par viņa dzīvesbiedri. Kad 1919. gada 22. jūnijā kaujās ar landesvēru tieša tēmējuma izraisīts ugunsgrēks iznīcināja desmit no sešpadsmit Raunas mācītājmuižas ēkām, viņa no sadegšanas izglāba šīs baznīcas arhīvu, ko 300 gadus bija rūpīgi vākušas un krājušas vairākas mācītāju paaudzes. Vēlāk Elza Margarēta Jende kļuva ievērojama etnogrāfe un Rīgas Latviešu biedrības bibliotekāre. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā viņas fondā kopā ar minētajām atmiņām glabājas simtiem viņas cimdu, zeķu, jostu, prievīšu un citu latviešu tautas tērpa piederumu ornamentu zīmējumi.

Ādams Jende dzimis 1861. gada 16./ 28. oktobrī Arakstes pagasta “Puigās” toreizējā Valmieras apriņķa Rūjienas draudzē. Drīz pēc viņa piedzimšanas tēvs iepirka mājas Ērģemes draudzes Kārķu pagastā (toreizējā Valkas apriņķī). Jendes ģimenes vēsture kalpo kā piemērs latviešu zemnieka sīkstajai cīņai par eksistenci. E. Jende, balstīdamās uz vīra stāstīto, raksta: “Naudas bijis tikai iemaksai, gadskārtējās maksas nācās ļoti grūti sagādāt, un mātei bijis arī lauku darbos jāstrādā. Viņa mazo zīdainīti tad nolika tīruma malā, kur tik ganu suns to sargāja. Kad paaugās, bij mātei visur jāpalīdz.” Vecāki zēnu sūtīja labākajā skolā, kas apkārtnē bija – Rūjienas draudzes skolā pie skolotāja Gaiķa: “Toreiz bērnus katru pirmdienu aizvadīja uz skolu, kur viņi nodzīvoja visu nedēļu. Pārtika bij jāņem līdzi un nebija ko domāt par siltu ēdienu. […] Mans vīrs, ēdot sasalušo maizi, bij iemantojis māgas kataru, ar ko visu mūžu mocījās”.

Ā. Jende 1878. gadā iestājās Valkas skolotāju seminārā. Ar lielu sajūsmu viņš vēlāk sievai stāstījis par semināra vadītāja Jāņa Cimzes pedagoģiskajām dāvanām. Cimze sevišķu vērību pievērsis mūzikai, īpaši kora dziedāšanai. Kad Cimze miris, Ā. Jendem ticis piešķirts gods runāt pie kapa audzēkņu vārdā. “Lai atdusas tēvi no saviem darbiem”, viņš esot teicis – “dēli ies un strādās tālāk tautas labā”. Pēc šīs runas klausītāji sprieduši, ka Jendem jākļūstot par mācītāju. Pēc semināra beigšanas (1881), tikai pusgadu sabijis par skolotāju Jaunkārķu pagastskolā, viņš nolemj sagatavoties augstskolai, nokārto abitūriju kā eksterns Rīgas pilsētas ģimnāzijā un iestājas Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē, kur ar pārtraukumiem studē no 1884. līdz 1881. gadam. Jende ļoti interesējas par filozofiju un cītīgi apmeklē priekšlasījumus šajā disciplīnā. 1890. gadā Teoloģijas fakultāte viņam par sprediķi piešķir sudraba medaļu. 1891. gadā, pēc universitātes beigšanas Ādamu Jendi norīko par palīgmācītāju Mazsalacas draudzē, vēlāk Ropažos. 1893. gadā Jendi ordinē par Rīgas apriņķa vikāru un sākas viņa gandrīz četrus gadus ilgā klejotāja dzīve, jo nekur viņam neatrodas pastāvīga vieta. “Viņa gars un spējas bija par lielām un savvaļīgām, lai ietilptu tajos rāmjos, ko no viņa prasīja”, raksta Elza Jende. Divus gadus Ādams Jende izpildīja mācītāja vietu Ikšķiles-Salaspils un sešus mēnešus – Lēdurgas-Turaidas draudzē, ar diloni saslimušā Turaidas mācītāja Augusta Spalviņa vietā, kas bija aizbraucis uz ārzemēm ārstēties. “Patronāta draudzēs [t., i., kur mācītājus iecēla viens vietējais muižnieks] noteiktam [nacionāli noskaņotam] latvietim nebij cerību tikt, un konventa draudzēs [tādās, kur mācītāju amatā apstiprināja draudzē ietilpstošo muižas īpašnieku padome jeb “konvents”], pietika tikai vienu delegātu dabūt savā pusē, lai panāktu savu gribu”. Beidzot 1896. gadā Ā. Jende uzstādīja savu kandidatūru Raunas draudzes mācītāja vēlēšanās. Tur bija nomiris mācītājs Dzirne – pēc dzimuma latvietis, bet pilnīgi pārvācojies. Jendes konkurents bija kāds Sokolovskis, kas bija saderinājies ar Launkalnes muižas īpašnieka meitu un viņam, saprotams, bija nodrošinātas visas vietējo vācu muižnieku balsis. Tomēr vāciešiem Raunā apstākļi nebija labvēlīgi, jo divu kroņa [valsts] muižu rentnieki bija pārliecināti latvieši. Vienu delegātu muižniekiem tomēr izdevās dabūt savā pusē, tomēr tas nelīdzēja, un 9. jūlijā ar balsu vairākumu tika ievēlēts Jende.

Raunas baznīca. Pēc arhitekta P. Kundziņa meta pārbūvēta 1936. – 1937. gadā

Raunas baznīca. Pēc arhitekta P. Kundziņa meta pārbūvēta 1936. – 1937. gadā

“Konventa sēdes notika draudzes skolā, pašā Raunas centrā. Daudz ļaudis ārpusē gaidīja vēlēšanas iznākumu un, kad latvieši bij uzvarējuši, sajūsma bij ārkārtīga. Man stāstīja, ka ļaudis vācu muižniekus, kas brauca uz mājām, pavadījuši ar visādiem zobgalīgiem izsaucieniem un pēc tam visi latviešu delegāti krogā savu uzvaru pamatīgi nosvētījuši. – Bet vācieši ar savu sakāvi negribēja samierināties un tagad sākās intrigas un visādas mahinācijas. Tika iesniegtas nepamatotas sūdzības konsistorijā un citur. Starp citu, ka delegāti bijuši piedzirdīti”. (E. Jende)

Septiņus mēnešus ar sūdzībām Jendes amatā stāšanās tika novilcināta. Tomēr gala rezultātā muižnieku sūdzība tika noraidīta, jo: “Nebij jau vairs vācu neierobežota vara. Sprieda krievu tiesa, un tā bij bezpartejiska”.

Ādamu Jendi 1897. gada 16. februārī ordinēja par Raunas mācītāju. Sajūsminātā draudze to saņēma ar goda vārtiem un uzdāvināja zirgu un kamanas pilnā iejūgā. “– Pēc veca paraduma jaunam mācītājam bij jāierodās vizītē visās muižās. Ne jau ar prieku viņu tur saņēma, bet pieklājīgi”, raksta E. Jende: “Tikai Launkalnes muižā vecais Zengbušs bij tik netaktisks teikt: “Sie sind durch Intrigen gewaehlt”. [“Jūs esat ievēlēts ar intrigām.”] Tad Jende piecēlies un teicis: “Wenn sie mir das bei der ersten Visite sagen, so muß ich ihr Haus verlassen”. [“Ja jūs man tā sakāt jau pirmajā vizītē, tad man jūsu māja jāatstāj”.] Zengbušs apķēries, ka pārsteidzies un gribējis viņu atturēt, bet velti. – Kad mēs 20. maijā 1897. gadā apprecējāmies, tad nebij vairs nekāda runa par vizītēm. Satiksme ar muižniekiem tika galīgi pārtraukta, un nekādi viņu mēģinājumi stāvokli grozīt nelīdzēja. Tā bij pavisam nedzirdēta lieta, ka muižniekus tā ignorēja un manam vīram no amata brāļu puses bij jāsaņem daudz mājienu piekāpties, bet velti, viņš bij stūrgalvīgs, bez tam viņš jutās arī brīvāks savos lēmumos konventā, ja nebij nekādās draudzīgās attiecībās ar muižniekiem. Tā kā latviešiem konventā bij balsu vairākums, tad viņi savus lēmumus arī pret muižnieku gribu varēja izvest. Tā vēlākos gados panāca, ka draudzes skolai uzbūvēja trešo stāvu. Vācieši gan visādi mēģināja pretoties, bet savu gribu nevarēja izvest. Viņiem bij jādod materiāli, un sirds sāpēja par katru latviešu skolai par labu nocirstu koku. [...]”. (E. Jende)

Raunas draudze bija viena no lielākajām Vidzemē. Tajā skaitījās pāri par 10 000 locekļu, tomēr gadsimtu mijā apstākļi mainījās. Draudze vairs nepieauga, bet mazinājās. Daudzi bezzemnieki aizgāja uz pilsētām, kur attīstījās rūpniecība un varēja atrast darbu fabrikās. Daudzi raunēnieši aizgāja uz Līgatnes papīra fabriku. Lauku iedzīvotāju skaits mazinājās arī citās draudzēs, īpaši pilsētu tuvumā.

Raunas draudzē bija 10 skolas. Ādams Jende uzturēja draudzīgus sakarus ar visiem skolotājiem, pulcināja tos pie sevis. “Tie bij bargie pārkrievošanas laiki, kad inspektori prasīja no skolotājiem, lai ar bērniem jau no pirmās klases runā krieviski, kad tie vēl ne vārda neprata. Gribēdams inspektoram iztapt, dažs labs šo pavēli arī ievēroja un sodīja bērnus par latviešu valodas lietošanu. Bija ieviesies tāds sodīšanas veids: no kartona izgrieza ēzeļa galvu, uzkāra tam skolniekam kaklā, kas runā latviski. To viņam tik ilgi bij jānēsā, kamēr atrada citu, kas runā latviski. Tādu skolotāju, kas šādu soda veidu lietoja, gan Raunas draudzē nebija. Un tur varbūt palīdzēja atbalsts, ko viņi atrada pie mācītāja.” (E. Jende)

Pārkrievošana draudēja padarīt latviešus par analfabētiem, tādēļ Ādams Jende lielu vērību pievērsa mājmācībai. Latviešu valodā sarakstītu bērnu grāmatu toreiz vēl nebija. Jende nolēma šādas grāmatiņas sarakstīt pats. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tika izdotas sešas grāmatas pirmsskolas bērniem un mājmācībai. No tām īpaši lielu piekrišanu guva “Mājas mācība līdz skolas laikam”, “Mājas bērniem – pasaciņas, stāstiņi un pamācības” (4 daļās), “Skaistākās pasakas”. Tika izdota arī “Ticības mācība: pamat-, pirm- un papildu skolām”, kā arī mācību grāmatas rēķināšanā, ticības mācībā un baznīcas vēsturē pamatskolas bērniem. “Laikam Cimzes audzēknim un viņa seminaru beigušam bij sevišķas dotības pedagoģijā. [...] Manam vīram bij lielas darba spējas, viņš ļoti agri cēlās augšā, un darbs labi veicās, jo viņš ar lielu interesi pie tā strādāja.” (E. Jende)

Atšķirībā no vairuma Baltijas luterāņu mācītāju, Ā. Jende latviešu zemnieku izvirzītās prasības 1905.-1907. gada revolūcijā novērtēja kā taisnīgas, protams, nosodot varmācību gan no revolucionāru, gan cara varasvīru puses (1906. gada sākumā soda ekspedīcija nošāva viņa grāmatu izdevēju Jāni Ozolu). Apglabājot kādu nogalinātu revolucionāru, Jende esot pat izteicis simpātijas brīvības idejām, par ko vēlāk bijis spiests skaidroties Vidzemes konsistorijā (luterāņu baznīcas augstākais varas orgāns).

Ā. Jende 1904. gadā tika iecelts par garīgo skolu inspektoru un 1906. gadā – par Cēsu apriņķa reprezentantu draudžu kārtības reorganizācijai. “Kopīgi mēs staigājām lielā istabā no viena gala līdz otram un dedzīgi spriedām, kā labāki novērst lielās netaisnības, kas vecā likumā pastāvēja, īpaši patronāta tiesības visus ļoti sarūgtināja. Likās, ka pienācis laiks tur kaut ko grozīt. Tika iesniegti projekti, bet tie iegūlās kādās atvilktnēs, viss palika pa vecam, pat patronāta tiesībām nepiedūrās ne ar mazo pirkstiņu.” (E. Jende)

Par spīti aizņemtībai tiešajos pienākumos un bērnu grāmatu rakstīšanā, Ā. Jende tomēr atrada laiku lauksaimniecības attīstības veicināšanai savā draudzē. 1902. gadā viņš bija Raunas Lauksaimniecības (Zemkopības) biedrības priekšnieks. Viņa vadībā izstrādātie priekšlikumi 1902. gada oktobra beigās tika iesniegti valdības izveidotajai “Vidzemes guberņas komitejai lauksaimniecības trūkumu izvērtēšanai”. Citu starpā tur minēti arī šādi pasākumi: 1) zemkopības skolu izveidošana, pārveidojot par tādām atsevišķas draudzes skolas, atvēlot šim nolūkam valsts muižas vai arī ceļot šādas skolas pilnīgi no jauna; 2) atsevišķu nodaļu ierīkošana Valsts bankā vismaz vienā guberņas pilsētā, kur zemnieki varētu uz atvieglotiem procentiem aizņemties naudu; 3) ceļu izbūves un uzturēšanas klaušu vienmērīga sadalīšana starp pagasta sabiedrību un muižu. (“Pēterburgas Avīzes”, Nr. 90, 10. 11. 1902) Tikai dažas dienas vēlāk Raunas Zemkopības biedrības sapulcē tika nolemts dibināt šīs biedrības krājaizdevu kasi (Turpat, Nr. 93, 20. 11. 1902.

Raunā laika posmā pirms Pirmā pasaules kara risinājās aktīva kultūras dzīve. Sevišķi gaidīti bija mākslinieki no Rīgas, kuri sniedza koncertus Raunas baznīcā, vēlāk – arī vietējās biedrības namā un, protams, tika uzaicināti pārnakšņot viesmīlīgajā mācītāja muižā. E. Jende viesu vidū piemin komponistus Emīli Melngaili, Andreju un Pāvulu Jurjānus, Jāzepu un Jāni Mediņus, dziedātājus Paulu Saksu un Silēvicas kundzi (dzimušu Mediņu), kā arī itāļu profesoru Lučīni un latviešu sinologu (ķīniešu valodas un kultūras speciālistu) Pēteri Šmidtu un citus.

Sākās Pirmais pasaules karš, un līdzšinējā dzīve pārvērtās līdz nepazīšanai. “Izcēlās panika […] Visi atpūtnieki steidzās uz mājām. Vilcieni pārpildīti līdz beidzamai iespējai – brauca uz jumtiem. [...]”(E. Jende) Visur nodibinājās komitejas, kas sāka vākt ziedojumus, lai karavīriem uz fronti varētu nosūtīt siltas zeķes, cimdus, veļu. Šāda komiteja nodibinājās arī Raunā, un E. Jendei bija jāuzņemas priekšnieces pienākumi.

“Palīgu bij daudz un arī darbu bij daudz. Par naudas ziedojumiem pirka audumus un šuja veļu. Lielas grūtības bij ar materiāla sagādāšanu, jo Cēsīs un Rīgā lielākā vairumā drīz vairs nevarēja dabūt, bij jāparaksta no Petrogradas, un dažreiz pagāja ilgs laiks kamēr atsūtīja. Darba darītāju pieteicās ļoti daudz, un nepatīkami bija, ka viņiem to nevarēja dot pietiekošā daudzumā. Zeķes un cimdus sadāvāja ļoti daudz. 1. dec. 1914. gadā bij jau 300 pāru zeķu un 250 pāru cimdu. Dāvāja arī vilnu. […] Aizsūtījām daudz kastes ar gatavām mantām uz Rīgu. No sākuma nodevām dažādām organizācijām. Vēlāk, kad nodibinājās latviešu strēlnieku pulki, tad tieši viņiem.” (E. Jende)

Dramatiskas ir E. Jendes atmiņās tēlotās bēgļu ainas, jo Rauna atradās lielceļa malā, pa kuru plūda bēgļu straumes: “Žēli bij skatīties, kā latviešu tauta izklīst. Cik no viņiem nenomira tālos ceļos, īpaši mazie bērni. […] Viens Zemgales saimnieks man rādīja sauju rudzu graudu un teica: kur gan varēšu tādus izaudzēt?”

Šeit Elzas Jendes atmiņas apraujas. Par Ādamu Jendi ir zināms, ka viņu kopā ar citiem ķīlniekiem 1918. gada 24. februārī  atkāpdamies uz Krieviju, nošāva lielinieki:  1917. gada novembra beigās Valkā bija nodibinājusies t. s. Iskolata republika. Viņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Brāļi, ko jūs darāt?”

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2017, Augusts

    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts