Šogad atzīmēsim Latvijas valsts simtgadi, kas ir vērienīgākais notikums mūsdienu Latvijas vēsturē. To atzīmēsim piecus gadus (2017. – 2021.) vairāk nekā 800 dažādās norisēs visā Latvijā un 70 pasaules valstīs. Programma aptvers laikposmu no 2017. gada maija līdz 2021. gada janvārim, izceļot galvenos, ar valsts veidošanos saistītos notikumus un personības, stāstot Latvijas vēstures stāstu. Simtgades norises plānotas, lai dotu iespēju ikvienam būt aktīvam simtgades svētku veidotājam un dalībniekam un padarītu Latvijas valsts simtgadi tuvu un saprotamu katram, kas jūtas piederīgs Latvijai. Svinību norise tiks veidota, izmantojot analoģiju par valsts jubileju kā ikviena iedzīvotāja personīgo dzimšanas dienu. Simtgadē iesaistīties aicināts katrs un ikviens – iedzīvotāji, valsts iestādes, pašvaldības, diasporas organizācijas, institūcijas, nevalstiskās organizācijas un uzņēmumi. Latvijas valsts simtgades gadā ir jāatceras cilvēki, personības, kas ne tikai ietekmējuši notikumus pēdējos 100 gadu laikā, bet devuši nozīmīgu ieguldījumu mūsu valsts veidošanās vēsturē jau senākos gadsimtos. Lai atgādinām personības un senākus notikumus, kas norisinājušies pirms 800 gadiem…

Pirms astoņiem simtiem gadu mūsdienu Latvijas teritorijā norisinājās nozīmīgas pārmaiņas. Kristietības sludinātāji aktīvi pievērsa Austrumbaltijas baltu un somugru tautas Romas katoļu ticībai. Kristianizācijas un militāras pakļaušanas rezultātā veidojās jaunas pārvaldes struktūras, kas bija saistītas ar Romas pāvesta un vācu ķeizaru varu.

Baznīcas (kanoniskie) likumi 12. gadsimta beigās neparedzēja kristietības izplatīšanu ar spēku, taču bija pieļaujams aizstāvēt jaunkristītos jeb neofītus pret pagānu uzbrukumiem. Sludinātājs un no 1186. gada Ikšķiles bīskaps Meinards izveidoja nelielu  lībiešu kristiešu draudzi, kuras aizstāvība pret potenciāliem draudiem kalpoja par ieganstu vispārējam krusta karam Austrumbaltijā. Pāvests Meinarta pēctecim Ikšķiles bīskapam Bertoldam (1196–1198) atļāva vākt krustnešus cīņai pret lībiešiem, kas bija brīvprātīgi kristījušies, bet vēlāk no ticības atkrituši. Jau pirmajās cīņās Bertolds krita, bet 1199. gadā par bīskapu tika iecelts Alberts Bukshevdens (Albrecht von Buxthoeven), kurš kļuva par gudru un apņēmīgu krustnešu vadoni. Krustneši pārsvarā nāca no mūsdienu Vācijas, visvairāk Saksijas un Vestfālenes. Par bīskapijas un kristīgās misijas centru kļuva vācu tirgotāju dibinātā Rīgas pilsēta.

Par krustnešu cīņu ar pagāniem vēstī 1226. gadā tapis rakstu darbs – Indriķa hronika. Tās autors priesteris un hronists Indriķis ir bijis aprakstīto notikumu aculiecinieks un vismaz daļu savas dzīves pavadījis Imerā, netālu no mūsdienu Valmieras. Hronika apraksta notikumus no kristiešu skatupunkta, un jāatzīst, ka pagānu puses viedoklis nav saglabājies.

Vispirms krustnešu vara izpletās lībiešu zemēs. Gan ar kaujām, gan ar diplomātiju 13. gadsimta sākumā lībieši bija pievērsti kristīgajai ticībai. Lielu atbalstu kristietības ienākšanai sniedza Turaidas lībiešu valdnieks Kaupo, kuru hronists Indriķis dēvējis par “it kā karali un vecāko” (quasi rex et senior).  Kā atzīmējis pazīstamais arheologs Jānis Graudonis, kurš lielu daļu sava darba mūža veltījis Turaidas mūra pils un pilskalna izpētei, Kaupo lielā pils – viņa varas centrs – atradās Turaidas pilskalnā, turpat, kur pašlaik paceļas Turaidas mūra pils.

Kaupo piemiņas zīme Krimuldā, autore Gaida Grundberga. Alberta Linarta foto. 2001

Kaupo Kaupo kopā ar citiem lībiešu valdniekiem 1200. gadā ieradās uz kopīgu mielastu ar krustnešiem. Tur lībiešu vadoņi tika saņemti gūstā un atbrīvoti tikai tad, kad piekrituši slēgt mieru ar Rīgas bīskapu Albertu, kā arī dot ķīlniekus – 30 dižciltīgus lībiešu zēnus, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu – kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem. Latviešu trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns izvirzīja teoriju, ka, iespējams, Kaupo pieņēmis kristietību, lai viņa paša dēls netiktu paņemts kā ķīlnieks. Taču Kaupo varēja būt kristīts agrāk, 12. gadsimta beigās, kad Turaidā darbojās kristiešu misionārs un cisterciešu ordeņa mūks Teodorihs. Tāpat arī domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) tika iegūts kristoties; ja tā tik tiešām ir, tad viņa pagānu vārds mums ir palicis nezināms.

Cistercietis un tobrīd jau Daugavgrīvas klostera abats Teodorihs 1203. gadā devās uz Romu, paņemot līdzi Kaupo. Kaut arī hronists Indriķis nestāsta ceļojuma detaļas, minot tikai, ka Teodorihs un Kaupo šajā ceļojumā apceļoja lielu daļu Vācijas, tomēr daudzās vācu un itāliešu pilsētas – un visbeidzot pati “mūžīgā pilsēta” Roma – iespējams, atvēra priekš Kaupo jaunu pasauli un jaunu kultūru. Nonācis Romā, Kaupo tikās ar Inocentu III, kurš bija pāvests no 1198. līdz 1216. gadam. Pāvests uzņēmis Kaupo laipni, iztaujājis, domājams, ar Teodoriha kā tulka starpniecību, par stāvokli Līvzemē un tautām, kas dzīvo tajā un ap to. Innocents III arī izrādījis Kaupo lielu sirsnību, atvadoties svētījis viņu un pieminējis arī savās lūgšanās.  Pāvests pasniedzis Kaupo arī 100 zelta naudas gabalus, un nosūtījis Rīgas bīskapam pāvesta Gregora pašrocīgi pārrakstītu Bībeli.

Atgriezies no svētceļojuma, Kaupo kļuva par uzticamu krustnešu sabiedroto un atbalstīja to pūles Latvijas un Igaunijas teritorijas kristianizācijā. No pāvesta saņemto zeltu viņš ieguldījis, lai Kubeselē (Krimuldā) uzceltu baznīcu. Būdams karavadonis, Kaupo piedalījās krustnešu cīņās ar pagāniem. Turaidas lībieši uzreiz neatbalstīja savu vecāko, un hronika mums vēsta, ka 1206. gadā Kaupo no Turaidas “lībiešu vajāts, bija atbēdzis Rīgā”. Krustnešiem izdevās ieņemt un nodedzināt Turaidas koka pili, daudzi aizstāvji krita, vēl lielāks skaits – aizbēga, nolecot no pilskalna vaļņiem.

Gaujas lībiešu zemes 1207. gadā tika sadalītas krustnešu starpā: Kaupo zemes ar Turaidu nonāca Rīgas bīskapa Alberta kontrolē, savukārt Gaujas pretējā pusē varu pārņēma Zobenbrāļu ordenis. Turpmākos gados krustneši ieguva kontroli arī pār latgaļu pilīm un zemēm. Rīgas bīskaps slēdza lēņu līgumus, kas vienlaikus bija padošanās līgumi, ar latgaļu valdniekiem – Jersikas Visvaldi (Wissewalde rex de Gerzika) (2019) un Tālavas valdnieka Tālivalža jeb Tālivalda (Thalibaldus de Tolowa) dēliem (1214).

Izmantojot nesaskaņas, krustneši iesaistīja lībiešus un latgaļus karagājienos pret igauņiem. Igaunijas pakļaušana bija svarīga ne vien vācu krustnešiem, kuri vēlējās kristīt un pakļaut pagānus, bet arī vācu tirgotājiem, kuri vēlējās kontroli pār Gaujas tirdzniecības ceļu.

Iespējamā Cēsu pils 13. gadsimta sākumā. Tai blakus vendu koka pils, mūsdienu Riekstu kalnā. Rekonstrukcija. No: [http://turisms.cesis.lv/cesis-hanzas-pilseta/]

Cēsu Bertolds Svarīga persona šajos notikumos bija Cēsu Bertolds – Zobenbrāļu ordeņa brālis un ordeņa Cēsu pils pārvaldnieks (komturs). Domājams, ka šis vācu krustnesis cēlies no Vestfāles zemes mūsdienu Vācijā un nācis no dižciltīgas Birenu (Büren) dzimtas. Nav zināms, kāpēc Bertolds pametis vācu zemes un iesaistījies krusta karos Austrumbaltijā, taču viņš nenoliedzami ir bijis enerģisks un ambiciozs vīrs. Viņa vārds saistās ar nocietinātu dzirnavu uzcelšanu pie Rīgas, kā arī ar pašu Cēsu pili. Krievu avotos (Novgorodas hronikā) Cēsu pils dēvēta slāviskotā Bertolda vārdā par Pertujevu. 1208. gadā Bertolds kļuvis par Cēsu pils pārvaldnieku un viņa vara bija tika liela, ka Indriķa hronikā Bertolds pat dēvēts pat “ordeņa mestru Cēsīs”, kaut arī mestra jeb ordeņa vadītāja amats oficiāli bija tikai viens.

Cēsu Bertolds 1208. gadā bija noslēdzis savienības līgumus ar Tālavas un Autīnes latgaļiem, acīmredzot gatavojoties uzbrukumiem igauņu zemēm. Igauņiem tika izvirzīts ultimāts – atdot visu kādreiz latgaļiem nolaupīto, slēgt ilgstošu mieru un, domājams, arī kristīties, taču igauņi atteicās.

 Šajā pašā gadā notika arī pirmais uzbrukums Igaunijai – vācu, lībiešu un latgaļu spēki iebruka igauņu Ugaunijas zemē un virzījās uz Otepē pili, pa ceļam izlaupot un nodedzinot ciematus. Arī pati Otepē pils tika ieņemta un nodedzināta. Ugaunijas igauņi atsauca sev palīgā citus igauņus no Sakalas zemes un atbildēja ar atmaksas uzbrukumu latgaļu Beverīnas pilij, kurš gan bija neveiksmīgs. Šim uzbrukumam sekoja Beverīnas latgaļu sirojums Sakalas zemē, izpostot to.

Ziemā no 1209. uz 1210. gadu karadarbība atkal atsākās. Cēsu Bertolds kopā ar latgaļiem sarīkoja vēl vienu sirojumu Ugaunijas zemē, atkal izlaupot un nopostot ciemus. Tam sekoja nākamais uzbrukums 1210. gada vasarā, kas atkal bija vērsts pret daudz cietušo Otepē pili. Neilgi pirms krustnešiem pilij bija uzbrukuši novgorodieši un pleskavieši, kas nebija gan pili nopostījuši, tomēr bija piespieduši igauņus maksāt nodevas. Tagad pilī bija tikai nedaudzi aizstāvji, kas uzņēma Cēsu Bertoldu mierīgi un ielaida viņu pilī. Taču krustneši tik un tā nopostīja pili un apkāva tās iedzīvotājus.

Pēc šī uzbrukuma igauņi vēlreiz centās atmaksāt krustnešiem, uzbrūkot Bertoldam viņa pilī Cēsīs. Aizstāvju stāvoklis bija visai smags, līdz palīgā ieradās rīdzinieki, Kaupo vadītie lībieši un latgaļi. Igauņi atkāpās, un krustneši viņiem uzbruka, taču kaujā pie Imeras upes piedzīvoja sakāvi. Kaujā krita Kaupo dēls, arī vārdā Bertolds un Kaupo svainis, vārdā Vane.

Nākamajā 1211. gadā krustneši atkal iebruka igauņu zemēs Sakalā un Sontaganā, izpostot ciemus un ielencot Vīlandes pili Sakalā. Kaut arī pils netieka ieņemta, igauņi bija spiesti lūgt mieru un kristīties. Tomēr tiklīdz krustneši no pils bija aizgājuši, igauņi nolēma turpināt pretošanos.

Piemineklis Lembitam Suuro-Jaani pilsētā Igaunijā

Lembits Sakalas zemes valdnieks, vārdā Lembits (“Lembits” – igauņu valodā “mīlētais”), acīmredzami bija labs karavadonis un diplomāts. Nolēmis par katru cenu nosargāt Sakalu no krustnešiem, Lembits vērsās pie citām igauņu ciltīm – ugauņiem, ridaliešiem, sāmsaliešiem un pat igauņiem no ziemeļu Rēveles zemes un kopējiem spēkiem iebruka lībiešu un latgaļu zemēs. Sirojumi ilga visu gadu, tiklīdz viena sirotāju grupa devās atpakaļ, nākamā ieradās, tā neļaujot sarīkot pretuzbrukumu. Pie Imeras upes tika nodedzināta kristiešu baznīca. (attēls nr. 4) Tomēr Kaupo pamanījās sarīkot atmaksas sirojumu, izpostot Sakalas zemi. Par atbildi sekoja liels sāmsaliešu, rēveliešu un ridaliešu karagājiens uz Turaidu. Karagājiens 1211. gadā izvērtās par katastrofu igauņiem, jo no Siguldas un Rīgas ieradās bruņinieku papildspēki un pie Turaidas pils igauņu spēki tika smagi sakauti, daudzi no viņiem krita, ieskaitot daudzus no Sāmsalas un Ridalas vecākajiem. Pēc uzvaras Cēsu Bertolds ar latgaļiem un Kaupo ar lībiešiem iebruka Sakalas zemē un to nopostīja.

1212. gadā uz Sakalas zemi tika norīkots kristīgās ticības sludinātājs Salomons, paļaujoties, ka izpostītā Sakala, kurai visu šo laiku nācās cīnīties arī ar pleskaviešu sirotājiem, vairs nespēs pretoties kristietības sludināšanai. Tomēr Sakalas Lembits ar nelielu igauņu vienību naktī uzbruka priesterim un viņa sekotājiem un tos nogalināja.

Sirojumi atkal sekoja viens otram. Ne tikai krustneši, bet arī pleskavieši un pat lietuvieši siroja Sakalā. 1214. gadā krustneši ielenca Lembitu Leuli pilī Sakalā. Igauņi bija spiesti padoties un tika nokristīti, pils tika izlaupīta un igauņu vecākajiem bija jādod krustnešiem savi bērni par ķīlniekiem. Tomēr jau nākamajā gadā sakalieši atkal karoja ar latgaļiem. Viņi sagūstīja Tālavas latgaļu valdnieku Tālibaldu (jeb Tālivaldi), kuru spīdzināja un nogalināja. Tas izraisīja latgaļu atmaksas uzbrukumus un savstarpējie sirojumi pieņēmās spēkā.

Igauņu zemes 13. gadsimta sākumā

1217 Krustneši 1217. gadā jau kontrolēja lielu daļu Dienvidigaunijas un veica iebrukumus arī Igaunijas ziemeļos. Taču šī gada janvārī krustnešu jau pakļautajā Ugaunijas zemē iebruka lieli krievu spēki no Novgorodas. Lai cīnītos ar krustnešiem, ieradās arī nepaļautie igauņi, ieskaitot sakaliešus, kas cerēja tādā veidā atbrīvoties no vāciešiem. No Rīgas tika sūtīti palīgspēki kurus vadīja ordeņa mestrs Folkvīns, Cēsu Bertolds un bīskapa brālis Teodorihs. Izcēlās kauja pie Otepē pils, kurā nebija īsta uzvarētāja (kaut arī krustnešiem nācās atkāpties uz pili) un pēc kuras drīz vien sākās miera sarunas. Taču Cēsu Bertolds to vairs nepieredzēja – atkāpjoties viņš krita kaujā.

Apzinoties situācijas nopietnību, sakalieši centās izveidot savienību pret krustnešiem, iesaistot citas igauņu ciltis un pat Novgorodas kņazu. Tāpēc krustneši nolēma nekavējoties atriebties Sakalas zemei, negaidot novgorodiešu atgriešanos. Karagājienu pret Sakalu vadīja mestrs Folkvīns, gandrīz visi krustnešu vadoņi, tika iesaistīti arī lībieši Kaupo vadībā un latgaļi. 1217. gada septembrī aptuveni 3000 vīru lielais karaspēks nonāca pie Vīlandes pils, kur sastapās ar igauņu karaspēku Lembita vadībā. Cīņa bija sīva, taču drīz igauņi tika atspiesti atpakaļ un sakauti. Lembits krita, viņa līķim krustneši nocirta galvu un aizveda to uz Līvzemi. Arī Kaupo kaujā tika smagi ievainots un nomira, pirms tam novēlējis savu mantu Baznīcai. Viņa mirstīgās atliekas tika sadedzinātas un aizvestas apbedīt uz Kubeseli.

Tā 1217. gadā krita visi trīs rakstā aplūkotie karavadoņi. Uzvarētāji savstarpējos karos izrādījās krustneši – 1226. gadā, kad tika rakstīta hronika, igauņu pretošanās jau bija pilnībā apspiesta. Cēsu Bertoldu joprojām atceras kā Cēsu pils varenības pamatlicēju, Sakalas Lembitu igauņi godā kā neatkarības cīņu varoni un Turaidas Kaupo pārliecība ir padarījusi viņu par godājamu personību, kuru piemin vēl šodien.