2018. gada 12. februāris
Laikā no 9. līdz 28. februārim Siguldas novada bibliotēkā skatāma izstāde “Siguldai - 90. Pilsētas vadība no 1928. gada līdz 2018. gadam”. Izstāde atspoguļo Siguldas pilsētas vēsturi un vadības darbību kopš pilsētas dibināšanas1928. gadā līdz mūsdienām. Ekspozīcija sadalīta 10 vēsturiski hronoloģiskos posmos, kuros apskatīta politiski ekonomisko notikumu ietekme, pilsētas ekonomiskā un infrastruktūras attīstība, panākumi izglītības, kultūras, tūrisma un sporta nozarēs. Izstādi, Siguldas pašvaldības aicināti, veidojuši Turaidas muzejrezervāta darbinieki sadarbībā ar Siguldas novada bibliotēku un Siguldas zonālo valsts arhīvu.
Vēsturē 90 gadi ir neliels laika sprīdis, ko cilvēki var uzturēt dzīvā atmiņā un veidot savu stāstu par pieredzēto. Kā jau ar atmiņām mēdz būt, dažas dzīves lappuses atcerē ir saglabājušās spilgtāk, citas ir vairāk pabalējušas vai pat izzudušas.
Pēc I Pasaules kara pilsētu skaits Latvijā pieaug, it īpaši 1928. – valsts jubilejas gadā, kad tiek likvidēts miesta statuss un 11. februārī Saeima pieņem likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Šādas tiesības tiek dotas: Daugavpils apriņķī Preiļu miestam, Jaunlatgales apriņķī Balvu miestam, Jēkabpils apriņķī Viesītes miestam, Liepājas apriņķī Priekules miestam, Ludzas apriņķī Kārsavas miestam, Madonas apriņķī Vecgulbenes miestam, Rēzeknes apriņķī Varakļānu un Viļānu miestam, Rīgas apriņķī Ķemeru un Ogres miestam, Valkas apriņķī Apes, Lejasciema un Strenču miestam, Valmieras apriņķī Mazsalacas un Salacgrīvas miestam. Šo miestu vidū ir arī Siguldas miests, kas kļūst par pilsētu un līdz ar to notiek būtisks pavērsiens Siguldas attīstībā un izaugsmē
Siguldas pilsēta, tāpat kā valsts, savā pastāvēšanas laikā ir pārdzīvojusi dažādus likteņa pagriezienus – Latvija zaudēja un atkal atguva neatkarību, pārdzīvoja postošu pasaules karu, trīs okupācijas režīmus un divas deportācijas. Tas iespaidoja saimniecisko sistēmu, izraisīja pārmaiņas demogrāfiskajā struktūrā un ietekmēja cilvēkresursu izvietojumu. Šo notikumu laikā vairākkārt mainījās politiskā sistēma un politiskā kultūra, izveidojās atšķirīgas varas un sabiedrības attiecības, kas atspoguļojās arī Siguldas pilsētas dzīvē.
Siguldas pilsētas I dome. 1928. gads
Sēž no kreisās: H. Billis, E. Krūmiņa, P.Blaus, pilsētas domes priekšsēdētājs A. Krūmiņš, pilsētas galva O. Vīksniņš, Vīksna, K. Simansons. Stāv no kreisās: Roze - Rozītis, J. Osītis, Skujiņš, J. Zuze, R. Gailītis, Krastiņš, M. Vītols.
Lai arī katra apdzīvota vieta attīstās ciešā saistībā ar notikumiem valstī, tomēr tās savdabību ar tikai tai raksturīgām iezīmēm veido vide, vietējie iedzīvotāji, pašvaldība un tās vadītāji. Siguldas pilsētā 90 gados vadība ir mainījusies 28 reizes. Pie Siguldas stūres šajā laikā bijuši 24 cilvēki, no tiem 7 sievietes un 18 vīrieši. Daži no viņiem pilsētu vadījuši atkārtoti. Īsākais laika periods pilsētas galvas amatā ir bijuši 3 mēneši, ilgākais – 18 gadi.
Krasas atšķirības ir vērojamas pilsētas vadītāju izglītības līmenī atšķirīgos laika posmos. Brīvvalsts laikā no 1928. līdz 1940. gadam pilsētu vadīja labu izglītību guvuši vadītāji: ārsti – Oskars Vīksniņš un Alfreds Rubins, jurists Arnolds Krūmiņš, bijušais policijas priekšnieks Eduards Jānītis, bijušais pastmeistars Indriķis Druviņš, tautsaimnieks Kārlis Ertners un dzelzceļa stacijas priekšnieks Oskars Ezergailis.
Pēc pirmās padomju okupācijas 1940. gadā pilsētas DDP izpildu komitejas priekšsēdētājs bijis kāds Jānis Demidovs, par kura pagātni un izglītību, kā arī turpmākajām dzīves gaitām pagaidām neko nav izdevies noskaidrot. Vācu okupācijas laikā no 1942. gada līdz 1944. gadam pilsētas vecākais bijis Pēteris Mazītis – bijušais brīvības cīņu dalībnieks, ieguvis būvtehniķa izglītību. Pēc viņa līdz 1945. gada septembrim pilsētas galvas amatā bijis Mārtiņš Bērziņš, par kura dzīves gaitām arī pagaidām nekādu ziņu nav. Astoņu gadu laikā no 1945. līdz 1964. gadam nomainījušies 15 pilsētas vadītāji, no kuriem tikai diviem bijusi vidējā izglītība, pārējiem pamatskolas, vai pat vienam – divu klašu izglītība. Lielākā daļa no viņiem mācījušies dažāda līmeņa komunistiskajās partijas skolās vai kursos.
No 1964. gada līdz mūsdienām pilsētu vadījuši izglītoti vadītāji: pedagoģisko izglītību guvusī Ausma Skripa, agronome Millija Kirtovska, inženieris Tālis Puķītis, šobrīd - mežsaimniecības un mārketinga speciālists Uģis Mitrevics. Laika gaitā pilsētas vadītāji ir bijuši gan ievēlēti no Siguldas iedzīvotāju vidus, gan iecelti “no augšas”. Katram no tiem ir bijusi sava veiksmīga vai mazāk veiksmīga loma pilsētas politiskajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē.
Izstādē izmantoti materiāli no Turaidas muzejrezervāta krājuma, Siguldas zonālā arhīva, Siguldas novada bibliotēkas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Egila Jemeļjanova un Alberta Linarta personīgā arhīva.
Siguldas pilsētas dibināšanas svinīgais pasākums
Par to, kā notiek pilsētas statusa iegūšanas svinīgā atzīmēšana, varam lasīt 1928. gada laikraksta “Siguldas Ziņas” marta numurā. Siguldas miesta domes sēdē 1928. gada 10. februārī nolemj, ka pilsētas tiesību iegūšanu atzīmēs ar svinīgu pasākumu 25. februārī.
1928.gadā 25. februāris ir sestdiena. Sigulda ir izrotāta ar karogiem. Vakarā plkst. 17.30 domnieki pulcējas pilsētas valdes telpās uz pēdējo Siguldas miesta domes sēdi, kurā pieņem lēmumu, „ka ar 25. februāri izbeidzas miesta pašvaldība un tās vietā stājas pilsētas pašvaldība". Plkst. 18.00. Siguldas iedzīvotāji pulcējas uz svinīgo dievkalpojumu Siguldas baznīcā, kur mācītājs Brēdermans sāk uzrunu ar vārdiem: „Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta," aicinot jaunās pilsētas pašvaldības darbiniekus, strādāt pēc labākās sirdsapziņas, būt taisniem un patiesiem sabiedrības interešu aizstāvjiem. Pēc aizlūguma pasākuma dalībnieki ar ugunsdzēsēju goda gvardi priekšgalā, spēlējot orķestrim, dodas lāpu gājienā uz Lakstīgalas pansiju. Ļaužu pilnā zālē tiek atklāta pirmā ārkārtas svinīgā Siguldas pilsētas domes sēde, kuru noslēdz kopīgi dziedāta himna „Dievs, svētī Latviju", kam seko apsveikumi […].
Pēc tam pilsētas galva Dr. O. Vīksniņš sniedz pārskatu par Siguldas miesta līdzšinējo darbību, kurā liela nozīme bijusi vietējo iedzīvotāju enerģijai un mīlestībai, īpaši atjaunojot pilsētu pēc kara postījumiem. Cerot arī nākotnē uz pilsētnieku atbalstu, tiek dibināta Siguldas Palīdzības un Labierīcības biedrība. Šādas biedrības izveides mērķis - kopīgiem spēkiem veikt dažādus uzdevumus Siguldas labierīcībā jeb labiekārtošanā, piemēram, sakopjot parkus un gravas, iekārtojot celiņus un ”slidkalnu". Pasākuma dalībnieki tiek aicināti būt par kūmām jaunpiedzimušajai pilsētai un „mest zobu naudu". Jaunās pilsētas svinības noslēdzas ar E. Vulfa lugas „Ea" iestudējumu un saviesīgām dejām.
Līga Kreišmane Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja
