Turaidas muzejrezervāts, uzsākot vasaras sezonu, apmeklētājiem piedāvā jaunu ekspozīciju “Pils ziemeļaustrumu stūra apbūve”. Jaunā ekspozīcija sniedz iespēju iepazīties ar senajiem pils stūra pagrabiem, sajust pagātnes elpu, kā arī izzināt viduslaiku pagrabiem raksturīgus arhitektūras elementus.

Lai pagrabos nodrošinātu ventilāciju, sienās izbūvētas lūkas gaismai un gaisam; no tām vairākas apskatāmas pagrabu austrumu sienā. Neparastas ir kāpnes, kas savieno pagrabus ar augšstāvu: tās iebūvētas abus pagrabus savienojošajā sienā un ir taisnas. Šādas kāpnes ļauj datēt būvniecību ar 13. gadsimta beigām vai 14. gadsimta sākumu – vēlākos laikos tika lietotas vītņu kāpnes.

Pie ziemeļaustrumu stūra apbūves daļēji pieder arī slepena eja, kas izbūvēta austrumu ārsienā un ved no augšstāva istabām uz nogāzi aiz pils mūriem. Izeja tai aizmūrēta ar pusķieģeļa biezumā liktiem ķieģeļiem, lai nepieciešamības gadījumā to varētu viegli izlauzt un atstāt pili. Ejas eksistence norāda uz to, ka augšstāva istaba paredzēta nozīmīgiem iemītniekiem. Par rūpēm par augšstāva istabas iemītniekiem norāda arī siltgaisa krāsns, kas atrodas pagraba telpās. Krāsns ir kurināma no pagalma puses, un no tās siltais gaiss plūst uz augšstāva telpu, to pēc vajadzības apsildot. Blakus durvju ailei starp abām pagraba telpām sienā iebūvēta neliela niša, domājams, gaismas ķermeņa novietošanai. Šāds elements netieši norāda, ka pagraba telpa lietota kā noliktava, kur apmeklētājam ērti nolikt lukturi, meklējot vajadzīgās lietas pagrabā. Starp abām pagraba telpām atrodas gaisa kanāls aptuveni 4 ķieģeļu izmērā, kas savieno abas pagraba telpas. Šīs konstrukcijas nozīme ir neskaidra, taču domājams, ka tas bija nepieciešams ventilācijai un/vai mitruma regulēšanai.

 Pirmā mūra apbūve pils pagalma ziemeļaustrumu stūrī attiecināma uz 13. gadsimta beigām vai 14. gadsimta sākumu, kad Turaidai kā Rīgas bīskapam (no 1255. gada Rīgas arhibīskapam) piederošai pilij ar rezidences funkciju un fogtejas centram parādījās nepieciešamība pēc reprezentatīva rakstura ēkām. Tāda ēka – palass – tika izbūvēts pils ziemeļaustrumos, tieši uz austrumiem no pils Galvenā torņa. Ēkas otrajā stāvā atradusies liela zāle, domājams, izpildot jau minēto reprezentācijas funkciju. Ēka bijusi trīsdaļīga; tās austrumu pusē atradās vēl divas celtnes daļas, kas piebūvētas, izmantojot pilskalna dabisko reljefu.  Par celtņu ziemeļu un austrumu sienām izmantoti no ķieģeļiem celtie pils aizsargmūru posmi. Zem šīm abām celtnes daļām bija savā starpā savienotas pagraba telpas, kuras tad arī šogad tiek atvērtas pils apmeklētājiem.

Gadsimtu gaitā minētās ēkas tika vairākas reizes pārbūvētas, arī to funkcijas mainījās, taču tikai 1590. gadā sastādītais poļu revīzijas protokols pirmo reizi sniedz informāciju par šo ēku. “Pagrabs; tajā ir durvis ar virām un aizbīdni. Virs šī pagraba atrodas noliktava miltu novietošanai. Tajā ir durvis ar virām un vienkāršu atslēgu. Velvēta priekštelpa, kurā ir vienkārša krāsns, divi stikla logi, durvis ar virām. No šīs pašas priekštelpas ir ieeja trīs veselos pagrabos. Virs šiem pagrabiem stūrī atrodas divas noliktavas labības sabēršanai. Pirmajai durvis ar virām un atslēgu, bet otrajai – ar aizbīdni.”[1]

Var secināt, kā kādreizējās reprezentācijas vajadzībām lietotās apsildāmās telpas 16. gadsimtā bija kļuvušas par noliktavām; par pagrabu lietojumu nekas nav teikts. Var pieņemt, ka arī pagrabi lietoti kā noliktavas – uz to norāda fakts, ka pagraba telpu grīda ir smilšaina māla klons. Jau minētie revīzijas protokoli atzīmē, ka pilī pie aizsargmūra austrumu sienas ir arī brūzis ar visu aprīkojumu. Iespējams, pagrabi lietoti kā noliktava alus brūža produkcijai, kaut arī droši to apgalvot nevar. Tāpat arī iespējams, ka pagrabos glabāti arī citi pārtikas produkti. Arhitekts Gunārs Jansons pieļauj, ka iespējams arī telpu militārs lietojums – tās varēja būt arsenāls vai pat patvēruma vieta karavīriem. [2]

 Pilī 1776. gadā notikušajā ugunsgrēkā ēka stipri izpostīta un tās grīdas iebrukušas. Uz drupām 1786. gadā uzbūvēta Turaidas muižas īpašnieka Magnusa fon Budberga koka dzīvojamā māja. Pēc 1. pasaules kara Turaidas pilsdrupas ar tuvāko apkārtni nonāk Rīgas latviešu skolotāju arodbiedrības apsaimniekošanā. Bijušajā muižas īpašnieku mājā, kas atradās pils pagalmā, tiek izveidots atpūtas nams skolotājiem. Pēc 2. pasaules kara ēka bija nonākusi avārijas stāvoklī un 1949. gadā nojaukta.

1979. gadā pils pagalma ziemeļaustrumu stūrī notika arheoloģiskie izrakumi arheologa Jāņa Graudoņa vadībā, un ēku pamati tika atsegti. Ēkas pagrabi un pirmie stāvi bija pieblīvēti ar būvgružiem, lai iegūtu drošu pamatu jau minētajai koka ēkai, to izvākšana un izpēte bija arheologu pirmais uzdevums. Tika atrasti arī atsevišķi atradumi, pamatā būvniecības rīki, kas palīdz datēt laiku, kad ēka pēdējoreiz izmantota. Darbi turpināti 1980. un 1981. gadā. Konstatēts, ka pils ziemeļaustrumu stūrī atrodas divi savstarpēji savienoti pagrabi. Blakus pagrabiem, uz pils nogāzes pusi atradusies vēl senāka apbūve, kas saistāma ar lībiešu periodu: 5 metrus gara guļbūve, kuras grīda būvēta no plēstiem kokiem. Zem šīs grīdas atrasts, domājams, ziedojums – māla podiņš ar govs žokļa fragmentu. Tāpat ārpus pagrabiem, uz pils nogāzes pusi, mūrim piekļaujas kontrforss, kas balstīts uz ozola bluķu pamatnes (tāpat kā daļa no ziemeļaustrumu stūra apkārtmūra). Šāda materiāla izvēle norāda uz to, ka šajā pils daļā pamatzeme bija salīdzinoši mitra un avotaina, un bija nepieciešams, lai mūris un kontrforss neiegrimtu zemē.

Pašu pagrabu telpās atrasti 1776. gada ugunsgrēka laikā iebrukušie pagrabu griesti, kas salīdzinoši labi saglabājušies. Datēt griestu iebrukšanu ar 1776. gada ugunsgrēku palīdz arī fakts, ka griesti nenoliedzami bija deguši.  Pagrabu griesti balstīti uz horizontālām ziemeļu – dienvidu virzienā liktām sijām. Virs sijām likti grīdas dēļi, bet virs tiem bērzu tāss klājums, kas savukārt apsegts ar smiltīm. Šāds īpatnējs grīdas veidojums palīdzējis ielikt ķieģeļu grīdu pirmajā stāvā – ar rokām taisītie ķieģeļi bijuši dažādos izmēros un, pēc vajadzības iegremdējot smiltīs, tos varēja novietot līdzeni.

Kopā ar iebrukušajiem griestiem pagrabos atrastas arī zaļi vāpēti krāsns podiņi, kas nākuši no kādas augšstāva telpas podiņu krāsns un datējami ar 16. gadsimta otro pusi – 17. gadsimta sākumu.[3] Vāpētu podiņu krāsns norāda uz augšstāvu apdzīvotību arī vēlākos gadsimtos. Dziļāk esošajā pagraba telpā, kas atrodas vairāk uz austrumu pusi iegūti daži atradumi, kas attiecas uz 16. – 17. gadsimtu – bronzas bļoda un septiņas monētas (Rīgas un Tallinas 16. gadsimta otrās puses šiliņiem), kā arī vara naudas skaitīšanas žetons no Nirnbergas.[4] Taču, pretrunā ar jau minēto 1590. gada revīzijas tekstu, netika atrastas nekādas norādes uz labības glabāšanu augšstāva telpās.[5] Iespējams, ka vēl pēc poļu revīzijas celtnes funkcijas atkal mainījušās.

Deviņdesmito gadu sākumā, vadoties no arheoloģiskajiem pētījumiem, pats ēkas ziemeļaustrumu stūris daļēji atjaunots. 2016.–2017. gadā veikti papildu darbi celtnes saglabāšanai, kuru laikā otrā stāva līmenī tika ierīkota skatu platforma. Tagad apmeklētājiem pieejami arī pils celtnes pagrabi ar nozīmīgām viduslaiku arhitektūras liecībām.

Jānis Rudzītis Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists [1] Turaidas pils 1582. un 1590. gada revīziju protokoli. Sast. Ieva Ose. No: Latvijas viduslaiku pilis I, Rīga: 1999. [2] Jansons, G. Turaidas pils arhitektūra. 13. – 17. gadsimts. LVI apgāds, Rīga, 2007. 52. lpp [3] Turaidas pils 16. – 18. gadsimta krāsns keramika. Sast. Ieva Ose. Rīga, LVIA: 2017. 76., 79. – 80., 85. lpp [4] Berga T. Turaidas pilī arheoloģiskajos izrakumos atrastās monētas 2., 11. – 19. gadsimts. Rīga: Zinātne, 2016. [5] Graudonis, J. Izrakumi Turaidas pilsdrupās 1980. un 1981. gadā. No: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./81. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1982. 78. lpp Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2018, Maijs