Turaidas
muzejrezervāts

porno

Pirms 130 gadiem. No Siguldas uz Dziesmu svētkiem. Svētku dienas – svētku naktis. Un atpakaļ. 1888. gada 17. – 22. jūnijs


Jūlijā izskanējuši XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, kas vēsturē iekrāsosies Latvijas simtgades zīmē. Daudzi no mums bijuši to dalībnieki, daudzi – skatītāji. Visiem ir savi iespaidi, atmiņas un pārdomas. Piedāvājam ieskatu vēsturnieka Uģa Niedres pētījumā par Dziesmu svētku notikumiem un sajūtām pirms 130 gadiem…, šoreiz vairāk citējot kāda korespondenta piezīmes, kas tapušas 1888. gadā, – Jēkaba teksts no žurnāla “Austrums” – “Vēstule iz tēvijas”.

III Latviešu dziedāšanas svētku piemiņas nozīme

III Latviešu dziedāšanas svētku piemiņas nozīme

Ilgstošs karstums un saule pēc Vasarssvētkiem bažīja zemkopjus. Bet 16. jūnija vakarā termometrs krita zem 20 grādiem un debessmalā krāvās zilpelēki mākoņi. Rīts rādījās apmācies, ap desmitiem jau ducināja pērkons, līdzvedis garu lietu. 17. jūnijs 1888. gadā bija piektdiena. Diena, kad ceļi un celiņi Vidzemē un Kurzemē pilnāki gājēju un braucēju kā citkārt. Uz Svētkiem! Uz Svētkiem! Stacijas un peroni Rīgas – Dinaburgas, Jelgavas un Tukuma līnijās pildījās svētdienīgi ģērbtiem un noskaņotiem ļaudīm. Tālāk uz Rīgu. Tur Dziedāšanas svētki. Pēc skaita III Vispārējie. Rīko Rīgas Latviešu biedrība. Svētku Komitejas lūgumu pazemināt koru dalībniekiem braukšanas maksu minēto dzelzceļu valdes “laipni ievērojušas.”[1] Turklāt vilcienu sastāvi pagarināti – “visi dzelzu ceļa braucieni izstiepās 2 un 3 reiz tik garās rindās kā citām reizām.”[2]

Kora ”Turaidas dziedonis” dalībnieki pie Ābeļkalniem. 20. gs. pirmā puse

Kora ”Turaidas dziedonis” dalībnieki pie Ābeļkalniem. 20. gs. pirmā puse

Programma nodomāta plaša – trim dienām. Koru dalībnieku reģistrācija sākās 17. jūnijā. Rīkotāji par visu domājuši laikus. Šoreiz arī par tērpiem.  Ģērbšanās padomus koristiem drukāja avīzes. Koriem izsūtītas lapiņas ar ieteicama apģērba zīmējumiem. Kas “atrod pie mūsu puses zeltenītēm ļoti dzīvu piekrišanu. Ne vien dziedātājas, bet arī tās, kas nav piedalījušās ne pie kāda kora, steidzās iegādāties šo patiešām daiļo, vienkāršo uzvalku. Tik vien jāpiebilst, ka šāds tautas uzvalks iznāk drusciņ par dārgu priekš lauciniekiem. Bet nekas, – ar labu gribu jau viss iespējams.” – laikrakstam vēstīja kāds siguldietis.[3] Viens no virsdiriģentiem – Vīgneru Ernests – laikrakstā Balss iesūtīja vairākus aprakstus, kā kura dziesma jādzied, kā pieradināt koristus diriģenta takts zizlim. Nobeidzot ar tēvišķu pamācību: “Lai svētkos dziedātājiem balss būtu tīra, neaizsmakuse, ievēlu ceļā atturēties no visiem aukstiem dzērieniem, īpaši no auksta alus. Nekas nemaitā balsi tā kā alus, īpaši ceļā, kur balss bantītes tiek kairinātas no putekļiem. Vislabāki slāpes dzesēt ar pienu vai tēju. Braucot dziedāt nav ieteicams. Uz redzēšanos dižanajos dziesmu svētkos Rīgā!”[4]

Svētkiem rosījās un pieteicās 10 kori no Rīgas, 65 no Vidzemes laukiem, 47 no Kurzemes guberņas, pat Latgales – 2 kori. Un latviešu kori pa vienam no Maskavas, Pēterburgas, Pleskavas.

Vidzemniekos arī Lēdurgas labdarības biedrības jauktais koris – 20 dziedātāji vadītājs G. Moors, Siguldas Paltmales vīru koris –  20 dziedātāji, vadītājs J. Lapsiņš, Siguldas labdarības biedrības jauktais koris – 20 dziedātāji, vadītājs K. Saulītis, Turaidas draudzes vīru koris – 19 dziedātāji, vadītājs G. Fridrihsons.[5]

Pirmā Siguldas dzelzceļa stacijas ēka

Pirmā Siguldas dzelzceļa stacijas ēka

  Par šo un citu apkārtējo kaimiņdraudžu koru nokļūšanu Rīgā domāts savlaicīgi. Jo – beidzot ilgi gaidītais Vidzemes dzelzceļš gandrīz gatavs. Gandrīz – tāpēc, ka no Rīgas līdz Siguldai un Cēsīm braukā lokomotīves ar darba platformām, pirms 10 mēnešiem ielikts pamatakmens Siguldas stacijai, bet vispārējai lietošanai līnija nodota nav. Pēc vairāku Vidzemes koru diriģentu lūguma Dziedāšanas svētku komiteja ne reizi vien griezās pie dzelzceļa būves nodaļas Rīgā, pie dzelzceļa būves priekšnieka Tērbatā un pat ar lūgumrakstu pie kroņa dzelzceļu virsvaldes Pēterburgā, “lai atļauj ekstra braucienus un atsūta vajadzīgos vagonus.”[6] Atļāva. No Siguldas stacijas.  Bet par katru braucienu jāmaksā būves uzņēmējam 100 rubļu. Paredzēja četrus braucienus, bez ērtībām – uz darba platformām, ar kurām ved materiālus. Apsolīja no slīperiem sataisīt sēdekļus. “Lai segtu 400 rubļus un vēl dažus izdevumus, kas šinī lietā bija notikuši, komiteja nosprieda ņemt no katra dziedātāja par turp un atpakaļ braukšanu 1 rubli, no nedziedātāja 1 rubli 50 kap, kas tūliņ Siguldā jāsamaksā.”[7]

15.jūnijā braukt gribētājiem tapa zināms – “Pa jauno Vidzemes dzelzceļu ies priekš dziedātājiem braucieni no Siguldas stacijas uz Rīgu piektdien 17. jūnijā pulkst. 12 pusdienā un sestdien 18. jūnijā pulkst. 8 no rīta. Uz Siguldu izies brauciens no Rīgas trešdien 22. jūnijā pulkst. 12 pusdienā un varbūt arī 23. jūnijā pulkst. 8 no rīta. Cik tāļu telpas atļaus, varēs arī nedziedātāji līdz braukt. Komitejas uzdevumā priekšnieks Fr. Grosvalds, rakstvedis A. Ārgals.”[8]

Viens no pēdējiem Komitejas paziņojumiem sagatavošanās posmā – lūgums lauku koriem caur avīzi, “lai dziedātāji, kas vēlas no komitejas korteļus, paņem līdzi palagu, spilvena pārvelkamo, apsegu un dvieli.” [9]

Brauciens no Siguldas uz Rīgu izvērtās vēsturisks. Daudzējādi. Tomēr pirmais reiss ar pasažieriem Vidzemes dzelzceļā.  Regulāru pasažieru vilcienu satiksmi pa Vidzemes dzelzceļu atklās tikai 1889. gada 6. jūnijā. “Viens brauciens rītā 5 un 5 min (pēc Pēterburgas laika 5 un 30 min) – iet cauri un divi pa vasaras laiku tikai līdz Siguldai.”[10]

Bet – par to citreiz. Jābrauc uz Dziedāšanas svētkiem!

Koristi un pavadītāji – ka tik nu nenokavē – ieradušies krietni pirms vienpadsmitiem. Lietus līņā. Stacija neuzcelta. Vilcienu gaida no līnijas netālajā krogā.  Krogs pārpildīts, nav kur piesēst. Braucēji arvien rodas klāt. Līdz sanāk pie četriem simtiem. Burzma liela, bet ļaudis mierīgi, “ne piedzēruša, ne ķildas cēlāja te neredzēja neviena.”[11][*]

Drīz pēc vienpadsmitiem braucēji sāk virzīties uz jauno līniju. Skaidru ziņu, kur tieši būs iekāpšana, nav. Kādi vīri izprātoja, ka, laikam tai vietā, kur šoseja iet pāri dzelzceļam. Tur arī gaida. “Pa tam lietus jau labi mirdzina….Pulkstens jau divpadsmit, bet, kas nenāk, tas ir jaunais vilciens.” Ļaudis satraukti, ne dziedāt, ne smiet vairs gribas. Paklīst baumas, ka vilciens pienāks, bet pienāks un uzņems braucējus divas verstis uz Rīgas pusi pie šosejas kroga. Lielākā daļa gaidītāju dodas turp. Lietus pieņemas spēkā. Kroga priekšā viņi dabū ziņu, ka vilciena stāvēšana te nu gan nav paredzēta. Cerības uz vilciena notveršanu zaudētas, visi dodas atpakaļ. Visgrūtāk sievietēm – lindraki samirkuši, kurpītes slapjas. Gudrākās un taupīgākās iet basām kājām pa slapjo zāli apavus nesot pie rokas vai pauniņā. Vīriem kājās zābaki, tiem vieglāk.  Pauna vai čemodāns ar kādu ģērbu un nedaudz ēdamā katram līdzi stiepjams. Garā ļaužu virtene sasniedz iepriekšējo vietu tur palikušo apsmaidīti. Dažs un daža vairs uz svētkiem negrib, lūko pēc atvedējiem, bet tie ar zirdziņu un ratiem jau sen devušies uz mājām.

Un tad beidzot – “tomēr vilciens atnāk – slīperiem un šinām apkrauts, bet paiet garām un apstājas, kur izkraujamā vieta.” No vilciena izkāpj kāds kungs no Latviešu biedrības. Pienāk gaidītāju pulkam un mierina – būs kārtībā, strādnieki izkraus platformas, vilcienu pados šurp un varēsim braukt. Bet vispirms jānopērk biļetes. Ka par braucienu jāmaksā, koristiem pirmā dzirdēšana. Salijušie ļaudis sāk skaļi kurnēt, kamēr Biedrības kungs apskaidro situāciju – kāpēc jāmaksā un kāpēc maksa tieši tāda un – “kā lieta īsti stāv. Pie dienvidu tautām tāds skats nezin vai tik rāms atšķetinātos kā pie mūsu latviešiem – svētku braucējiem. Tik tāļu jau viss labi, biļetes rokā, varēs braukt.” Nekā, izkraušana sokas lēni. Ar braukšanu vēl jāpaciešas.

Visas gaidīšanas reiz beidzas. Lokomotīve izpūš treknu dūmu un dzirksteļu mākuli, nosvelpjas svilpe un platformas padotas. Var iekāpt. Taču –  kā lai iekāpj sešu pēdu [gandrīz 2 metri] augstā platformā, tas paliek kāpēja ziņā. Drudžaina steiga un kņada, ļaudis met augšā nesamos un raušas paši. “Kam palīgi, to ceļ, veļ, bīda un pūlē līdz beidzot iepūlē, vai tur kājas vai galva pa priekšu. Visgrūtāk arī te sieviešiem, dzird dažā vietā raudas, smieklus, lāstus un saucienus pēc palīdzības, žēlabas par saplēstām lietām un drēbēm.”

Uztrausušies platformās rauga pēc sēdekļiem. Jā, ir slapji slīperi, bet visiem nepietiek. Labi, ka daudziem stipri koka čemodāni – der sēdēšanai. Sasēduši kā nu kurš, cerībā raugās uz lokomotīvi. Bet tā nekust. Lietus pa brīžam piestāj, debess joprojām pelēka kā vecs zirga deķis. Pūš dzestrs vējiņš un lūko žāvēt izmirkušos. Tā paiet stunda līdz tvaika svilpe sludina “ka reiz tak braukšana sāksies. Bet nav jādomā, ka braucam tikpat ātri un droši kā pa gataviem dzelzceļiem – vēl jābrauc apdomīgi, dažā vietā labi lēni. Kad lietus nekavē skatīties, pametam acis arī uz pašiem ceļa darbiem, daža vieta te izskatās itin lieliska, īpaši necik tālu no Siguldas tā dziļā grava ar mazo upīti, pār kuru iet ļoti augsts dambis, tā kā gandrīz galva reibst, lejā skatoties.”

Rīgā vilciens pienāca vēlā pēcpusdienā, tuvu vakarlaikam. Apstājās netālu no Aleksandra vārtiem.[†] Tavu, neražu! Neviena fūrmaņa! Kas atlika? Ņemt paunas un – uz priekšu! Un tā – lēdurdzieši, turaidieši, siguldieši un citi ar pirmo ļaužu vedienu pa jauno dzelzceļu atbraukušie vidzemnieki – garā virtenē soļoja līdz Latviešu Biedrības namam.[‡] Izrādījās, ka pavisam no Siguldas 17. jūnijā atbraukuši 325 dziedātāji un viens nedziedātājs. Nākamajā dienā atbrauca vēl 84 personas.[12]

18.jūnijā līdz pusdienlaikam Biedrības namā vēl notika atbraukušo koristu reģistrācija. Pirms pulksten diviem dziedātāji un diriģenti, svētku komitejas un Latviešu biedrības darbinieki nama priekšā sāka kārtoties gājienam. Gājiena priekšā: “1) kara mūzika, 2) biedrības karogs, 3) svētku komiteja ar svētku karogu, 4) svētku virsdiriģenti [Indriķis Zīle, Jurjānu AndrejsVīgneru Ernestsun goda virsdiriģents Jānis Bētiņš] , 5) dziedātāju kori pēc alfabēta pa sešiem dziedātājiem rindā, katrs ar savu karogu un vadīti no sava kora vadoņa un 6) atkal kara mūzika.”[13] Pavisam pulcējušies 111 kori – 45 vīru, 72 jauktie kori ar 907 dziedātājām un 1711 dziedātājiem. “Tādā vīzē tad pie dziedamiem svētkiem ņēma dalību pavisam 2618 dziedātājas un dziedātāji.”[14] Lauku koru vadoņi – pagastu un draudžu skolotāji un daži ķesteri.

Dziesmu svētku dalībnieki. Foto bez datējuma

Dziesmu svētku dalībnieki. Foto bez datējuma

Kā iepriekš rakstīts, no Vidzemes laukiem pieteicās 65 kori. Pieejamā statistika aprāda, ka ieradušies 57. Sarakstā nav arī Turaidas koris. Vai turaidieši piedalījās, vai nepiedalījās, vai statistika visus uzskaitīja – paliek neatbildams jautājums. Zināms, ka turaidieši bija pieteikti jau II Dziedāšanas svētkiem 1880. gadā – vīru koris skolotāja T. Nolles vadībā, dziedātāju skaits nezināms. Un piedalījās. Arīdzan kaimiņi: ” No Lēdurgas – Merķeļa biedrības jauktais koris, vadītājs J. Vistucs – 24 dziedātāji. No Siguldas – jauktais koris, vadītājs J. Miesiņš – 16 dziedātāji.”[15]

Kara orķestriem spēlējot, gājiens sākās. Lietus nemitējās. Gājiens plūda “kā lietainā gaisā visādu krāsu un košuma bagāta varavīksne, kā lielākais, jaunākais Rīgas brīnums – pa Pauluči ielu, Suvorova ielu, Teātra bulvāri, Aleksandra bulvāri, Troņmantnieka bulvāri un Nikolaja bulvāri”[§] līdz Dziesmu svētku vietai Esplanādes laukumā. Lietum spītējot, gājienu vēroja daudzi. Skatītāji gāja līdzi pa priekšu un aizmugurē, spiedās gar ielu malām, daudzu namu stāvos pie vaļējiem logiem un balkoniem sauca gājienam urrā un sveikas, meta puķes. Varēja redzēt, ka tie ir tautas svētki “pie kuriem var piedalīties jauns un vecs, vīrs un sieva, vecāki un bērni, to liecināja dažu svētku viesu pulciņi… ģimenes – vecāki, daudzkārt arī vecāku vecāki līdz ar dēliem un meitām – līdz pat pastarītim…”[16] Namsaimnieki pie mājām bija izkāruši karogus, veikalnieki ar karogiem un zaļumu vītnēm dekorējuši skatlogus.“ Gan lietus dažas kājiņas saslapināja, dažas kurpītes samiekšķēja, dažu svētku rotu sabojāja; tomēr jautrums bij visiem acīs lasāms, sevišķi lauciniekiem. Svētku gājiens milzīgā garumā stiepās pa Rīgas lepnākām ielām, mūzikai spēlējot, karogiem plivinājoties…”[17] Lietus turpinājās, bet “ gājiens nezaudēja gandrīz neko no savas krāšņās godības un savādi košā lieliskuma.”[18] Salīdzinot ar iepriekšējiem Vispārējiem dziedāšanas svētkiem daudzas sievas un meitas bija piemeklējušas tautas tērpus vai šuvušas Komitejas ieteiktos.  “Latviešu jaunekle, kura dzinusies līdz šim varbūt tik pilsētas modei pakaļ, bij nu gājusi pie mātes vai pat vecāsmātes tīņa celt gaismā viņas jaunības rotu. Mierīgs un mēreni nepārredzams gājiens aizsniedz svētku ēku un dodas iekšā.”[19] Dalībniekus sagaida kara orķestra atskaņotā Jurjānu Andreja “Svētku marša” varenās skaņas.

Dalībnieku un skatītāju ērtībai Esplanādes laukumā [tagadējās Mākslas akadēmijas vietā] celta milzīga, bet gaumīga koka ēka – arhitekts J. F. Baumanis, būvuzņēmējs Kārkliņš, dekorators K. Pēkšēns. “Ēka ir kādus 200 soļus (60 asis) gara…, tā ir tik augsta, ka kāds čukuru gribot saredzēt, labi jāatmet galva atpakaļ…, tā ir 35 asis plata…”[20] Kopējā platība 100 000 kvadrātpēdas, kam klāt nāca sētas iežogots 35 pēdas plats ārpagalms. Jumts balstījās uz 160 koka stabiem, kas reizē sadalīja telpu jomos, galveno fasādi rotāja 4 dzeguļoti torniši ar tajos iebūvētām biļešu kasēm. Pakāpeniskā koru estrāde spēja uzņemt 3000 dziedātājus, kam pretim uz dēļu grīdas bija ierīkotas 15 000 sēdvietas un 5000 stāvvietas.[21] Lai dziedātāji un skatītāji raiti atrastu vietas, gādāja svētku kārtībnieki “staltie, raženie latviešu studenti.”[22]

Svētkus atklāja svētku komitejas priekšnieks Fr. Grosvalds ar uzrunu koristiem. Atzīmējot koru un dziedātgribētāju skaita arvien pieaugumu un kopā sanākšanas svētku popularitāti, viņš uzsvēra: “…Latviešu tautai, kā jebkurai, savu tautisku pašapziņu nezaudējušai ir un būs [uz to] sava tiesība.” Atgādinājis, ka Dziedāšanas svētki varēja “tapt izrīkoti tikai caur augstā kunga un ķeizara visžēlīgo atļauju”, runātājs aicināja uzsaukt “žēlīgam zemes tēvam skaļu “slava!” un “urrāā!”[23] Tad koris divas reizes nodziedāja “Dievs, sargi Ķeizaru!”

No vidzemnieku puses apsveikuma runu teica Plāteres-Aderkašu kora vadonis skolotājs Benjamiņš. No kurzemniekiem Rundāles kora diriģents skolotājs Rozenbergs. Rīgas pilsētas vārdā svētku dalībniekus atkal sveicināja Fr. Grosvalds – “…pilsētas galvas vietnieka Kerkoviusa – tāpēc, ka neprot pietiekoši pa latviski – lūgts…”[24] Pats Kerkoviuss atklāšanā klāt bija. Vēl pagodināja Vidzemes muižniecības un garīdzniecības augsti pārstāvji. Apsveicināšanām beidzoties “visas sirdis un jūsmas savienojās, saplūsdamas kopā svētajā lūgumā: Dievs, svētī Latviju, mūs dārgo tēviju, svētī jel Baltiju, ak, svētī jel to!”[25]

Pirmā svētku diena 19. jūnijs –  svētdiena. Rīts saules apmirdzēts. Baznīcās iezvanīja dievkalpošanu, kad dziedātāji pulcējās “uz ģenerālprovi ” garīgajam koncertam. Apmeklēt koncertu gribošie pulcējās pie biļešu kases. Ap pusdienlaiku rinda un drūzma pēc biļetēm jau uzprasījās pēc kārtībnieka. Daudzi biļešu tīkotāji “vienojās, iedodami naudu kādam plecīgam uzticības vīram un paši atkāpdamies, lai tad šim būtu svabadāka piekļūšana.”[26] Biļešu cenas: numurētās vietās 3r, 2r, 1 ½ r, 1r, 60 kap.; nenumurētās vietās (stāvplacī) 30 kap.  Ja kāds vēlējās dziesmu tekstu – 10 kap, programmas 5 kap. Izrādījās, ka vislielākie ieņēmumi no biļetēm – 2745 rbļ. Visvairāk pārdotas 30 kap biļetes – 5803 gab. vismazāk – 3rbļ – 75 biļetes. Kopā ieņemts – 7902rbļ.[27]

Koncerts sākās 5 pēcpusdienā. Skats uz dziedātāju estrādi jūsminošs un lepnuma par tautu iedvesmīgs. “ Pašā priekšā nepārredzamā rindā daiļās dziedātājas savos košos tautiskos apģērbos un graznās mirdzošās rotās un aiz un pāri viņām ieraugāmi paceļamies tautas dēlu dziedātāju pelēkās pašaustās drēbēs tērptie augumi un lepnās galvas.”[28] Repertuārā 11 dziesmas. Kā pirmā – korālis – “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.” “Kas par pilnīgām skaņām plašajā ēkā! Un viss tūkstošiem lielais klausītāju pulks, līdzjusdams un līdzbaudīdams, jūtas kā vienots ar dziedātājiem caur vecās, bet šoreiz brīnišķi jaunās dziesmas skaņām!… visi kā viena vienīga draudze no visas Latvijas un plašās Krievijas malām…”[29]

Koncertu skatījās, klausījās kādi 13 000 ļauži. Patika. Lai gan dažam “aiz orķestra trūkuma, neskatoties uz visu lielo dziedātāju pulku un viņu balsu pilnīgumu un kuplumu, garīgais koncerts tak likās it kā drusku pakails…”[30]

Patikšanu izpaust grūti, jo garīgās mūzikas koncertos neapplaudē. “Daudzi iesākumā gribēja rokām plaukšķināt, bet, tad apķerdamies, ka tas garīgā koncertā neaprasts, tie tūliņ arī pieklājīgi rima, arī caur tam pierādīdami, cik smalki latviešu svētkos sajūt kārtību un to arī cienī.”[31] Tik vienkārši vis nebija – koncerta laikā klausītāju izturēšanās “vienā ziņā pelna smādēšanu, īpaši tās nebeidzamās staigāšanas dēļ visvairāk uz abu bufešu pusi, kā arī pa sēdekļu ceļiem no vienas puses uz otru. Starpbrīdim beidzoties un dziedāšanai sākoties, gadījās, ka izgājušie iz sēdekļiem vēl nebija spējuši atgriezties savās vecās vietās un caur to apgrūtināja kā mierīgi sēdēt palikušos, tā arī kārtībniekus, kas pūlējās tādu staigāšanu apturēt….Īpaši tāda staigāšana tālāk pie durvīm sēdošiem, 60 kap. vietās, bija par lielu traucēkli. Arī limonādes iznēsātāji nebija visai patīkami viesi tiem, kas mierīgi gribēja dziedāšanā noklausīties. Kamēr tu klausies un negribi zaudēt nevienas skaņas, tamēr tev līdzās limonādnieks tirgojas un lasa skanošos pimberus. Bet kārtībnieki arī šo kavēkli pēc iespējas lūkoja novērst.”[32]

Pēc koncerta daudzi dalībnieki pacentās izmantot pilsētas un svētku gādātās iespējas, sevišķi laucinieki. “Tie nu steidzās uz veco Doma baznīcu, tur klausīties kā mūsu A. Ore rīkojas ar milzu ērģelēm vai devās uz Latviešu teātri skatīties izrādāmo lugu “Dzīvību priekš Cara.”[33]

Otrajā svētku dienā laiks pieturēja savu skaidrumu un spožumu. Laicīgais koncerts. Sākums 5 pēcpusdienā. Biļešu cenas tādas kā iepriekšējā koncertā. Pārdotas 128 – 3 rbļ. biļetes, 3000 – 1 rubļu, 7533 biļešu par 30 kap. Kopā ieņemts 10166 rbļ 90 kap.[34] “Milzīgajā svētku namā bij šodien katra vietiņa pilna un ieņemta. Daudzi, kas vēl gribēja tapt iekšā, griezās noskumuši atpakaļ…nebija vairs biļetes dabonamas…”[35] Skatītāju sanāca pāri 15 000. Nepieredzēti daudz Rīga mērogiem un latviešu dziedātājiem “gandrīz kā visi Tērbatas iedzīvotāji vienā pajumtā.”[36] Un svarīgas personas arīdzan neiztrūka: “Vidzemes gubernators ģenerālleitnants Zinovjevs, Igaunijas gubernators kņazs Šahovskojs, cietumu virsvaldes priekšnieks Galkin-Vraskis, Tērbatas mācību apgabala kurators Kapustins, svētā sinoda kancelejas pārvaldnieks no Pēterburgas Sablers, Vidzemes žandarmērijas pārvaldnieks ģenerālmajors Šrams, Vidzemes vicegubernators Tobiesens, Vidzemes un Igaunijas guberņu prokurori, Rīgas pilsētas galva un daudzi citi.”[37]

Programmā 19 dziesmas. Kā pirmā Jurjānu Andreja “Svētku himna.” Taču koncertu sāka ar valsts himnu “Dievs sargi Ķeizeru!” Ārpus repertuāra, bet kā atklāšanas dziesma, kuru “orķestrim pavadot, trīs reiz nodziedādami, dziedātāji vispirms deva Ķeizaram, kas ķeizaram pienākas.”[38] Dziesmas lielākoties J. Cimzes, A. Jurjāna, A. Ores, J. Vītola latviešu tautas dziesmu apdares, kuras dzied joprojām – pēc 130 gadiem. Piemēram: Krauklīts sēž ozolā, Div dūjiņas gaisā skrēja, Strauja upe, Līgo dziesmas u.c. Nobeigumā viens dziedājums krievu valodā – fināls no M. Gļinkas operas “Dzīvība priekš cara” orķestra pavadījumā.

“Mūsu pašu tautas dziesmas, to starpā “līgo dziesmas” un Vīgnera Ernesta “Straujupi” publika apsveica visdzīvākiem piekrišanas parādījumiem….lielākais klausītāju pulks, kas nav mūzikas pratēji, tautas dziesmas uzņēma ar tādu prieku, ar kādu apsveicina mīļu savieti. …kur dziesma prasa no klausītājiem dziļākas mūzikas prašanas, tur dziesma un dziedāšana nesasniedz cerētā iespaidu. Katram sava publika. No mākslīgām dziesmām klausītājiem gan ietika visvairāk Jurjānu Andreja “Tēvijai”, īpaši caur orķestra pavadīšanu un skaisto Brauer kundzes dziedāto solo vietu. Tiešām, teicama balss! To dzirdēja pat attālākajā ēkas vietā…Tāds spēks šai balsij un viņas daiļums arī ne mazāk teicams.”[39]

Koncerts beidzās ap 9 vakarā. Bet dziedātājiem nekas vēl nebeidzās. Sekoja otrais svētku gājiens ar visiem karogiem no Esplanādes uz Rīgas pili. Pils pagalmā pie dziedātājiem iznāca Vidzemes gubernators “pavadīts no dažiem augstiem viesiem.”[40] Fr. Grosvalds uzrunā lūdza gubernatoru – dziedātāju vārdā izteikt dziļu pateicību Ķeizara Majestātei par “visjaunāko žēlastības zīmi latviešu tautai – atļauju svinēt lielos dziedāšanas svētkus.”[41] “Pēc valsts himnas, gubernatora kungs izsaka dziedātājiem savu labpatikšanu,…turklāt novēl visām latvju biedrībām labas sekmes, uz ko dziedātāji atbild “urrā” saucieniem un dziedādami “Dievs, svētī Latviju” un “Augstu laimi” gubernatora ekselencei.”[42]

Pirms promiešanas dziedātāji gubernatoram veltīja zīmīgu serenādi: Saulīt tecēj tecēdama, Es paliku pavēnī…”Gubernatora kungs bija ļoti aizkustināts caur šādiem goda parādījumiem.”[43]

Pils pagalmu dziedātāji atstāja krēslā un devās atpakaļ uz svētku celtni, kur saklātas un servētas “nepārredzamas galdu rindas” svētku mielastam. Piedalījās svētku rīkotāji, aicinātie viesi un citi, kas samaksāja dalības maksu 125 kap. Ēdien un dzērien karte paliek nezināma. Bet vakars izvērtās jauks. Kad pirmais izsalkums remdēts, sākās runu daļa un  “ gara veselību izsaukšanas rinda…vispirms mūsu Augstam Kungam un Ķeizaram ”[44] Mielastā piedalās Vidzemes gubernators, Rīgas pilsētas galva, lielāko Rīgas draudžu mācītāji, Latviešu biedrības pārstāvji, virsdiriģenti. Vispārēju piekrišanu raisīja Vidzemes muižniecības priekšnieka barona fon Mensendorfa augstas laimes vēlējums latviešu tautai un garāka runa latviešu valodā, kurā aicināja svētku dalībniekus, “lai tie aiznes viņa sveicinājumu, ko tas Vidzemes muižniecības vārdā izsakot, līdz uz savām mājām, pie kā viņš arī vēlot, lai latvieši jūtas laimīgi savā zemē…”[45] Šķita – tas vispārējas sajūsmas un izlīguma brīdis latviešu un vācu starpā, šķiru starpā. Varēja būt turpinājums, bet nesekoja. Vēl nāks piektais gads…

Runas un tostus nomainīja koru apdziedāšanās. Mielasts ieilga, vispārējā jautrība ņēmās spēkā. Tautas dziesmas nomainīja vīru līksmās dzīru dziesmas. “Saule jau sen smaidīja pa visiem logiem svētku namā…svētkenieki raibos pulkos sēdēdami, smiedami un triekdami lika kausiem un kannām apkārt iet…Kad jau sen bija laiks klāt šķirties, tad tomēr vēl ilgi kavējās – sevišķi sirmgalvji veči, kuriem it kā caur kādu atjaunošanas spēku visi senās jaunības spēki atdzīvojās, kā arī labs bars cerības pilnu jaunēkļu – visi īstenā svētku omulībā un jautrā līksmībā vienoti, tautības un brālības krāsotām saitēm saistīti.”[46]

Kāds goda mielasta skatītājs, bieži citētais “Vēstuļu iz tēvijas” rakstītājs Jēkabs: “. Mēs bijām nomaļš no galda viesiem…Bet šādā nomaļībā gāja itin jautri, pazīstamie te bija saradušies savos pulciņos un nu sarunājās jo jautri, varbūt vēl jautrāk nekā galda viesi, kur dažam labam bija jāsēd starp svešiem. Apdziedāšanās bija šī vakara daiļākā rota. Savādi tikai mums izlikās un vēlāk dzirdēja pašus dziedātājus par to žēlojamies, ka tiem svētku beigās nekas netika sniegts. Neviens jau no viņiem nekāroja goda maltītes par velti, bet atspirdzināt viņus jel ar malciņu alus nebūtu taču iznācis necik dārgi.”[47]

Ieņēmumi: No goda mielasta galda kartēm – 1053rbļ 75kap. No skatītājiem pie goda mielasta 375rbļ 60 kap.[48]

Trešā svētku diena. Arī piesātināta pasākumiem, notikumiem. Jau pulksten 9 “ģenerālprove orķestrim un dziedātājiem.”, 5 pēcpusdienā koncerts. Sāka ar Jurjānu Andreja “Dziedāšanas svētku maršu”, kurā motīvi no “Rīga dimd”, “Līgo” un Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju.” Tūlīt pēc marša koru godalgošana. Balvas 10 koriem, Goda diplomi 4. Un lauru vainagi virsdiriģentiem: Vīgneram, Jurjānam, Zīlem. Vijoļu, klavieru, ragu mūzikas komponējumi mijās ar koru priekšnesumiem. Koncerts un dziedāšanas svētki izskanēja ar J. Cimzes Līgo dziesmām.[49] Jāzepa kritiskās piezīmes: “Klavieru spēlēšana un vijoļu solo nav priekš tik plašas ēkas. Viens, kas patika un ko arī dzirdējām, bija brāļu Jurjānu valdhornu [mežragu] kvartets. Cik jauki atskanēja Šuberta “Am Brunnen vor dem Thore” un Saulīt tecēj tecēdama”, kuru pēdējo klausītāji caur savu nerimstošo plaukšķināšanu un da capo saukšanu tā sakot izspieda. Valdhorniem zināms tāda ēka bija lietderīga, jo te viņu skaņa varēja izplatīties kā jau laikam mežā.”[50] Ieņēmumi no šī koncerta – kopā 3477rbļ 40kap. Atšķirībā no iepriekšējiem – nebija 3 un 1, 50 rubļu biļetes. Par 2 rbļ pārdeva 206, par 1 – 1485 un atkal visvairāk par 30 kap. – 2438 biļetes.[51]

Vakarā 10 sākās noslēguma balle. Svētku nams krietni pārvērties. Klausītāju sēdekļi izņemti, daļa sarindoti gar malām, Lieltelpas plašumu izgaismoja pieci vidū griestos kārti milzīgi lukturi, katrs ar 40 lampām. Arī gar visām stabu rindām spīdēja lampas. Zāles malās novietojās pa kara orķestrim. Kad viens beidz spēlēt, otrs tūlīt sāk. “Plašā gludenā grīda nepārredzamajā zālē aicināt aicināja diet un valcēt. Un līdz tik mūzika atskanēja, te tad arī gandrīz it visi, kam kājas, laidās diet….Bija koša, īsti lieliska bilde. Vīri tumši ģērbušies, zeltenītes gaišos tautas apģēros…nepārskatāmie dancotāju pāri radīja patiesi lielisku skatu, vislabāk viļņošai jūrai pielīdzināmu. ”[52] Dejas: franksēze, reinlenders, polka, valsis. “Arī šinīs lielajos dejas priekos, vislielākos, kas jebkad Rīgā piedzīvoti, valdīja vislielākā kārtība un pieklājīga uzvešanās un pilsētnieki un laucinieki aizgūtnēm padevās pilnīgā vienprātībā dejas priekiem.”[53] Ballētāju kopskaitu lēš ap 6000. “Visa svētku ēka viļņojās no dancotājiem…tur tūkstošiem pāru griezās un kustējās pēc mūzikas rakstiem, it kā no kāda pārdabīga spēka vadīti.”[54]

Dejotājiem atelpu ap pusnakti gādāja meitu un puišu koru apdziedāšanās, pēc kuras dejas turpinājās ar jaunu sparu. “Un tika diets ar tādu izturību un apgarošanos it kā kad būtu [paredzētas] godalgas un goda raksti.”[55] Vācu avīze “Zeitung fiir Stadt und Land” atzīmē: “…mūsu latviešu zemes iemītnieki nav tikai dziedātāja, bet arī ļoti dejas priecīga tauta…, būtu [tomēr] teicamāk bijis, ja [ballē] būtu  starp svešu tautu dančiem arī kādas no latviešu pašu vecajām dejām iepītas…”[56]

Balle nebija par velti. Uz to pārdeva 1912 biļetes par 1 rbļ. un 1500 par 60 kap. Kopā ieņēmums 2812 rbļ.[57]

Svētki tomēr kādreiz beidzas. “Bija jau labi rīta pusē, kad svētku komitejas priekšnieks Fr. Grosvalds atvadīšanās runu turēja…pateikdamies dziedātājiem un svētku viesiem…Bet grūti bija šķirties no vietas, kur pavadītas tik lepnas tik dižanas prieka un līksmības dienas, lielās tautas dienas, kurās latviešu tauta caur savu vingrību un krietnību bij atkal lieliski cēluse savu slavu un godu” – tā apraksta autors J. Lautenbahs nobeidz apskatu par latviešu III vispārīgiem dziedāšanas svētkiem.[58]

22.jūnijs. Rīgā pieklusums. No agra rīta dziedātāji steigšus rīkojas atpakaļ uz zemēm – “uz savu pusi kurš. Visi dzelzceļa braucieni pildās gandrīz viņiem vien…Pašā pusdienas laikā pa jauno Vidzemes dzelzceļu vaļējos ratos aizvizinās Vidus-Vidzemes korus. No braucieniem atskan atvadu dziesmas, īpaši “Nu ardievu Vidzemīte.”[59]

Kļūst saprotams, kur radās kuplais dalībnieku skaits Dziedāšanas svētkos Rīgā. No dzelzceļa. Arī klausītāju-skatītāju vidū ne viens vien ieradās pa dzelzceļu.

Divu braucienu vietā atpakaļ uz Siguldu koristus vizināja viens. Jo nebija ieradušies tik daudz ļaužu kā svētku komiteja cerēja. “Šis spriedums tika dziedātājiem provēs paziņots. Beztam dzelzceļa valde paziņoja komitejas priekšniekam, ka nekādā ziņā nepieļautu 23. jūnija braucienu, jo ļaudis esot ceļā nekārtīgi izturējušies, nepaklausīdami priekšrakstiem, tā kā braukšana esot savienota ar dažādām nelaimes briesmām.”[60]

Un tā – braucēji līdz Siguldai trešdienā ap pusdienas laiku atkal stāv pie pazīstamām platformām. Šoreiz uzkāpšanai iedotas vienas trepītes. Tās gan neviens neizmantoja – “visi, kā jau iemanījušies, kūleņojās pa vecam augšā.” Ar skaņu dziedāšanu aizbraucēji atvadās no Rīgas, māj pavadītājiem nēzdogiem un lakatiem. Lokomotīve svilpj un dodas ceļā.   Saule silda, glāsmīgs vējiņš plivina koru karogus, brunčus un matu cirtas.  “Jaukā laikā braucēju starpā cits gars. Visur jautrība…miers, apmierināšanās un labs prāts atspīdēja sejās, kā jau tas mēdz būt, kad cilvēkam svarīgs darbs izdevies pa godam – un šie mājā braucēji tak ar bija savu tiesu palīdzējuši, lai svētki izdotos labi, daži pat griezās uz māju ar godalgām – tādēļ dziesmas arī skanēja visu ceļu līdz Siguldai gan no vienas gan otras platformas.”[61]

III Dziedāšanas svētku raisītās pārdomas anonīmais Jēkabs rezumē: “Tā tad nu Rīga ir “izdimdināta”, kā dzird visos laikrakstos, “dižanie tautas svētki” pagājuši… Lai tas pats gars, kas mūs saveda kopā, vada mūs arī mūsu dzīvē, lai šie svētki mācītu pazīt un apsvērt mūs pašus, ko mēs spējam un nespējam.”[62]

Uģis Niedre, vēsturnieks
Raksta saīsināta versija publicēta Siguldas Avīzē, 2018, augusts

[†]Aleksandra vārti – triumfa arka – celti 1817. gadā par godu Krievijas uzvarai 1812. gada karā ar Franciju – tagadējā Brīvības ielā pie Gaisa tilta, kas toreiz nebija.

[‡] Pirmais nams celts 1869. gadā pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta. 1897. ēku nedaudz paplašināja. 1908. pinībā nodega. 1909. gadā iesvētīja tagad redzamo ēku.

[§] Tagad: Merķeļa iela, Krišjāņa Barona iela, Aspazijas bulvāris, Brīvības iela, Raiņa bulvāris, Krišjāņa Voldemāra iela.

[1] Balss 1888. Nr. 24., 15. 06.

[2] Turpat, Nr. 26., 29. 06.

[3] Turpat, Nr. 22., 01. 06.

[4] Turpat, Nr. 23., 08. 06.

[5] Turpat, 1888. Nr. 2. 13. 01.

[6] Mājas Viesis 1888. Nr. 41., 08. 10.

[7] Turpat.

[8] Balss 1888. Nr. 24., 15. 06.

[9] Turpat.

[10] Baltijas Vēstnesis 1889. Nr. 125., 06. 06.

[11] Austrums 1888. Nr. 9., 01. 09. Brauciens un daļa no dziedāšanas svētkiem aprakstīts korespondencē “Vēstule iz tēvijas.” Autors Jēkabs. Nobeigumu ar plašāku ieskatu svētku norisēs un atgriešanos Siguldā skat.  Austrums Nr. 10., 01. 10.

[12] Mājas Viesis 1888. Nr. 41., 08. 10.

[13] Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki Rīgā, no 18. līdz 21. jūnijam 1888. g. (Caur Rīgas Latviešu biedrību izrīkoti.) Aprakstīti no cand. philos. J. Lautenbacha (Tērbatas latviešu valodas lektora) latviešu trešo vispārīgo dziedāšanas svētku komitejas uzdevumā. Rīgā “Rigaer Tageblatt” V. Šeffersa) apgādībā. 1888. 26. lpp.

[14] Turpat, 109. lpp.

[15] Balss 1879. Nr. 96., 08. 12.

[16] Op. cit J. Lautenbahs – citē vācu laikrakstu Rigasche Zeitung -, 71., 72. lpp.

[17] Balss 1888. Nr. 26., 29. 06.

[18] Op. cit. J. Lautenbahs, 26. lpp.

[19] Balss 1888. Nr. 28., 13. 07.

[20] Op. cit. J. Lautenbahs, 28. lpp.

[21] https://lv.wikipeddia.org/wiki/III_Vispārīgie_latviešu_Dziedāšanas_svētki  Turpat, skat. minētās ēkas u.c. foto par III Dziedāšanas svētkiem.

[22] Op. cit. J. Lautenbahs, 38. lpp

[23] Turpat, 31. lpp.

[24] Turpat, 33. lpp.

[25] Turpat.

[26] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10. “Vēstules iz tēvijas” turpinājums.

[27] Op. cit. J. Lautenbahs, 79. lpp.

[28]Op. cit. J. Lautenbahs,  40. lpp.

[29] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[30] Turpat.

[31] Op. cit. J. Lautenbahs 41. lp.

[32] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[33]Op. cit. J. Lautenbahs , 42. lpp.

[34] Turpat, 79. lpp.

[35] Turpat, 43. lpp.

[36] Balss 1888. Nr. 31., 03. 08.

[37] Op. cit J. Lautenbahs, 43. lpp.

[38] Turpat, 45. lpp.

[39] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[40]Op. cit J. Lautenbahs, 50. lpp.

[41] Turpat.

[42] Balss 1888. Nr. 31., 03. 08.

[43] Op. cit. J. Lautenbahs, 51. lpp.

[44] Turpat.

[45] Turpat, 52. lpp.

[46] Turpat, 58. – 60. lpp.

[47] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[48] Op. cit. J. Lautenbahs, 79. lpp.

[49] Turpat , 61., 62. lpp.

[50] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[51] Op. cit. J. Lautenbahs, 79. lpp.

[52]  Turpat,  65., 66. lpp.

[53] Turpat, 66. lp.

[54] Balss 1888. Nr. 30., 27. 07.

[55] Op. cit. J. Lautenbahs, 68. lpp.

[56] Turpat.

[57] Turpat, 79. lpp.

[58] Turpat, 69. lpp.

[59] Balss 1888. Nr. 32., 10. 08.

[60] Mājas Viesis 1888. Nr. 41., 08. 10.

[61] Austrums 1888. Nr. 10., 01. 10.

[62] Turpat.

    Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti