Turaidas
muzejrezervāts

porno

Turaidas muzejrezervāta krājuma jaunieguvumi 2018. gadā


Turaidas muzejrezervāta krājumā uz 2019. gada 1.  janvāri glabājas 88 tūkstoši 423 krājuma vienības, 2018. gadā nokomplektēti 676  muzejiski priekšmeti.

4.Ķieģeļa atlūza TMRplg 9194 14. – 15. gs. ķieģeļa atlūza ar ievilktu līniju zīmējumu

Ķieģeļa atlūza TMRplg 9194
14. – 15. gs. ķieģeļa atlūza ar ievilktu līniju zīmējumu

Jau trešo vasaru 2018. gada jūlijā, turpinot Turaidas vēsturiskā centra arheoloģisko izpēti, notika izrakumi Turaidas Baznīckalna viduslaiku kapsētā, lai noteiktu senās viduslaiku kapsētas ārējās robežas, domājot par iespējamo iežogojuma atjaunošanu. 2018. gadā izrakumu laukuma vieta tika izvēlēta ārpus apbedījumu zonas, tāpēc priekšmetu atradumu skaits ir salīdzinoši neliels. Starp tiem ir 19. gadsimta tintnīcas piederums – stikla tintes pudelīte ar profilētu pamatnes apakšu, 14.–15. gadsimta plākšņu tipa jumta dakstiņa (kārniņa) lauska un kāda 14.–15. gadsimta ķieģeļa atlūza, kuras virsmā redzams ar asu priekšmetu (pirms ķieģeļa apdedzināšanas) ievilkts līniju zīmējums.

No 2017. gada muzejrezervātā turpinās darbs pie Turaidas pils keramikas trauku reģistrācijas un zinātniskās apstrādes topošajam katalogam „Turaidas pils 10.–19. gadsimta keramikas trauki”. Kā zināms, keramika ir trausls materiāls, un izrakumos atrasti pilnīgi veseli trauki ir liels retums, galvenokārt sastopamas tikai lauskas.  Lai pēc tām varētu noteikt trauku formu, izmērus, un apdari darba gaitā tika pārcilātas, salīdzinātas un sistematizētas apmēram, četri tūkstoši Turaidas pilī atrasto lielu, mazu un pavisam miniatūru keramikas trauku lausku. Šī darba rezultātā krājumā ir reģistrēti 227 krūžu, cepamo pannu, bļodu un citu trauku fragmenti.  Paralēli lausku reģistrācijai notiek to konservācija un atsevišķu trauku restaurācija. Interesanti eksemplāri ir divas no  sarkanā māla darinātas  bļodas ar  identisku profila formu, ornamentu un glazējumu.  Trauku iekšpuse ornamentēta ar viļņotām baltā māla līnijām un augu motīva atveidu centrā.  Iekšpuse klāta arī ar caurspīdīgu gaišbrūna un zaļa toņa svina glazūru. Par šo trauku izcelsmi viedokļi dalās – spriežot pēc analogiem, tie attiecas uz vācu keramikas paraugiem, bet pilnīgi iespējams, ka tos darinājis kāds vietējais podnieks, sekojot tā laika keramikas tendencēm un atdarinot tās. Bļodu fragmenti atrasti pils Dienvidu daļas pretējās malās – pie rietumu un pie austrumu  aizsargsienas. Viena bļoda saglabājusi savu sākotnējo krāsu, otra apdegusi 1776. gada pils ugunsgrēka laikā, tādējādi krājumā ir divas it kā vienādas bļodas, tikai katra citā tonī.

5.Bļoda SM 8028 Sarkanmāla keramikas bļoda, 18. gs. Atrasta fragmentāra 1977. gada Turaidas pils arheoloģisko izrakumu II laukuma būvgružos. Restaurējusi Jana Lībiete 2018. gadā

Bļoda SM 8028
Sarkanmāla keramikas bļoda, 18. gs. Atrasta fragmentāra 1977. gada Turaidas pils arheoloģisko izrakumu II laukuma būvgružos. Restaurējusi Jana Lībiete 2018. gadā

2019.gada 4.maijā bijušajā Turaidas muižas Klaušinieku mājā tiks atklāta ekspozīcija „Ceļā uz Latvijas valsti: Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, tāpēc 2018. gadā turpinājās eksponātu komplektēšana. Klaušinieka sadaļai tika izgatavoti birku jeb burtkoku atdarinājumi, kas ir kā sava veida zemnieku parādzīme, kuru lietoja līdz pat 19. gadsimta vidum. Tas ir šķautņains divdaļīgs koks, kurā ar iegrieztiem vai iededzinātiem robiņiem atzīmēja zemnieku atstrādājamās klaušas vai maksājamo renti vai parādus. Viena birkas puse atradās pie zemnieka, otra – pie muižas pārstāvja, parasti klētnieka. Parādu dzēšot, robiņus abās birkas daļās nogludināja. Pāreja uz naudas nomu, iespēja izpirkt mājas privātīpašumā no muižas prasa no zemnieka arvien lielākus naudas līdzekļus, un vienlaikus pieaug mantiskā nevienlīdzība starp saimniekiem un bezzemniekiem. Šo procesu atspoguļošanai krājumā tika nokomplektētas 19. gadsimta II puses cariskās Krievijas monētas un banknotes. Par latviešu strēlnieku emocijām un noskaņojumu Pirmā pasaules kara laikā liecina neliela alumīnija krūzīte ar piekniedētu osu. Uz virsmas punktējumā iegravēts ovāls Latvijas simbolikas atveids, zem kura gadskaitlis “1919”, tam blakus uzraksts “Par peemiņu no pasaules kara”. Iegravētais simbols ir viens no topošās Latvijas valsts ģerboņa variantiem, tajā attēlota virs izliekta valsts karoga uzlecoša, (starojoša, liesmojoša) saule, kuras centrā burts “L ” ar trīs zvaigznēm. Šis simbols ticis izmantots Latvijas valsts pirmajās papīra naudaszīmēs, pastmarkās, armijas formas tērpu pogās un kokardēs.

Mēru un mērinstrumentu kolekciju papildinājis priekšmets, kurš nezinātājam varētu izskatīties pēc sena ieroča vai spīdzināšanas instrumenta, bet patiesībā ir ļoti nepieciešams sadzīves priekšmets – svari – bezmens, jeb bezmēns. Šādus svarus Krievijas impērijā dēvēja par Kurzemes, vai poļu vai Vidzemes tipa svariem pēc to izgatavošanas vietas.  Kādu no bezmēnu izgatavošanas vietām piemin Imants Ziedonis savā “Kurzemītē”: “Svētdienas vakarā esam Piltenē. Visi ir dzirdējuši runājam – Piltenes bezmēns, Piltenes prāģeri. bet retais zina, ko tas nozīmē.” Pēc 1899. gada krievu zinātnieka Dmitrija Mendeļejeva veiktās metroloģiskās reformas šie svari vairs netika kalibrēti to funkciju nepilnību dēļ.  Tomēr mājsaimniecībā, galvenokārt lauku sētās, bezmēni tika izmantoti līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei. 1930. gada laikrakstā “Madonas Ziņas” varam lasīt, ka “ Madonas nedēļas tirgū Lubānas pagasta pilsonis Jānis Pumpainis no Druvenieku mājām ievedis zivis. Atvestās zivis J. Pumpainis pārdodot svēris ar nezīmogotu bezmēnu. Pārbaudot bezmēna pareizību, atrasts, ka J. Pumpainis visiem iedevis mazāku svaru.” Muzeja krājumā nonākušie svari ir izgatavoti 1866. gadā Jelgavā.

2018.gada no 4. līdz 11. augustam Latvijā notika 35. Pasaules čempionāts orientēšanās sportā, 7. augustā sacensības vidējā distancē notika Siguldā “Fisher” slēpošanas centrā Laurenčos un no 9.–11. augustam stafete un sacensības garajā distancē norisinājās Turaidas muzejrezervāta teritorijā. Čempionātā piedalījās 345 sportisti no 49 valstīm. Par piemiņu no šī notikuma muzejs ieguva vairākus orientēšanās sporta piederumus to skaitā arī pasaules čempiona zelta medaļu, kura gatavota vienā no senākajiem Ziemeļvalstu uzņēmumiem “Sporrong”, kurš dibināts 1666. gadā.

Jūgendstilā darināta tintnīca ar seno romiešu karavīra reljefu atveidu divjūga ratos un tabakas pīpe papildinājusi sadzīves priekšmetu kolekciju. Pīpes galva izgriezta no rožkoka, atveidojot bārdaina vīra galvu, pīpes kāts ar izliektu iemuti darināts no kaula un stirnas raga.  Abu pasaules karu un pēckara gados tabakas audzēšana lauku sētās bija plaši izplatīta. Tabaka labi aug auglīgā zemē, tādēļ bieži zemes mēslošanai izmantoja atšķaidītu vircu, no kā arī tautā izplatījās tabakas iesauka “kūtspakaļa.”

3.Krūzīte TMR 28478 Porcelāna krūzīte ar Krimuldas pils fotoattēlu

Krūzīte TMR 28478
Porcelāna krūzīte ar Krimuldas pils fotoattēlu

Mēbeļu kolekciju papildinājuši vairāki krēsli, kuri bija ļoti sliktā stāvoklī, tādēļ tiem bija nepieciešama restaurācija. Viens no tiem ir t.s. Vidzemes krēsls. Šādus krēslus ar samērā vienkāršām virpotām koka detaļām un no meldriem pītu sēžamo daļu no 18. gs. līdz 20. gs. 40. gadiem vai pat ilgāk darināja Vidzemē. Krēslus parasti pārdeva Vidzemes tirgos, kā arī veda uz Krieviju un Igauniju, Somiju, kur tos bieži dēvēja par latviešu krēsliem. Veicot Vidzemes krēsla restaurāciju, atklājās interesants fakts – krēslam bijis sarkans sākotnējais koka detaļu krāsojums, kas Vidzemes krēsliem nav raksturīgi. Virtuves piederumu un trauku kolekcijā nonāca divi vara katli, grezna, rūpnieciska ražojuma tējkanniņa ar niķelētu virsmu, galda piederumu komplekts – karote un dakšiņa, kuru rokturi, kā arī dakšiņas zari un karotes kausiņš gatavoti no kaula. Par Siguldas pilsētas reklāmu varam pārliecināties aplūkojot baltu krūzīti ar ovālu, brūni tonētu Krimuldas pils attēlu zeltītā ietvarā, zem tā burtiem uzraksts “SIGULDA”. Tasīte izgatavota pēc II pasaules kara Rīgas porcelāna rūpnīcā.

Mākslas kolekciju papildinājusi bijušā siguldieša Staņislava Kreica ( 1909-1992) eļļas glezna “Rīts”, kurā redzams saulains vasaras skats pie Adamovas ezera Latgalē, gleznota 1962. gadā. Mākslinieks nodzīvojis garu mūžu un bijis ļoti ražīgs – viņa gleznas redzamas ne tikai Latvijas muzejos un privātkolekcijās, bet arī Tretjakova galerijā Maskavā, Japānā, Itālijā, Austrālijā, Anglijā, Holandē, ASV, Somijā, Vācijā un citviet.

Dokumentu kolekcijā 2018. gadā iegūtas 40 vienības, no kurām daļa saistīta ar tuvējās apkārtnes norisēm un cilvēkiem Lēdurgas pagastā 20. gadsimta pirmajā pusē. Lielāku vēsturisku liecību kopumu Turaidas muzejrezervāts saņēmis par Lēdurgas pagasta “Lauru” māju saimniecību. Pirkuma un mantojuma dokumenti, zemes grāmatu akti un ķīlu zīmes, mājas grāmata un citi dokumenti ļauj izsekot lielas saimniecības un to īpašnieku dzīves līkločiem. “Laurus” no Inciema muižas barona Tīzenhauzena 1876. gada 27. augustā atpircis Ludis Rehtšprehers. Pēc Luda nāves saimniecība sadalīta trijās daļās – “Lauri”, “Jaunlauri”, “Mazlauri”, kurus mantojuši viņa trīs pēcteči, bet vēl divi bērni mantojumu saņēmuši naudas izteiksmē.

1939.gadā Ministru kabinets pieņēma likumu „Par nelatvisko uzvārdu maiņu”, nosakot, ka iedzīvotāji, kuru uzvārdi ir nelabskanīgi vai ārzemnieciskas izcelsmes, var tos mainīt. Presē tika publicēti mudinājumi katram patriotiski noskaņotam Latvijas pilsonim pieņemt latvisku uzvārdu, piemēram, “Latvisks uzvārds, katra latvieša goda lieta!”, vai pat tik pārspīlēti, kā “Atjaunosim skaistos un lepnos latviešu uzvārdus, ko mūsu senči nesuši jau 10 000 gadus”. Arī “Lauru” māju saimnieks Kārlis ar vācisko un samērā grūti izrunājamo uzvārdu Rehtšprehers to nomaina. Par to liecina Zemes grāmatu akta nostiprinājuma raksts, kurā norādīts uz Latvijas Iekšlietu ministra 1940. gada 8. maija lēmumu, ar kuru Kārlim Rehtšpreheram turpmāk atļauts saukties uzvārdā Krauja. Arī uz Valsts Zemes bankas izsniegtās maksājumu apliecības par ķīlu aizdevumu maksājumu kārtošanu ar sarkanas krāsas tinti izdarīts labojums – nosvītrots uzvārds Rehtšprehers, tā vietā uzrakstot jauno uzvārdu Krauja un iekavās pierakstītot: “uzv. m.”

“Lauru” mājas grāmatā lasāmi ieraksti no 1920. gada līdz 1944. gadam. Tajā kā pirmais minēts Kārlis Krauja, kur atzīmēts, ka viņš mājās ienācis līdz ar savu dzimšanu 1887. gadā un nodzīvojis līdz mūža galam 1941. gadā.  No 1920. gada līdz 1940. gadam mājā pierakstīti tikai Krauju ģimenes locekļi, bet jau no 1940. gada parādās vairāki ienācēji no citiem pagastiem un Krievijas, kuri strādā par lauksaimniecības izpalīgiem, kartupeļu racējiem un ganiem. Interesanti, ka viena no tiem ir kāda Zimkoviča Lūcija, kura dzimusi 1923. gadā Turcijā Konstantinopolē. No 1941. gada saimniecībā strādājuši arī karagūstekņi no t.s. Stalag-350 – Rīgā.  Vācu okupācijas laikā Latvijā, padomju karagūstekņi tika izvietoti oflagos (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), dulagos (pagaidu koncentrācijas nometnes) un štalagos ( no vācu Stammlager; stacionārās nometnes kareivjiem un seržantiem). Stalag-350 galvenā nometne atradās Rīgā, Pērnavas ielā 25/29 un divas lielākās nodaļas jeb apakšnometnes bija izveidotas Jelgavā un Salaspilī. Karagūstekņu mirstība laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim bija ļoti liela. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma ne tikai bads un sals, bet arī izsituma tīfa epidēmija. Paveicās tiem karagūstekņiem, kuri tika nodoti darbā latviešu zemnieku saimniecībās, kur viņiem bija iespēja pamazām atgūt veselību. “Lauros” strādājošie gūstekņi bijuši 20 – 30 gadus veci, saimniecībā strādājuši no 22 līdz 1,5 mēnešiem. Visīsāko laiku strādājis kāds 24 gadus vecais Fomins Pēteris, kurš saimniecībā pierakstīts 1944. gada 28. aprīlī, bet jau tā paša gada 12. jūnijā izrakstīts, kad Padomju armija jau tuvojās Latvijas robežām. Pretī divām personām ailē – Kad un uz kurieni aizgājis – 1944. gada jūnijā un augustā ir ieraksts – uz Vāciju. Pēc šī ieraksta nav saprotams, vai viņi devušies uz Vāciju brīvprātīgās bēgļu gaitās vai piespiedu kārtā.

1.Fotogrāfija TMR 28558 Agrīte Krauja iesvētību dienā pašas darinātajā tautas tērpā. 1943. gada 1. augustā

Fotogrāfija TMR 28558
Agrīte Krauja iesvētību dienā pašas darinātajā tautas tērpā. 1943. gada 1. augustā

Krauju ģimenes locekļi Vācu okupācijas laikā minēti vēl divas reizes. Atzīmēts, ka 1944. gada 24. jūnijā, kad Latvijas teritorijā jau bija izsludināta totālā mobilizācija, Krauja Vilnis Ilmārs iesaukts SS leģionā. No 1944. gada maija viņa māsa Agrīte–Biruta Krauja bijusi pagasta sekretāra vietas izpildītāja un ar viņas roku veikti ierakstu apstiprinājumi “Lauru” mājas grāmatā, tajā skaitā arī pēdējais ieraksts 1944. gada 28. augustā.

Fotogrāfiju kolekcija papildināta par 49 vienībām, no kurām arī 29 saistītas ar Lēdurgas pagasta “Lauru” iemītniekiem un to radiniekiem. Interesi piesaista Kārļa Kraujas meitas Agrītes iesvētību fotogrāfijas. Ierasts, ka iesvētību dienā jaunās meitenes tērpušās baltās garās kleitās, taču šajos attēlos redzams, ka Agrīte ģērbusies tautas tērpā ar skaistu zīļu vainagu galvā. Starp iesvētību fotogrāfijām ir trīs fotogrāfijas, kas atspoguļo jauniešu gatavošanos nozīmīgajiem svētkiem – ozolzaru vijas vīšanu pie baznīcas durvīm un meiju sagādi. Agrītes Kraujas mātes māsa vasarās dzīvojusi Jūrmalā Dzintaros, kur ciemojusies arī jaunā sieviete. Šeit uzņemtas vairākas fotogrāfijas, kas sniedz ieskatu par tērpiem, kādi valkāti atpūtas laikā, kādos atpūtnieki devušies uz jūrmalu. Dažos attēlos, kas fotografēti Valmierā rudens periodā, redzams dāmu ielas apģērbs.

Ieskatu Siguldas ģimnāzijas dzīvē sniedz no ģimnāzijas absolventes Ritas Busarovas saņemtās fotogrāfijas. Attēlos redzami skolēni ikdienā un atpūtas brīžos, spēlējot volejbolu pēc nokārtota eksāmena, pastaigās pa Gaujas senlejas krāšņākajām vietām. No atmiņu stāstījumiem zināms, ka dziedāšanas skolotājs Jānis Kaņeps ar savu aizrautību iesaistīja kora nodarbībās lielāko daļu vidusskolēnu. Viņa vadībā jaunieši ar panākumiem piedalījās koncertos un Dziesmu svētkos. Vairākās fotogrāfijās redzamas skolnieces Rīgā 1948. gada Dziesmu svētkos.

Melnbaltas kartītes ar Siguldas pilsdrupu attēlu, tiltu pār Gauju pie Siguldas, Kronvaldu Ata pieminekli papildinājušas pastkaršu kolekciju. Krāsaina pastkarte ļauj ieskatīties Vējupītes gravā. Mazpazīstamā gleznotāja Roberta Stropa zīmējumā atklājas tipiska mazās upītes ainava – smilšakmens atsegumi, lielāki un mazāki akmeņi līkumotajā upītes gultnē. Vairākās fotopastkartēs skatāmas Līgatnes papīrfabrikas ēkas un dabas skati.

2.Mētelis TMR 28455 Pelēka vilnas auduma mētelis ar uzšūtām aplikācijām, siltināts ar vatelīnu. 20. gs. 80. gadi

Mētelis TMR 28455
Pelēka vilnas auduma mētelis ar uzšūtām aplikācijām, siltināts ar vatelīnu. 20. gs. 80. gadi

Apģērbu kolekcijā dāvinājumā saņemti vairāki padomju perioda rūpnieciski ražoti apģērbi no Predāju ģimenes.  Kleitas, zeķes un veļa ieskicē tā laika sieviešu ģērbšanās paradumus, ko lielā mērā noteica tirdzniecībā pieejamais izstrādājumu klāsts. Šodien jau reti kurš atceras kokvilnas flaneļa mājas halātiņus, kas pirms gadiem trīsdesmit bija vai katras otrās sievietes mājas garderobē. Mājražotāju kombinātā tika šūti plāna kokvilnas auduma naktskrekli. Tā savukārt bija iespēja ārpus pamatdarba, nopelnīt papildu līdzekļus, strādājot vakara un nakts stundās. Lai apģērbā būtu kas atšķirīgs no citām, sievietes daudzus apģērbus darināja pašas, vai pasūtīja individuāli gatavotu apģērbu pie šuvējām mājas apstākļos vai arī sadzīves pakalpojumu kombinātu šuvēju darbnīcās. Krājuma kolekcijā tagad glabājas pelēka vilnas auduma mētelis, kas šūts pēc individuāla pasūtījuma. Mētelim ir dekoratīvas apmalītes piedurkņu galos un ap apkakli. Uz piedurknēm uzšūtas tā paša auduma aplikācijas. Padomju periodā virsdrēbju siltināšanai starp audumu un oderi iestrādāja vatelīnu, tādēļ mēteļi bija ne tikai silti, bet arī smagi. Kolekcijā iekļauta arī krāsaina adīta jaciņa. Rokdarbi un pašu adītās un tamborētās jakas un džemperi, bija iespēja kā parādīt savas prasmes un likt lietā izdomu, lai ģērbtos interesantāk, ne tā kā visi pārējie.

Kopā ar medicīnas skolas beigšanas apliecību muzejā iegūta medicīnas māsas cepurīte, ko darba gaitās Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā valkājusi Biruta Breidaka. Ārstnieciskā personāla apģērbs laika gaitā daudzkārt mainījies, un baltās cietinātās cepurītes šodien vairs medicīnas iestādēs netiek lietotas.  Austa vilnas sedziņa, ar kuru segušies vairāki Breidaku ģimenes mazie bērni, rakstainu cimdu pāris, ar pērlēm izšūts skaists vainags pie tautas tērpa – tie ir tikai daži no šīs ģimenes dāvinājumiem Turaidas muzejrezervātam.

Turpinot jau pirms vairākiem gadiem uzsākto skatuves tērpu komplektēšanu, dāvinājumā esam saņēmuši Siguldas mūzikas skolas pūtēju orķestra “Sudrabskaņa” meitenes koncerttērpu – svārkus, vesti, kaklasaiti un zābaciņus. Šī dizaina tērpi no sarkanzaļi rūtainā auduma orķestrim tika darināti 20. gadsimta 90. gados, kad jaunieši sāka piedalīties starptautiskos mūzikas festivālos un koncertēja ārpus mūsu valsts robežām. No tautas deju kolektīva “Vizbulīte” bijušā dalībnieka saņemtas vilnas zeķes ar rakstainu atloku un zaļš kokvilnas krekls. Uz krekla ir deju kolektīva logo, un tas darināts, gatavojoties skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Komplektējot priekšmetus, kas piederējuši siguldiešiem un ilgstoši lietoti mūsu pilsētā, iespējams izveidot interesantu siguldiešu dzīves atspoguļojumu, viņu dzīves un darba gaitas.

Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību visiem, kas palīdzējuši papildināt muzeja krājumu: Maritai Breidakai, Aelitai Briedei, Guntim Bruneram, Ritai Busarovai, Arnim Jansonam, Jānim Kaprālim, Ritai Karnītei, Ingmāram Kreišmanim, Līgai Krišjānei, Jānim Ķipēnam, Jadvigai Lazdānei, Jānim Lazdānam, Dzidrai Miķelsonei, Jānim Predājam, Anrijam Sviklim un Rolandam Zonnem.

Līga Kreišmane, Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja,
Aija Dzene, krājuma galvenā speciāliste

Raksts publicēts žurnālā “Siguldas Avīze”, 2019, Nr. 2

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti