No 4. maija Turaidas muižas klaušinieku mājā atvērta jauna pastāvīgā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas aptver vairāk nekā 100 gadus ilgu vēstures posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz Latvijas Agrārās reformas likuma pieņemšanai 1920. gadā.  Ekspozīcija atvērta katru dienu no 10.00 līdz 18.00 un ar to var iepazīties gan individuāli, gan kopā ar muzejrezervāta gidu. Grupu apmeklējumu lūgums pieteikt pa tālr. 67971402 vai 29384512 vai epastu: turaida.muzejs@apollo.lv

Ekspozīcijai ir trīs telpiskas sadaļas: “Klaušinieks”, “Saimnieks”, “Pilsonis”. Šajās sadaļās vēstījuma pamattēmas ir: Brīvība – Cīņa par brīvību; Zeme un Darbs; Valstiskuma ideja – Valsts; Izglītība un Kultūra; Dzimta, ģimene un sadzīve. Šīs pamattēmas vijas cauri visām trim sadaļām, kurās atklāti 35 vēstures stāsti. Ekspozīciju papildina sajūtu gleznas, animācijas filmas, videostāsti un digitālās programmas, kā arī otrajā stāvā iekārtota interaktīva izziņas telpa bērniem.

Siguldas mākslinieces Zinas Ceskes teiktais pēc iepazīšanās ar ekspozīciju: "Ielūkoties akā un saskatīt saknes, ieelpot rijā atstātos dūmus un sviedrus. Lasït un pētīt, kāpēc mums tāds liktenis. Turaida. Klaušinieku māja. Ceļš uz Latviju... Katram jāredz gan lielam gan mazam."

Šo vēstures posmu raksturo gan klaušu laiku ekonomiskā un sociālā stagnācija 19. gadsimta sākumā, gan strauja tehniskā modernizācija, kultūras un saimnieciskais uzplaukums gadsimta otrajā pusē, gan arī nozīmīgas sociālas izmaiņas, revolūcijas un kari 20. gadsimta sākumā. Ar neatlaidīgu darbu latviešu tauta kļūst par savas zemes saimnieku, veido savu nacionālu kultūru un visbeidzot – savu valsti.

Latviešu zemnieka ceļš līdz savas sētas saimniekam un valsts pilsonim sākas no dzimtcilvēka statusa.  Dzimtbūšanu – zemnieka personīgu atkarību no dzimtkunga un piesaisti muižai – Vidzemē atceļ 1819. gadā. Dzimtbūšanas atcelšana ir ievērojams notikums latviešu tautas vēsturē. Nozīmīgi ir arī 1849. gada zemnieku likumi, kas juridiski liek pamatus Vidzemes saimnieku jeb mazgruntnieku slānim. Var sākties māju izpirkšana privātīpašumā no muižas. Zemnieku personīgā brīvība un īpašums ir svarīgs priekšnoteikums latviešu nācijas un Latvijas valsts izveidei.

19.gadsimta otrajā pusē Vidzemē, tāpat kā visā Eiropā, raksturīga strauja sociālā un tehniskā modernizācija. Aug pilsētas, attīstās rūpniecība, tirdzniecība, kuģniecība, prese, rodas pieprasījums pēc dažādu arodu pratējiem, izzūd zemnieku noslēgtība savas muižas un pagasta šaurajās robežās. Laukos nostiprinās turīgi saimnieki, daļa zemnieku dodas uz pilsētām, daudzi iegūst arī augstāko izglītību. Atmodas laikā izglītotie jaunlatvieši sekmē pilsoniskās apziņas veidošanos, stiprina nacionālo identitāti, veicina vispārējo izglītību latviešu valodā un vēlmi kļūt par saimniekiem savā zemē.

1905.gada revolūcijas laikā tiek atklāti izvirzīts jautājums par Latvijas nacionālo valstiskumu autonomijas formā. Pirmais pasaules karš atnes latviešu tautai ciešanas un zaudējumus, bet reizē dod arī spēcīgus impulsus nacionālo, demokrātisko un sociālo centienu tālākai attīstībai. Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) pakāpeniski pieaug pilsoniskais atbalsts 1918. gada 18. novembrī pasludinātās neatkarīgās valsts valdībai. Satversmes sapulce 1920. gadā pieņem vairākus jaunajai valstij būtiskus likumus. Viens no svarīgākajiem ir Agrārās reformas likums.

Stāsts par latviešu tautas garīgo atmodu un pilsoniskās apziņas veidošanos ceļā uz nacionālas valsts izveidi vienlaikus ir vēstījums par individuālās brīvības un tiesiskās vienlīdzības attīstību. Ceļš vainagojas ar Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Latvija jau sākotnēji tiek veidota kā demokrātiska republika ar vispārējām vēlēšanu tiesībām. Uz šiem principiem būvēta mūsu valsts arī šodien.