Turaidas
muzejrezervāts

porno
FotoManLV TMR Klaušinieku māja-277

LU Latvijas vēstures institūta direktora Gunta Zemīša uzruna ekspozīcijas atklāšanā “Klaušinieks – saimnieks – pilsonis”


LU Latvijas vēstures institūta direktora Gunta Zemīša uzruna Turaidas muzejrezervāta jauno ekspozīciju „Klaušinieks – saimnieks – pilsonis” atklājot, Turaidas muzejrezervātā, 2019. gada 4. maijā.

Ļoti cienītā Turaidas muzejrezervāta direktore, Anna Jurkānes kundze! Kolēģi un draugi!

Ir grūti izcelt kādu periodu mūsu vēsturē un izcelt to uz citu fona. Tomēr ir notikumi, kuru mācība ir vairāk vai mazāk aktuāla šodien. Tāpat ir notikumi, kurus vēsturnieki ir izgaismojuši līdz pēdējai niansei, un tādi, kuri nav pilnībā novērtēti. Turaidas muzejrezervāta speciālisti mums sagatavojuši stāstu par samērā īsu vēstures nogriezni – tas tikai nedaudz pārsniedz gadsimtu. Un tomēr – gan šis laiks, gan pati ekspozīcija man šķiet tik īpaša, ka vēlos nedaudz aizkavēt jūsu uzmanību, lai padalītos savās pārdomās par to.

Vispirms – Turaidas muzejrezervāta komplekss atguvis vēl vienu skaistu, savulaik zudušu vaibstu  – klaušinieku māju, bet mēs  – Latvijas sabiedrība un ārzemju viesi  – stāstu par laiku, kad tika likti pamati kādai citai brīnišķīgai celtnei – celtnei,  kuru saucam par savām mājām – Latvijas valstij. Šis stāsts tiek stāstīts izmantojot tās iespējas, kādas paver mūsdienu tehnoloģijas, tajā pat laikā ļaujot iespējami pilnīgi iejusties 19. gadsimta vidē. Jaunās  ekspozīcijas koncepcija ietverta tās nosaukumā – „Klaušinieks – saimnieks – pilsonis”.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-10“Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākā rakstura īpašība ir verdziskas bailes un neuzticība”, 18. gadsimta beigās rakstīja Garlībs Merķelis.  Divus gadsimtus vēlāk, dienā, kad sāka publiskot t.s. “čekas maisus”, kāda kundze Jelgavā skumji sacīja: „Tādi jau mēs latvieši esam – ka tikai kādu nostučīt!” Vai tas liecina, ka latvieša daba nav mainījusies – tāda kā bijusi, tā arī palikusi – iztapīga, gļēva, neuzņēmīga, egoistiska?  Bet laikā, kas šķir  Garlību Merķeli no kundzes Jelgavā, bija 1905. gads, Ziemassvētku kaujas, apbrīnas cienīga varonība Neatkarības karā, plaukstošas valsts uzbūve kara izpostītā zemē, spītīga dzīvotgriba un izdzīvošana Sibīrijas nometnēs, sīksta pretestība okupācijas varai pēckara gados, tautas vienprātība un nesamierināma vēlēšanās atbrīvoties no padomju važām tautas Atmodas laikā,  kas noveda pie neatkarības atjaunošanas, ko tieši šodien 4. maijā atzīmējam. Kā tas viss sader kopā?

Kas vieno  Garlību Merķeli un kundzi Jelgavā?   Abi runā par laiku, kad tauta nebija brīva. Nebrīve spiež piemēroties. Piemērošanās kropļo raksturu – cilvēkā uzplaukst tās īpašības, kuras ļauj izdzīvot – iztapība, nenovīdība, negausība, vienaldzība pret citu ciešanām.   19. gadsimta sākumā latvieši  bija vien līdzīgā valodā runājoša zemnieku kārta, kurai trūka kopīgas identitātes. Labākajā gadījumā tā aprobežojās ar guberņas – kurzemnieka vai vidzemnieka identitāti. Zemnieki bija dzimtcilvēki, bet dzimtbūšana bija viduslaikos izveidojusies zemnieku atkarības forma, kas ar likumu noformējās salīdzinoši vēlu – jauno laiku sākumā un savu pilnbriedu sasniedza pēc Baltijas zemju – Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 18. gadsimtā. Nebrīve kropļoja raksturu, bet līdz dvēselei tā tomēr neaizsniedzās. Rūpīgi sargātajās tautas dziesmās, ko vācu mācītāji uzskatīja vien par  blēņu dziesmām, tauta savu vērtību sistēmu, jeb runājot mūsdienu terminos, identitātes kodu, nodeva no paaudzes uz paaudzi. Jaunajā ekspozīcijā tas arī veiksmīgi parādīts – ar simbolisku svētbirzi, kur patverties.

Apgaismības laikmetā radās izpratne par indivīda brīvību kā obligātu progresa nosacījumu. Šīs idejas sasniedza arī Baltiju, kura, lai gan atradās Krievijas impērijas skavās, tomēr vēl baudīja zināmu autonomiju un palika saistīta ar procesiem Rietumeiropā. Tas noveda pie tā, ka Baltijā dzimtbūšanu atcēla jau 19. gadsimta sākumā – Igaunijas guberņā 1816., Kurzemes 1817., bet Vidzemes – 1819. gadā. Pārējai Krievijas impērijai un arī Latgalei nācās gaidīt līdz 1862. gadam. Pirmais solis bija sperts. Bet brīvība  ir tikai labklājības priekšnosacījums.   Nākamie gadi pēc personīgās brīvības iegūšanas bija vieni no smagākajiem latviešu tautas nebūt ne vieglajā vēsturē. Brīvība bez zemes nevarēja novest pie labklājības – zemi vajadzēja rentēt.  Tieši  gadi pēc dzimtbūšanas atcelšanas tautas atmiņā palikuši kā  “klaušu laiki”. Muiža bija veikli atbrīvojusies no pienākumiem uzturēt skolas, pagastu magazīnas  un nabadzīgo patversmes – tas viss tagad  gūlās uz pagasta, t.i. zemnieku  pleciem. Bet tam bija arī sava pozitīvā puse – latvietis pirmo reizi sāka domāt plašāk – ārpus tā loka, kas skāra paša saimniecību.  Atcerēsimies latviešu literatūras klasiku – brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki” – Piebalgas zemnieki nerunā par “Čangalienas”   un “Slātavas” pagastiem – viņi runā par “Čangalienas” un “Slātavas” valstīm. Pagasts 19. gadsimta cilvēka uztverē bija valsts. Kamēr pārējās Krievijas impērijas tautas vēl smaka dzimtbūtnieciskajā atkarībā, latvieši un igauņi jau sāka domāt par to, kā veidot pārvaldi, mācījās spriest tiesu un meklēja ceļus, kā panākt sociālo taisnīgumu.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-25Nākamais solis ekspozīcijā ir stāsts par saimnieku. Šis solis sākas ar Hamilkāra fon Felkerzāma izstrādāto Vidzemes zemnieku pagaidu likumu. Konservatīvais cars Nikolajs I 1849. gadā šo likumu parakstīja izmēģināšanai uz sešiem gadiem, 1860. gadā likumu nedaudz papildināja, bet 1863. gadā to saņēma arī kurzemnieki. Likums deva iespēju izpirkt zemi no muižas. Zemnieki, vismaz sākotnēji, to neuzņēma ar sajūsmu.  Līdzīgi kā nesenajā pagātnē, kad sabruka kolhozi, ne visi vēlējās pilnībā saraut saites. Izvēle bija tāda pati kā mūsdienās – saimnieko, kļūsti bagāts vai izputi. Līdz sociālam taisnīgumam bija vēl tālu –  puse zemes palika muižnieku rokās. Tie, kuri mājas un zemi izpirka, ar smagu darbu kļuva turīgi. Veidojās saimnieku slānis, ko pazīstam kā vecsaimniekus. Kļuvuši turīgi, saimnieki varēja sūtīt savus dēlus uz pilsētu skolām. Daudzi devās uz Tērbatas universitāti. Mazāk turīgie izvēlējās karaskolas. Tajā pat laikā kalpiem atlika vien sapņot par “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes” vai  doties uz pilsētām. Auga Rīga un veidojās latviešu strādniecība.

Tomēr lielākais ieguvums bija izmaiņas domāšanā – saimnieki, kuri bija tikuši pie turības, bija lepni. Neviens neko viņiem nebija dāvinājis – viss bija sasniegts pašu spēkiem.  Latviešos iesakņojās protestantisma ideoloģija –  vērtīgs ir tikai tas, kas sasniegts pašu spēkiem. Darbs ir visu vērtību mērs – ir jāstrādā, lai būtu bagāts. Samierināšanās ar nabadzību, ir tas pats, kas samierināties ar slimību. Savukārt bagātība nav domāta dzīves baudīšanai – ja esi ko sasniedzis pats, vari ziedot sabiedrībai – atbalstīt kultūru, izglītību, mākslu.   Tas bija dzinulis, kurš cilvēku dzina uz priekšu, neļāva nedz samierināties ar nabadzību, nedz ko lūgt vai gaidīt no citiem.  Šo domāšanu ir aprakstījis Andrejs Upīts nu jau piemirstajā “Zaļajā zemē”, tāpat trimdas rakstnieks Arnolds Apse romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts”. Pateicoties šim īpašībām vēlāk tiks uzcelta plaukstoša valsts.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-4219.gadsimts mainīja ne tikai latviešu sabiedrību, līdz tam priviliģētajām kārtām – garīdzniecībai un muižniecībai – līdzās nostājās tā saucamais “literātu” slānis – izglītoti un gana turīgi cilvēki, kuri nebija cēlušies no dižciltīgajiem. Daļu no šī slāņa veidoja arī latvieši. Apzinīgāko un izglītotāko tās daļu pazīstam kā jaunlatviešus. Lai gan jaunlatvieši vēl nesapņoja par savu valsti, viņi jau spēja skatīties tālāk par pagastu un guberņu robežām – jaunlatvieši radīja izpratni par to, ka Kurzemē, Vidzemē un daļā Vitebskas guberņas  dzīvo viena tauta – latvieši. Sākoties 20. gadsimtam mums jau bija savi juristi, kuri vēlāk kļuva par Valsts prezidentiem, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, vairāki latvieši jau bija sasnieguši vecāko virsnieku pakāpes, kas ļāva izveidot pirmo nacionālo karaspēka vienību – latviešu strēlniekus.  Un tas jau bija nopietns solis ceļā uz nākamo pakāpienu – pilsoni.

20.gadsimts atnesa ne tikai asinis, upurus un postījumus. Līdzās aicinājumiem pēc sociālā taisnīguma un apspiesto tiesībām, arvien skaidrāk izskanēja arī prasība pēc savas valsts. Tauta kļuva par nāciju, bet nāciju veido pilsoņi. Latvieši un igauņi, kuri brīvību bija ieguvuši agrāk nekā pārējās Krievijas impērijas tautas, bija tai gatavi. Zīmīgi, ka daudz lielākas Krievijas impērijas tautas, kuras no dzimtbūšanas jūga atbrīvojās vēlāk – baltkrievi, ukraiņi, gruzīni, armēņi u.c. tā arī nekļuva par brīvām pilsoniskām nācijām. Tas gan izdevās lietuviešiem, kuri personīgo brīvību ieguva vēlāk, tomēr cauri gadsimtiem bija saglabājuši atmiņas par kādreiz vareno Lietuvas valsti.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-50Jaunajai valstij vajadzēja ne tikai izkarot savu brīvību, tai nācās pārvarēt arī kara postījumus. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latviju frontes līnija bija pāršķēlusi uz pusēm vairāk nekā divus gadus. Savus postījumus radīja arī Neatkarības karš. Rūpniecības iekārtas bija izvestas, zeme izpostīta. No iepriekšējā perioda bija mantots netaisnīgais zemes sadalījums – joprojām puse zemes atradās vācu muižnieku rokās. Šodien var diskutēt, vai agrārā reforma, ko veica Latvijas valsts, nebija pārāk radikāla. Iespējams, ka bija vajadzīgs kompromiss gan no vācu muižniecības, gan Latvijas valsts puses, bet tas nemaina lietas būtību. Latvieši ieguva kāroto zemi. Tas bija pamats, uz kura izveidojās valsts stabilitātes garants – daudzskaitlīga vidusšķira.

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. un 1941. gadā, tiks iznīcināta pilsoniskā elite, bet atlikusī tās daļa dosies trimdā kara pēdējos mēnešos. 1949. gada 25. marta deportācija gandrīz pilnībā iznīcinās vecsaimnieku slāni. Var teikt, ka tautas mugurkauls tika jūtami iedragāts. Nogalinātie, izsūtītie un trimdā aizdzītie aiznesa sev līdzi nebūtībā vai svešumā arī lielu daļu no tām īpašībām, pateicoties kurām Latvija tika uzcelta – patriotismu, uzņēmēja garu, ticību sev un saviem spēkiem. Tās centās aizstāt ar bezjēdzīgo padomju kolektīvismu, apziņu, ka visi ir vienlīdzīgi, bet citi tomēr ir vienlīdzīgāki – par visu lemj tikai  zinošā un  visu protošā komunistiskā partija, kuru vada ģeniāls, tālredzīgs vadonis, bet jums, strādnieki, kolhoznieki un  inteliģence, atliek vien ieklausīties gudrajos lēmumos un ar entuziasmu tos pildīt. Un tomēr – līdzīgi kā dzimtbūšanas laikos, tautas dvēseli izdevās nosargāt.  Latviešu tauta okupācijas gados līdzinājās ērkšķainam krūmam, kas aug pilsdrupās,  tā izmantoja katru spraugu, kuru uztaustīja režīma mūrī. Uzplauka jauna, talantīga un drosmīga inteliģence. Bet bija arī zari, kuri nokalta, vai tajos iemetās puve – atdzīvojās kalpības gars, atgriezās grūtsirdība, plauka korupcija un blatu būšana. Jā, bija arī ziņotāji – “stukači”, par kuriem runāja manis pieminētā  kundze Jelgavā. Daudzu  dzīves izpostīja alkohols.

FotoManLV TMR Klaušinieku māja-51Vienā šādā režīma pavērtā spraugā savu uzplaukumu sāka Turaidas pils, kas tagad izaugusi par brīnišķīgu muzejrezervātu, kura pievilcība neslēpjas tikai skaistajā, vēsturiskajā, pašu atjaunotajā un koptajā vidē, bet arī ekspozīciju konceptuālajā dziļumā.

Turaidas muzejrezervāta lielā priekšrocība ir tā, ka atšķirībā no galvaspilsētas muzejiem, šo stāstu var izstāstīt autentiskā vidē – Turaidas vēsturiskā centra kompleksā. Te skaidri redzam laikmetu gadskārtas – liecības no lībiešu pils, Livonijas laika bīskapa pili, visbeidzot – muižas kompleksu un piemiņas zīmes latviešu un lībiešu tautas garam Dainu kalnā.

Nav šaubu, ka jaunā ekspozīcija dos iespēju daudziem ārvalstu viesiem labāk saprast Latviju, bet visvairāk šis stāsts ir vajadzīgs mums pašiem. Lai gan tautas mugurkaulu okupācijas varai tā arī neizdevās salauzt, okupācijas sekas vēl jūtamas – mēs joprojām esam „gaidošā sabiedrība”, kura sev līdz galam vēl nav spējusi noticēt. Tieši tādēļ šis stāsts, kas ietverts jaunajā Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā „Klaušinieks – saimnieks – pilsonis” mums ir tik svarīgs.

Paldies visiem, kuri to radīja!

    Aktuāli, Jaunumi, Klaušinieku māja un ekspozīcija, Latvijai 100