Rakstniece Inga Ābele ekspozīcijas atklāšanas dienā

Lietuviešu rakstniece, Mākslas vēstures zinātņu doktore Kristīna Sabaļauskaite kādā intervijā teica, – lai iepazītu svešu pilsētu, jāredz trīs vietas – kapsētu, lai iepazītu pagātni, tirgu, lai iepazītu tagadni, un muzeju, lai iepazītu vēsturi. Turaidas muzejrezervāta zinātnieki sagādājuši iespēju apskatīt atjaunoto Turaidas muižas Klaušinieku māju un jauno nozīmīgo ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” – par gadsimtu neatlaidīga darba un cīņas par individuālo brīvību un tiesiskās vienlīdzības attīstību, gadsimtu, kurā laika upe no sākuma griež savas radības uz riņķi klaušu bezcerībā un stagnācijā, tad salauž slūžas un aizrauj straujā tehnikas modernizācijā, kultūras un saimnieciskā uzplaukumā, līdz beidzot aiznes jūras baltā augstumā – gadsimts vainagojas ar valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī.

Te iespējams aplūkot vēstures avotus – darbarīkus, avīzes, fotogrāfijas, dienasgrāmatas, pātagas un karogus. Lūkojoties fotogrāfijās redzamo cilvēku acīs, ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie neticības – jā, tur ir viņu atveidi, tomēr tik grūti pārliecināt sevi, ka reiz viņi bija tajā vietā un laikā ar visu sevi, ar sava mūža ilgumu, gara augstumu, dvēseles dziļumu. Vēsturi taču radījušas šo cilvēku pārliecības, meklējumi un raksturi – tas netveramais, ko atšķirībā no darbarīka nevar eksponēt. Ir jāsamierinās, ka tas, ko sedz neziņas tumsa, ir nesalīdzināmi lielāks par to, ko izceļam gaismā. Gluži tāpat, kā ar katru no mums – mūsu zemapziņa ir daudzkārt lielākā mūsu personības aisberga daļa. Un varbūt stāsts, ko izveidosim, iepazinušies ar pirmavotiem, vairāk liecinās par mums pašiem un mūsu laiku? Kā mēs uz vēsturi raugāmies, kāpēc vēsture mūs interesē?

Jā, vēsture ir zinātne, vēsturnieki ir zinātnieki, un tomēr vēsture nav tikai zinātne, kas top zinātnieku prātos un ieguļas vēstures ruļļos. Vēsture ir sabiedrības kolektīvā atmiņa, tāpat kā katra personiskās atmiņas ir viņa biogrāfija. Jau doma vien, ka es varētu atteikties no savām atmiņām, rada paniku, jo tad zūd kopsakarība, kāpēc vispār šeit atrodos. Bet lielākais vēsturnieks, kurš pārbauda un atmet lieko, ir laiks. Jālūko valodā, kad vajag kādu būtisku atbildi, un valoda saka to pašu: vēsture – no vārda “vēstīt”, tātad kaut kas tāds, par ko vēstures avoti vēsta vēl aizvien, bet pagātne – no vārda “pagājis” – kaut kas izdzīvots, izbeidzies, laika atmests.

Sabiedrība nav viendabīga, starp mums vienmēr būs kāds, kam aizraušanās ar “veciem laikiem” šķitīs nelietderīga, un būs kāds, kas pierakstīs ik musturu un paņēmienu, lai pats savām rokām uzaustu valsts karogu. Būs kāds, kurš labi jutīsies gandrīz jebkur uz zemeslodes, un tāds, kuram kā elpa vajadzīgas dzimtā zeme un valoda. Mūsu laikmetā ir iespējams dzert rīta kafiju Rīgā, bet vakarā lūkoties uz saulrietu Prāgā, un nekad nedrīkst novērtēt par zemu izcīnīto brīvību. Ceļojums un vērojums taču ir divas lielas cilvēka dzīves baudas. Kāpēc arī šodien ir svarīgas robežas, šī ekspozīcija, vaicājums par valstsgribu? Robežas, kas šķir, pamazām izzūd, taču arvien paliks robežas, kas satuvina. Jau Dainās teikts, ka viens nespēj gandrīz neko, bet visi kopā – var. “Pulkā dodi man māmiņa, / Pulkā biju ieradusi, / Pulks druvā, pulks pļavā / Drīz darbiņu nodzīvos.” Nodzīvot darbiņu – lūk, latviešu zemnieka dzīvesziņa, bet pulks, talka – nepieciešamība. Šajā ziņā latgaliešiem kolektīvs ir pašsaprotama lieta. Vidzemes, Kurzemes, Zemgales latvietim vēsturiski vairāk pa prātam bijusi individualitāte, vienpatība. Valstiskuma ideja tika vispirms garā izlolota, valsts – katra atsevišķa prātā uzcelta. Jo kas ir prāts? Prāts ir pasaule. Vispirms pats ar savu īsto māti, tad ar savu māti pie citām mātēm  – pie Saules mātes, Zemes mātes, Vēja mātes, pie likteņa lēmējām – Kārtas, Dēklas, Laimas un Māras, pēc tam pats ar savu ģimeni pie lielās ģimenes – pie tautas, pēc tam ar savu tautu pie cilvēces, pēc tam ar cilvēci pie Dieva. Lidija Lasmane to tik lieliski pateikusi – Jēzus evaņģēlijs ir visām tautām vienādi, bet Dainas ir latviešu Vecā Derība.

Es saku tauta, bet kad tad es tautu sajūtu? Nolūkojoties garāmgājējos uz ielas? Nav tur tautas, katrs kustas kā skudra ar savu ikdienas nastu, savām sarežģītajām jūtām. Psihologi uzskata, ka visaugstākā vienošanās cilvēkam ar cilvēku ir vienoties elpā. To esmu piedzīvojusi astoņdesmito gadu beigās demonstrācijās pie Brīvības pieminekļa un Mežparka estrādē Dziesmusvētkos. Tā ir mana tautas izjūta, tā ir mana valstsgriba. Tā var izraut cilvēkus no viņu personisko nelaimju purva – samērot elpas un tad spēji iekliegties – Mosties!

Šī ekspozīcija arī ir tāda elpas samērošana – ar tiem, kas blakus, ar tiem, kas vēl būs, un tiem, kas jau pagātnē. Te ir ar rokām izšūts karogs, ko izšuvēja paņēmusi līdzi izsūtījumā uz Sibīriju, pratusi nosargāt un atpakaļ uz Latviju atvest. Ir pletne, kas reiz staigājusi pa cilvēku mugurām.  Ir saimnieka zābaki, smaidīga piena krūze un balta kumode. Ir baisas kara liecības. Un visās šajās lietās ierakstīta klātbūtne.

Pārejas joslu no klaušinieka uz saimnieku ekspozīcijā iezīmē izglītotā un humānā vācbaltieša, latviešu zemnieku labvēļa Hamilkāra fon Felkerzāma teiktais:  “Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš izlieto, bet pienākumi, ko viņš uzņemas”. Dzīve pati laikam gan ir grūtākais pienākums, ko cilvēkam dzimstot jāuzņemas – ir jāelpo, jārūpējas par sirdi, kas strādā desmitiem gadu bez mitas, kamēr asinis kā degots uguns dzīslās gādā par dvēseles siltumu. Jākur sevi kā ugunskuru, jo bez siltuma nav dzīvības. Tāpat kā cilvēka embrijs savā attīstībā atkārto cilvēces evolūcijas garo ceļu, tāpat katram mazulim no dzimšanas brīža jānoiet savs ceļš uz Latvijas valsti. Un kā čurkstei dota māksla lipināt ligzdu no māla kleķa, tāpat vecākiem jāprot to valodu, kas aizved bērnu līdz valstsgribai.

Reiz meita atnesa man divus akmentiņus – baltu un melnu, un teica: ja gribi, lai būtu nakts, tad pūt aukstu elpu, ja gribi lai būtu diena, tad pūt karstu elpu. Manuprāt, ar to nemitīgi nodarbojas cilvēce – mēģina kādā no spoguļiem ieraudzīt savu domāšanu, kas pārmaina pasauli. Arī šī ekspozīcija ir liecība, kā laika gaitā ir mainījusies domāšana. Vienaldzīgās pasaules apdvēseļošana ir katra paša varā. Kā Dainās teikts – saulīt, mīļa māmuliņa, māte – liepa, tēvs – ozols. Pat Pērkoņtēvam ir dusmas un Veļu mātei  – saudzīgas rokas. Cilvēkam pieder izvēle un brīva griba domāt par pasauli kā par mājām, vai kā par karu. Ir valsts svētki, 4. maijs, taču es ļoti ceru, ka vēsture, kas ir tik pieprasīta patriotiskās svētku dienās, nekļūs par dekorāciju un neielīdīs kā zalktis paslieksnē arī ikdienā. Ka šeit atgriezīsies, lai iedziļinātos. Pats būtiskākais ir kritiskā domāšana. Iemācīt vēstures darbu, to, kā vēsturiskie notikumi tiek pētīti, kā tiek salīdzināti vēsturiskie avoti, kā tie tiek iegūti un šķiroti, kādas ir pētniecības metodes, kā zinātne attīstās šeit, Turaidas muzejrezervātā.

Un, ja man jautātu, par ko ir Turaidas muižas klaušinieku mājas stāsts, es atbildētu – par zemi. “Kaut Dievs palīdzētu Katram Latvietim iemantot savu zemes gabaliņu, kas pašiem piederētu, tā kā līdz šim ir Katrs Latvietis kā putnis, kas top no daudz vanagiem trenkts, ķerts un pēdīgi nomocīts līdz dzīvības galam” – tā vēstulē raksta viens no ekspozīcijas varoņiem. Un kā Latvijas valsts asins paraugs ir 1909. gada fotogrāfija pa visu sienu, kur Turaidas skolas skolnieki pie savas skolas. Bērni, dzimuši neilgi pirms Piektā gada, spurainiem pakaušiem, pašaustās drānās, vērīgām acīm. Viņus gaida dzīve. Kāda nu katram liktens lemta. Mēs nezinām, kāds izvērtās viņu mūžs, bet pavisam droši, ka viņi visi ir kļuvuši par zemi. Uzlūkot šo fotogrāfiju ir kā skatīties zemei acīs. Zeme skatās pretī viņu acīm, tāpēc stāsts par mūsu zemes vēsturi ir stāsts par mums pašiem.

Inga Ābele rakstniece