2019. gada 7. jūnijs
Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē atrasts māla šķīvis ar saules gleznojumu centrā. 17. gs.
No Turaidas pilsdrupu arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem priekšmetiem ievērojama daļa ir pirms daudziem gadsimtiem ievesta no ārzemēm. Tas apgrūtina atradumu izcelsmes un datējuma noteikšanu, bet šajā ziņā lielu ieguldījumu dod muzeja darbinieku sadarbība ar citvalstu kolēģiem un pētniekiem. Viens no šādiem piemēriem ir Turaidas pils rietumu korpusa trešā stāva ekspozīcijas lielajā stikla vitrīnā aplūkojamais greznais māla šķīvis. Kā izcils priekšmets tas restaurēts jau pirms 30 gadiem, jo izrakumos bija atrastas gandrīz visas tā lauskas. Pirms pieciem gadiem Turaidas muzejrezervāta mājaslapā par šķīvi bija ievietota īsa informācija saistībā ar akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem”.
Aplūkojamais eksponāts ir dziļais šķīvis ar 33 cm diametru, kas gatavots no sarkanā māla. Tas iekšpusē klāts ar baltmāla slāni jeb angobu. Gar apmali ievilkta dekoratīva robotu lapu rinda, pamīšus iekrāsojot tās zaļas vai dzeltenbrūnas. Tālāk starp trim koncentriskām abu krāsu līnijām seko gravētu sīku svītriņu joslas. Vidū zīmēta stilizēta saule – cilvēka seja ar 15 stariem. Katra otrā stara galā atkal novietota zaļa, pelēka vai dzeltenbrūna robota lapa, radot saules diska rotēšanas efektu. Šķīvja apmalē ir izdurti divi caurumiņi, caur kuriem varēja izvērt auklu, lai to piekārtu pie sienas kā telpas dekoru. Līdz šim šķīvis tika datēts ar 17.–18. gs., kad Eiropā bija plaši izplatīta apgleznota sarkanmāla keramika, bet tā izcelsmes vieta bija nezināma.
Šķīvis izraisīja interesi ne tikai daudzajiem tūristiem, kas ikdienā apmeklē pili, bet arī ārzemju keramikas pētniekiem. Kad 2017. gada rudenī Turaidā viesojās igauņu arheologs Erki Rusovs (Russow), viņš par izcilo eksponātu uzrakstīja kolēģim Šveices keramikas pētniekam Andreasam Hēgem (Heege), kurš tieši tobrīd vāca materiālus par māla šķīvjiem ar gravētu ornamentu. A. Hēge ar interesi uzsāka saraksti ar Turaidas muzejrezervātu un laipni dalījās zināšanās, informējot par Turaidas šķīvja līdzību ar Polijas ziemeļrietumu daļas pilsētiņā Mislibožā (Myślibórz) nesen arheoloģiski pētītas podnieku darbnīcas atradumiem. Kad 17. gs. pirmajos gadu desmitos tur strādāja amatnieki, tā bija vāciešu apdzīvotā Zoldina (Soldin) Prūsijas teritorija. Šajā podnieka darbnīcā gatavotās sarkanmāla keramikas rotājumam izmantotie līdzīgie motīvi, gravēto svītriņu joslas un tādas pat glazūru krāsas kā Turaidas šķīvim nepārprotami liecina par mūsu atraduma izgatavošanas vietu. Turaidas šķīvja fotogrāfija un īsa informācija par tā izcelsmi un datējumu ir publicēta šopavasar muzejrezervāta izdotajā katalogā „Turaidas pils 10. – 19. gadsimta keramikas trauki” (75. lpp. un katalogā Nr. 96).
Savukārt Šveices arheologs A. Hēge Turaidas muzejrezervāta aizsūtīto šķīvja fotogrāfiju izmantoja savā referātā, kas tika nolasīts 2018. gada pavasarī Prāgā notikušā jauno laiku keramikai veltītā konferencē Europa Postmediaevalis 2018 (Agro jauno laiku Eiropa 2018). Tagad iznācis konferences materiālu krājums, kurā ievietots A. Hēges raksts par sarkanmāla keramikas rotāšanā izmantotās gravēšanas tehnikas vēsturi un attīstību 17.-19. gs. Skandināvijā, Polijā, Vācijā, Šveicē, Austrijā un Lihtenšteinā (Springfederdekor – Chattering – Décor guilloché – Hemrad dekor: The History and Development of a Decorative Technique Found on 17th – to 19th Century Earthenware Ceramics from Scandinavia, Poland, Germany, Switzerland, Austria and Lichtenstein). Tajā apkopota informācija par savdabīgu keramikas dekorēšanas veidu – podnieki gar māla trauku iekšmalu vai ārmalu koncentriski iegravēja sīku svītriņu vai punktiņu joslas, kas radīja tīklam līdzīgu efektu. Rotājumu īpaši izcēla divu krāsu materiāla izmantojums – trauku gatavoja no sarkanā māla, tad to pārklāja ar plānu baltmāla kārtiņu, bet pēc tam vēl pilnīgi nenožuvušam slānim cauri ievilka svītriņas, atsedzot pamata sarkano toni. Iegravēto svītriņu joslas podnieks ieguva vai nu ar ritenīti, vai arī ar speciālu instrumentu – vāciski to sauc par lēkājošu atsperi (Springfeder), angliski apzīmējums saistīts ar darbarīka vibrēšanu (chattering), franču valodā nosaukums atvasināts no ēveles (décor guilloché), bet zviedri to dēvē par hemrad, ko aptuveni var tulkot kā iecirstas rindas. Senāko 17. gs. pirmo gadu desmitu keramiku ar šādu dekoru A. Hēge ir konstatējis starp arheoloģiskajiem atradumiem Vācijā Štrālzundē (Stralsund) un Pasevalkā (Pasewalk), 1628. gadā Stokholmā nogrimušajā Vāsas kuģī, kā arī jau minētajā ap 1600. gadu pastāvējušajā Mislibožas podnieka darbnīcā. Vēlāk šī keramikas rotāšanas tehnika izplatījās Skandināvija un neilgi pirms 1700. gada parādījās Šveices vāciskajā daļā.
A. Hēges rakstā ievietots arī Turaidas muzejrezervāta aizsūtītais šķīvja attēls. Mūsu atradums ir viens no senākajiem darinājumiem minētajā rotājuma tehnikā. Vienlaikus tas ir liecinieks gan 17. gs. pirmajos gadu desmitos Zoldinā/Mislibožā strādājuša podnieka augstajai amata prasmei un izcilās keramikas importam. Šķīvis veicis tālu pārceļojumu – droši vien laivā pa Oderu uz ostas pilsētu Ščecinu Baltijas jūras krastā, tālāk kuģī uz Rīgu un varbūt, salmos iepakots, pajūgā uz Turaidu. Bez tam šis izcilais šķīvis parāda Turaidas muižas kādreizējo īpašnieku rocību, iegādājoties tik dārgu trauku, un toreizējo pils dzīvojamo telpu greznību.
Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste
Attēls no A.Hēges publikācijas, kur attēloti keramikas atradumi Rīgā, Turaidā, Malmē (Zviedrija)
