Turaidas
muzejrezervāts

porno
Klaušinieku mājas Spāru svētkos Turaidā. 2017. gada 18. maijs

Par Laiku, Mantojumu un Atmiņu. Saruna ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni


Dzintra Kolāta intervija ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni 9. jūlija laikrakstā “Kodols”

No kura gada strādājat par muzeja direktori? Iespējams, esat visilgāk strādājošā muzeja direktore Latvijā?

Par Siguldas novadpētniecības muzeja direktori Turaidā sāku strādāt 1973. gada janvārī. Pēc universitātes Vēstures fakultātes absolvēšanas nostrādāju obligātos valsts sadales gadus Siguldas arhīvā, un tad sākās Turaidas stāsts. Tā ka viss darba mūžs, vairāk nekā 50 gadus, ir saistīts ar Atmiņas institūcijām, ar Latvijas vēsturi, ar kultūras mantojuma izpēti un saglabāšanu. Gan arhīvi, gan muzeji veido un glabā liecības par cilvēku darbību, iepriekšējo paaudžu uzkrātajām zināšanām, radītājām materiālajām un nemateriālajām vērtībām, uztur kultūratmiņu.

 Vai esmu visilgāk strādājošā muzeju direktore? Domāju, ka nē. Šajā ziņā vienmēr ir bijusi konkurence. Muzejā jau nevar tā ieskriet un uzreiz aptvert, kāpēc un kas noticis pirms 100 vai 1000 gadiem, uzreiz interpretēt, bez gadiem ilga pētniecības un krājuma vākšanas darba. Ir nepieciešams izzināt un saprast, kā cilvēks gadsimtu gaitā radījis šo materiālo un garīgo pasauli, kurā norit mūsu dzīve. Tā ir pārmantojamības apjēga. Lai darītu šo darbu, ir jājūt mīlestība, sajūsma par mūsu zemes un tautas vēsturi un gudrību, jābūt apbrīnai par iepriekšējām paaudzēm. Katra diena ir neizsakāmi interesanta, ar kaut ko jaunu piepildīta kultūras mantojuma izzināšanas ceļā, tāpēc gadiem gan ir, gan nav nozīmes. Tu esi atbildīgs par saviem lēmumiem, jo vairāk zināšanu, informācijas, jo gudrāks būs lēmums un tālākā rīcība un rezultāts. Tas varbūt skan augstprātīgi, taču to, ko nākotnē uzzinās par mums, par mūsu paaudzi – daudz kas ir atkarīgs no Atmiņas institūcijām, ko tās saglabā, ko tās uzskata par vērtīgu, kādas vērtības bijušas nozīmīgas šajās institūcijās strādājošiem.

Ar ko Latvijai svarīgs ir Turaidas muzejrezervāts?

Kaupo pieminekļa atklāšana. 2001. gada 22. septembris

Kaupo pieminekļa atklāšana. 2001. gada 22. septembris

Ar to, ka muzejrezervāts rūpējas par Turaidas vēsturisko centru, kurā ietilpst gandrīz visi Latvijas kultūrvēsturisko centru elementi: pilskalns ar koka pils pamatiem, viduslaiku mūra pils, baznīca, kapsēta, muižas ēkas, kolhoza centrs, parks un to visu vieno kultūrvēsturiskā ainava. Mēs esam iedvesmas paraugs daudzu valstu speciālistiem, kuri visai bieži viesojas pie mums – kā šādus centrus saglabāt un uzturēt mūsdienās, kā piepildīt ar saturu. Muzejrezervātā vasaras sezonā var iepazīt vairāk nekā 40 ekspozīcijas, kuras parāda, ka dzīve šajā teritorijā, ir nepārtrauktas pārmaiņas un izmaiņas, kas notikušas laikā no 10. gadsimta līdz mūsdienām. Arī Latvijas dabas un kultūras mantojums ir pasaules mēroga vērtība visā tā dažādībā, un mūsu uzdevums ir to parādīt un par to stāstīt. Jā, un ne par velti mēs esam vienīgais pieminekļu komplekss Latvijā ar statusu – Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis.

Esat savā karjerā “gājusi cauri” dažādiem laikiem. Kad, jūsuprāt, bijis visgrūtāk strādāt?

Tas jau ir kļuvis gandrīz par obligātu jautājumu, it īpaši ārzemju intervijās. Mana atbilde ir, ka dažādi – grūtības ir gan tagad, gan bija toreiz, kad nebija iespējams patiesi parādīt uz pētījumiem balstītu vēsturi. Šobrīd vislielākās grūtības ir ar finansējumu, jo griba attīstīt muzejrezervātu ir liela. Mums ir talantīgi muzeja darbinieki, un komanda pašlaik ir spēcīga. Taču mums ir vismazākā dotācija starp astoņiem Kultūras ministrijas pārziņā esošiem muzejiem. Mūsu attīstību sekmē muzeja popularitāte. Turpmāk ļoti nepieciešams plašāks apmeklētāju centrs, lai uzņemtu apmeklētājus turpat no 90 pasaules valstīm.

Vai bijuši mājieni no kādām varām, ka jāatbrīvo amats jaunajiem?

Turaidā kopā ar arheologu Jāni Graudoni un tēlnieku Induli Ranku. 1980to gadu sākums

Turaidā kopā ar arheologu Jāni Graudoni un tēlnieku Induli Ranku. 1980to gadu sākums

Tieši tā, ka jāatbrīvo – nekad. Bet par citādu viedokļu paušanu, kas nesaskan ar varas viedokli, ir pielietotas vispār zināmas metodes – audits, finanšu pārbaudes, it īpaši tad, kad bez īsti izvērtēta finansiāla un juridiska pamatojuma, muzejrezervāta pieminekļi un teritorija – kultūrvide, kas ir daļa no muzeja, tika nodoti VAS “ Valsts nekustamie īpašumi”. Tagad Īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – muzejrezervāta  daļa ir nevis Kultūras ministrijas valdījumā, bet Finanšu ministrijas valdījumā, un tas ir radījis situāciju, ka to saglabāšanai finansējuma nav. Tāpēc mans pēdējais sarežģītākais darbs tuvākajā laikā kopā ar Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrību ir rast tam risinājumu. Tāpat iespējams tiks mainīts muzejrezervāta juridiskais statuss, kas būtu ļoti vēlams, par ko sarunas notiek jau vairāk nekā gadu un tad darbu varētu sākt jauna vadība.

Bet par jaunību un vecumu, tāds ir cilvēka dzīves ritējums. Tas visgudrāk un viedāk ir izteikts latviešu tautasdziesmās un tajās paustajā pasaules redzējumā un cilvēka pašcieņā, lietu kārtībā. Arī es, sākot strādāt Turaidā, pēc augstskolas biju bez pieredzes, zināšanām un sapratnes par kultūras mantojumu un muzeja darbu. Bieži atceros, ka vienreiz uz Turaidas pili bija atbraukuši Latvijas izcilākie arhitekti Leona Plauciņa vadībā. Arī Marta Staņa un Aleksandrs Birznieks to vidū. Sportistes garā “aizauļoju” uz pili. Kāda kundze no viņu vidus pienāca man klāt un izbrīnā teica: “Un šis bērniņš ir pils direktors?”. Man toreiz bija 28 gadi.

Kā mainījies muzeju akreditācijas process, kopš esat direktores amatā? Tas nav pārāk sīkumains un birokrātisks?

Klaušinieku mājas Spāru svētkos Turaidā. 2017. gada 18. maijs

Klaušinieku mājas Spāru svētkos Turaidā. 2017. gada 18. maijs

Turaidas muzejrezervāts bija viens no pirmajiem, kurš saņēma valsts akreditēta muzeja apliecību 1999. gadā. Akreditācijas process Latvijā savā laikā sekmēja gan muzeju nozares attīstību, gan muzeju darba plānošanu ilgtermiņā. Muzeji nepastāv ārpus valsts, un birokrātijas dzirnas ir spēcīgas visur. Tas mazina vērtējumu pēc būtības. Vai muzeji joprojām Latvijā ir tie, kuri uztur to īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumu, un stiprina nācijas identitāti, neatkarību un suverenitāti, vai pamazām kļūst par izklaides un brīvā laika pavadīšanas vietām? Tas ir jautājums, par kuru nākas bieži domāt.

Kādas ir Jūsu ieceres turpmākajai attīstībai Turaidas muzejrezervātam?

Muzejrezervātam ir attīstības plāni turpat 10 gadu ilgam laika periodam, ir mērķi un sasniedzamie rezultāti. Jāsaka, ka dabas un kultūras mantojuma daudzveidības saglabāšana un padarītais vispārcilvēcisko vērtību redzējumā ir muzejrezervāta pastāvēšanas un attīstības pamatā.

Piešķirot Jums Mērijas Grīnbergas balvu, esat redzama foto kopā ar toreizējo ministri Daci Melbārdi. Tas ir patīkami, bet vai ministrijai bija/ir izpratne par muzeju darbu un attīstību?

Saņemot Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā par iegūto galveno balvu Eiropas Kultūras tūrisma tīkla konkursā „Ilgtspējīgs kultūras tūrisma galamērķis 2016” un muzejrezervāta ilggadēju, neatlaidīgu un sistemātisku darbu nemateriālā kultūras mantojuma – tradīciju un prasmju – saglabāšanā, pētniecībā un popularizēšanā, izveidojot Turaidu par vienu no iecienītākajiem starptautiskā un vietējā kultūras tūrisma galamērķiem. 2016. gada 12. decembris

Saņemot Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā par iegūto galveno balvu Eiropas Kultūras tūrisma tīkla konkursā „Ilgtspējīgs kultūras tūrisma galamērķis 2016” un muzejrezervāta ilggadēju, neatlaidīgu un sistemātisku darbu nemateriālā kultūras mantojuma – tradīciju un prasmju – saglabāšanā, pētniecībā un popularizēšanā, izveidojot Turaidu par vienu no iecienītākajiem starptautiskā un vietējā kultūras tūrisma galamērķiem. 2016. gada 12. decembris

Tā kā muzejā strādāju jau 47 gadu, tad esmu, ja var tā teikt ”pārdzīvojusi” gandrīz visus kultūras ministrus, kādi Latvijā bijuši. Godājamo Voldemāru Kalpiņa kungu, iepazinu kā kolēģi Raiņa Valsts Literatūras muzeja direktoru. Manā strādāšanas laikā ir nomainījušies 15 kultūras ministri. Biežā ministru maiņa, it īpaši pēdējā desmitgadē, kad ministri nostrādā divus trīs gadus, nesekmē stabilitāti nozarē un uzsākto darbu īstenošanu. Dace Melbārde, kura nostrādāja 5 gadus ministres amatā redzēja kultūras nozari kopumā un centās iespēju robežās atbalstīt daudzas iniciatīvas. Bieži vien svarīgākais ir “pleca sajūta”, kā tas bija ar mūsu tikko iekārtoto ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas apskatāma Klaušinieku mājā. Tas ir stāsts par to, kā tapa Latvijas valsts – par brīvību, cīņu par brīvību, zemi un darbu, valstiskuma ideju, izglītību un kultūru un valsts veidotājiem, par veselu gadsimtu Vidzemes un Latvijas dzīvē. Finansējums no simtgades budžeta gan neiznāca, bet visai riskantā iecere netika liegta un šodien mēs varam skatīt lielisku ekspozīciju.

 Vai ministrijai bija un ir izpratne par muzeju darbu un attīstību? Jā, ir. Tāpēc jau esam arī mēs – muzeja darbinieki, muzeju direktori, kuriem kopā ar ministrijas darbiniekiem jāstrādā, lai saglabātu kultūras mantojumu un stiprinātu kultūras nozari un no mūsu darba būtu labums visai sabiedrībai. Dacei Melnbārdei saku – paldies.

Starp citu, vai ir viedoklis par jauno kultūras ministru Nauri Puntuli?

Nesen biedrībai “Laiks kultūrai”, kas apvieno nacionālo kultūras institūciju vadītājus, bija tikšanās ar kultūras ministra amata kandidātu. Viss ir atkarīgs no viņa vēlmes izprast kultūras vērtību sistēmu, iepazīt un saprast arī kultūras mantojumu, muzeja darbu, muzeju uzturēšanas un attīstības problēmas Latvijā. Cerīga liekas apņemšanās uzklausīt un diskutēt, lai Kultūras ministrija patiešām būtu Kultūras ministrija un nekļūtu par Būvniecības un izklaides ministriju.

Ko jums nozīmē jaunizveidotā Mērijas Grīnbergas balva? Kas bija Mērija Grīnberga?

Pirmās sajūtas par balvu bija neviennozīmīgas, drīzāk pārsteigums. Šai balvai ir ļoti augsta latiņa. Kara laiks un miera laiks. Varonības un ikdienas dzīve. Mērija Grīnberga kara laikā nosargāja un atgrieza izcilas kultūras vērtības atpakaļ Latvijai. Kā zināms, bieži vien miera laikā gadu gaitā aiziet bojā pat vairāk kultūras vērtību nekā kara laikā. Atgriezt savas zemes kultūras vērtības var dažādi, gan aizsargājot un saglabājot, gan atklājot un izpētot. Atgriezt kultūras mantojumu un kultūras vērtības, var arī godā ceļot un parādot to pašiem, un visai pasaulei. Kopš strādāju Turaidā ar to, ko glabā viena izcila kultūrvēsturiska vieta Latvijā, ir iepazinušies vairāk nekā 15 miljoni apmeklētāji no visas pasaules.

Plašāka sabiedrība par Mēriju Grīnbergu uzzināja no pagājušajā gadā uz ekrāniem iznākušās dokumentālās spēlfilmas “Mērijas ceļojums”. Tas ir stāsts par izcilu muzeja darbinieci, kas 2. pasaules kara laikā izglāba no muzejiem izlaupītās kolekcijas. Padomju laikā par to viņai nācās piedzīvot dažādas represijas un viņa pati par to īpaši nestāstīja. Par Mēriju Grīnbergu zināju jau iepriekš – pirms tapa filma par viņu un plaši apsprieda viņas personību. Muzejniekiem tas nebija noslēpums, jo padomju laikā muzejos strādāja cilvēki, kuri bija paraugs mums jaunajiem. Tie bija cilvēki, kuri padomju gados nosargāja Latvijas muzeju bagātības un vairoja to kolekcijas. Mērijas Grīnbergas pašaizliedzība tikai stiprināja pārliecību, un kolēģi šādu rīcību uzskatīja par normu.

Kā uzturat sevi formā?

Man ļoti svarīgi ir tikties ar muzeju kolēģiem, ar Latvijas vēstures pētniekiem, humanitāro nozaru speciālistiem gan Zinātņu akadēmijā, gan Latvijas Universitātes Vēstures institūtā, gan dzīvot dzīvu dzīvi realitātē. Muzejrezervātam ir ļoti plaša sadarbība arī ar starptautiskām organizācijām. Tas sekmē sevi uzturēt formā gan garīgi, gan fiziski. Es taču strādāju vietā, kas daudzviet izskan kā īpašas enerģijas piepildīta. Taču tas ir pavisam cits stāsts, kas ir iepazīts no tik daudziem neparastiem cilvēkiem, kuri viesojušies Turaidā.

Kādas ir Jūsu dzīves pamatvērtības?

Skola un sabiedrība, protams, nav maznozīmīgi, taču pamatvērtības mēs tomēr apgūstam ģimenē, reizē ar pirmo elpas vilcienu. Kā pret mums izturas vecāki, kā viņi paši rīkojas kritiskos brīžos. Es bērnībā to mācījos no vecākiem pēckara gados. Par to esmu runājusi vairākās intervijās. Bet Turaidā esmu strādājusi pie ekspozīcijas “Muzejrezervāts laikā un telpā”, kur ir stāsts par Laiku, Mantojumu un Atmiņu. Sadaļā “Atmiņa” ir vēstījums par mūsu tautasdziesmās pausto vērtību sistēmu, tajās ietverto pasaules lietu kārtību, tautas dzīvesziņu. Labprāt novadīšu ekskursiju par pamatvērtībām, kas ir arī manējās. Laipni lūdzu uz Turaidu!

Tā nu sanācis (arī Jūsu aktīvās darbības dēļ), ka Turaida ir viena no labāk izpētītajām un atjaunotajām vēstures vietām Latvijā. Ir daudz vietu, kur mežos krūmos ieauguši pilskalni, mūru paliekas, kapulauki gaida un iespējams, nesagaidīs savus pētniekus un nepastāstīs mums savu stāstu. Par Pierīgu, ko būtu svarīgi izzināt, pētīt, veikt izrakumus mūsu vēstures kontekstā?

Jā, Pierīga mainās ļoti strauji. Vai kultūras pieminekļu saglabāšana un izpēte, novadu kultūras mantojums, ir nozīmīga pašvaldību darba daļa? Gribētos jau, lai tā būtu un muzejrezervāta darbinieki vienmēr ir bijuši gatavi to sekmēt. Pats svarīgākais ir neizpostīt, zināšanu un prasmju trūkuma dēļ neiznīcināt labu nodomu vadītiem. To nekad vairs neatgūt. Vislielākās izmaiņas jau notiek kultūrainavā. Tieši ainavā var atpazīt un lasīt mūsu kultūrvēsturi, cilvēku un dabas kopīgi radīto. Bet konkrēti par daudzajiem pilskalniem, kas ir gan pētīti, gan vēl gaida izzināšanu ar jaunākajām pētniecības metodēm, tos saglabājot ir garāks stāsts. Savā laikā jau muzejrezervāts kopā ar izcilo arheologu Jāni Graudoni un viņa komandu apzināja un dokumentēja Rīgas rajona kultūras pieminekļus un mums muzejrezervāta krājumā, kurā glabājas turpat 90 000 krājuma vienības ir nozīmīga kolekcija par šiem pieminekļiem. Atliek gan publicēt, gan stāstīt.

    Aktuāli, Direktores sleja, Jaunumi, Raksti