Turaidas
muzejrezervāts

porno
3)	Jaunķempju pagasta “Slaveļu” mājas 19. gadsimta beigas. Jura Strantes ģimenes arhīvs

Pirms 150 gadiem. Zemnieku māju iepirkšana Vidzemē


Turaidas muzejrezervāta jaunajā ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas apskatāma atjaunotajā klaušinieku mājā,  sadaļā “Saimnieks”  viena no centrālajām tēmām ir stāsti par zemnieku māju iepirkšanu īpašumā. Par to vēsta gan māju pirkšanas līgumi, gan digitālā programma “Uz naudas renti un dzimtas mājām Vidzemē”, gan atsevišķu zemnieku dzimtu hronikas.

Zemnieku brīvlaišanā, kas Kurzemē notika 1817., bet Vidzemē – 1819. gadā, zemnieki ieguva nosacītu personisko brīvību, bet ne zemi, kas turpināja palikt muižnieku īpašums. Lai arī viņiem nebija aizliegts iepirkt savas mājas privātīpašumā un tādējādi atbrīvoties no paverdzinošās klaušu rentes (1849. gada Vidzemes zemnieku pagaidu likumos šī iespēja pat tika īpaši akcentēta), tomēr līdz 19. gadsimta 60. gadu beigām māju iepirkšana risinājās gausi. Iemesls nebija tikai naudas trūkums vien, bet arī zemnieku neuzticēšanās muižniekiem: piedāvājumos iepirkt mājas “par dzimtu” viņi saskatīja jaunas kungu izliktās lamatas. Turklāt klīda baumas, ka saistībā ar Krievijā notiekošajām reformām, zeme tik un tā bez maksas vai arī par nelielu samaksu drīz pāriešot arī Kurzemes un Vidzemes zemnieku īpašumā.

4)Vidzemes muižnieku kredītbiedrības izsniegtā kvīts Sidgundas pagasta “Ķiceru” saimniekam par ikgadējā parāda nomaksu. 1885. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Vidzemes muižnieku kredītbiedrības izsniegtā kvīts Sidgundas pagasta “Ķiceru” saimniekam par ikgadējā parāda nomaksu. 1885. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Lūzums māju iepirkšanas jomā iezīmējās tikai ap 1869. gadu, bet nākamajos gados māju iepirkšana pārvērtās par īstu drudzi, sasniedzot kulmināciju 1873. gadā. Māju iepirkšana notika, izmantojot Vidzemes kredītbiedrības aizdevumu (apmēram 40 % no nepieciešamās summas). Par to zemniekiem bija jāmaksā bankai 4, 5 – 5 % gadā. Daļa summas bija tūlīt jāiemaksā muižniekiem. Piemēram, zemnieks Ādams Bergs, kurš 1867. gadā no barona Sigismunda fon Volfa izpirka pie Jaunķempju muižas piederošās “Slaveļu” mājas par 4700 sudraba rubļiem, pie pirkšanas iemaksāja 100, bet nākošajā gadā – vēl 600 rubļus. Inciema pagasta “Miču” māju saimniekam Kārlim Gūtmanim, kas savas mājas 1870. gadā izpirka no baroniem Emīlijas un Heinriha fon Tīzenhauzeniem par 4504 sudraba rubļiem un 88 kapeikām, bija tūlīt jāsamaksā 504 rubļi un 88 kapeikas.

Bija gadījumi, kad naudas grūtībās nonākušie muižnieki uzstādīja zemniekiem ultimātu – vai nu izpirkt savas mājas, vai arī atteikties no tām par labu naudīgākiem ienācējiem. Emocionāli zemnieku dramatisko situāciju savās atmiņās raksturojis pazīstamā Latvijas valstsvīra Hugo Celmiņa tēvs Pēteris, Lubānas Ērgala “Nagliņu” māju saimnieks: “Un notike no Liela Kunga uzdots [..] lai apdomā, voi lai atsaka voi patur. Tad bija gan ko domāt, ko lai iesāk, jo no naudas vēl toreiz nezinājām daudz neko. [..] Mūsu pašu vecāki raudāja un rokas lauze, ka būs svešumā jāstaigā un no savas dzimtenes jāšķiras. Tas bij gauži žēl, tāpēc lūdzēm draugus, viņi mums palīdzēja, tāpēc paturējām mēs 2 savas mājas, Pēter Celmiņ un Pēter Gruzīt.”

2)Kārlis un Kristīne Gūtmaņi, Inciema “Miču” māju saimnieki. 19. gadsimta beigas. Turaidas muzejrezervāts

Kārlis un Kristīne Gūtmaņi, Inciema “Miču” māju saimnieki. 19. gadsimta beigas. Turaidas muzejrezervāts

Pēc vācbaltu vēsturnieka Aleksandra fon Tobīna ziņām, Kurzemes un Vidzemes latviešu daļas saimnieki par iepērkamajām mājām bija uzņēmušies saistības par apmēram 108 miljoniem rubļu. 1900. gadā jau 80% no parāda summas muižniekiem (neskaitot procentus bankām) bija jau nomaksāti. Šī milzu summa tomēr nebija vis samaksa par zemi (kas maksāja daudz mazāk), bet gan izpirkuma maksa par agrākajām klaušām un nodevām. Ja krievu zemniekiem valdība šad un tad atlaida maksājumus par zemi un beidzot (1907. gadā) tos atcēla pavisam, tad nekas tamlīdzīgs nenotika Baltijā. Tādēļ jaundibinātajai Latvijas valstij 1918. gadā bija jāpārņem zemnieku parādi gan Vidzemes kredītbiedrībai, gan citām  bankām. Kopējais parādu apjoms (bez muižu parādiem) sastādīja 68 461 tūkstoti rubļu. Ja nebūtu notikušas revolūcijas un tām sekojošās sociālās pārmaiņas, raksta vēsturnieks Arveds Švābe, tad  daudzi saimnieki būtu beiguši parādu maksājumus tikai 1960. gadā.

Vislielākais māju skaits (5995) Vidzemē tika pārdots laika posmā starp 1872. un 1875. gadu, kad eksporta labības cenas bija augstas. Pēc tam sākās divdesmit gadus ilgā agrārā krīze, un 1894. gadā labības cenas pasaules tirgū bija divas reizes zemākas, nekā 19. gadsimta 70. gados. Neskatoties uz to, māju iepirkšana Vidzemē, lai arī lēnākos tempos, turpinājās un zemes cenas nepārtraukti auga. Zeme Kurzemes un Vidzemes guberņās bija daudz dārgāka par zemi Krievijas melnzemes guberņās, nemaz nerunājot par nemelnzemes joslām.

Iepērkot mājas, zemnieki saņēma tās apgrūtinātas ar dažādām publiskām un privāttiesiskiem ierobežojumiem par labu muižniekam kā pārdevējam. Viens no piemēriem: iepērkot zemi, zemnieks ieguva tikai tās virskārtu (aramo kārtu), bet visas zemes dzīles ar ēku celtniecībai noderīgajiem izrakteņiem (mālu, granti, dolomītu utt.) palika muižnieka īpašums.

3)Jaunķempju pagasta “Slaveļu” mājas 19. gadsimta beigas. Jura Strantes ģimenes arhīvs

Jaunķempju pagasta “Slaveļu” mājas 19. gadsimta beigas. Jura Strantes ģimenes arhīvs

Kamēr mājas nebija pilnībā izpirktas, pircēja atkarība no pārdevēja bija tik liela, ka patiesībā šie mazgruntnieki maz atšķīrās no ilgtermiņa nomniekiem. Var pat teikt, ka nomnieku stāvoklis bija labāks, jo viņi neuzņēmās risku zaudēt iemaksāto naudu. Pa pusei izmaksāto māju ūtrupes nebija reta parādība.

Par māju iepirkšanas gaitu atsevišķās draudzēs un pagastos tajos gados daudz rakstīja latviešu prese. Tā piemēram, laikraksts “Mājas Viesis” savā 1870. gada 12. janvāra numurā ziņoja, kad “Siguldas lielskungs, grāfs Borch” iepriekšējā, 1869. gadā, “lielu pulku ciematu [māju] pārdevis:

Nr. Māju nosaukums Novērtējums

klaušu dālderos

un grašos

Kam pārdotas Par kādu

cenu

pārdotas

(rbļ. sudr.)1)

Starpaskalns 6. 41 Jānim Sadde 6702)
Spriguļsalas? (Spriggulsall) 8. 50 Jurim Kreilim 1028
3) Spulles 15. 45 Natālijai Aukai 1937
4) Cūkaiņi 16. 0 Mārtiņam Treijam

un Jānim Jaunzemam

2240
5) Siljēkas 19. 45 Pēterim un Mārtiņam

Krišjāņiem

2730
6) Daudas 20. 0 Baičam Osim

(Baitscham Ohse)

2800
7) Ēriņi (Ehriņ) 20. 0 Jurim Remertam un

Pēterim Teteram

2900
8) Kārkļi (Kahrkle) 21. 0 Miķelim Ervartam 2940
9) Jurbrenči 21. 45 Kārlim Kalniņam 3010
10) Jodas ? (Jode) 21. 45 Bērtulim Grīnbergam 3010
11) Šnemačas (Schnematsch) 22.0 Mārtiņam Šmīdem un

Miķelim Reinholdam

3190
12) Mazsvīķi 22.45 Ančam Andermanim 3375
13) Ādmiņi 23.0 Jānim Pulsem (Pulse) 3335
14) Dūči (Duhze) 23.0 Jānim Cilinbergam 3220
15) Jurdas 23.45 Jānim Ervaldam un

Jānim Tūbergam

3290
16) Kalna Beites 25.0 Jānim Saldam/Zaldam?

(Salde)

3000
17) Pelītes 25. 0 Mārtiņam Ervaldam 3625
18) Limbji (Limbe) 26 Ēvertam un Jurim

Bauslīšiem (Bausliht)

3900
19) Pekas (Pekka) 26. 45 Kārlim Aņņēnam un

Pēterim Kviesim

3710
20) Pliskas 27 Jānim Krastiņam 3780
21) Mutes?  (Mutte) Miķelim Klugam

(Kluge)

3782
22) Apiņi 28 Laurim Štālam un

Kārlim Miķelsonam

4200
23) Lejas Beites 28 Jānim Krastiņam 4200
24) Ķikši (Kikse) 28. 45 Miķelim Apinim

un Jānim Bērziņam

4132
25) Empēteri 30 Jēkabam Bergam 4200
26) Vidus Beites 33 Jānim Sadem/Zadem

(Sade)

4340
27) Tožas 33 Miķelim Vīdasam

(Wihdas)

4290
28) Veckošas 33 Jurim Kreilim 4785
29) Peltes 33 Jānim un Jurim

Miķelsoniem

4620
30) Lielsvīķi 33 Pēterim Cilinbergam 5280
31) Dzelzmačas 33.45 Miķelim Ervaldam

un Kārlim Kreilim

5025
32) Žakari 34 Kārlim un Purrum (tā

tekstā!) Leikartiem

5440
33) Kreiļi 34 Jānim Kreilim 5440
34) Jaunkošas 34 Jēkabam Ozoliņam

un Jānim Zaķim

4760
35) Vāvuļi (Wahwul) 38 Jurim Remertam un

Mārtiņam Frišenfeldam

5890
36) Spriguļi 38 Kārlim un Mārtiņam

Ertneriem

5320
37) Kokēni (Kohkeen) 41 Miķelim Grīnbergam 6560
38) Matiņi 42 Kārlim Matiņam 6720
39) Puskas 23 Jurim Granam

Tas, ka tik daudzas mājas tika pārdotas vienā reizē, bija ļoti rets gadījums. Par minētajām 39 mājām grāfs fon der Borhs   ieguva kopā 149 940 sudraba rubļus. Atšķirībā no Siguldas un Krimuldas, Turaidas pilsmuižas īpašnieki nepārdeva nevienu māju.

1)Inciema pagasta “Miču” māju plāns, pievienots māju pārdošanas līgumam. 1870. Turaidas muzejrezervāts

Inciema pagasta “Miču” māju plāns, pievienots māju pārdošanas līgumam. 1870. Turaidas muzejrezervāts

Tā kopš 19. gadsimta sešdesmitiem gadiem Latvijas laukos sākās sūra, neatlaidīga cīņa par “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes”, kas turpinājās līdz Pirmajam pasaules karam un prasīja no saimnieka un viņa ģimenes atteikšanos no daudzām dzīves ērtībām, lai varētu ietaupīt naudu hipotekāro parādu dzēšanai un laukstrādnieku algām. Lauksaimnieku grūtības pavairoja arī neražas, agrārās krīzes un krievu valdības muitas un dzelzceļa tarifu politika, kas centās atbalstīt rūpniecību uz lauksaimniecības rēķina. Konstatējis, ka ik gadus Vidzemes latviešu un igauņu zemnieki tomēr varējuši nomaksāt 4, 5 milj rubļu,  gubernators (1885–1895) M. Zinovjevs atzinās: “Šie un citi skaitļi dod pietiekami skaidru liecību par Vidzemes zemnieku nesalīdzināmo spēku, izturību un rakstura stingrumu. Ar to viņi būtiski atšķiras no krievu zemniekiem. Pateicoties aizliegumam dalīt zemnieku mājas, šejienes saimnieki sasniedza tik augstu labklājības līmeni, kādu Iekškrievijas zemnieki nevar pat iedomāties. Bargā vācu baronu skolā Vidzemes zemnieks ar grūtu darbu, bez jebkādas palīdzības no ārienes, ciešot ilgstošu trūkumu, izturot muižu racionālākās saimniecības konkurenci, ieguva savu māju par dzimtu”.

Māju izpirkšanas rezultātā Vidzemē blakus muižu zemes īpašumam (toreizējā terminoloģijā –  lielgruntniecībai) izveidojās mazgruntnieku slānis (saimnieki), kas sāka veiksmīgi konkurēt ar muižām lauksaimniecības produktu tirgū, īpaši pēc tam, kad izveidojās un pieņēmās spēkā  pirmās latviešu lauksaimniecības biedrības.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantotā literatūra un avoti.

  1. Turaidas muzejrezervāta krājuma materiāli,
  2. Švābe. Latvijas vēsture (1800.– 1914). I daļa, Rīga, R., 1991, 302.–330. lpp.

Raksts publicēts žurnālā “Siguldas Avīze”, jūlijs, 2019, Nr.7 (218)

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti