Turaidas Baznīckalnā viena pēc otras atradušās vismaz 3 baznīcas un pastāvējusi kapsēta no 13. gadsimta līdz 1772. gadam, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II aizliedza izmantot kapsētas pie Vidzemes baznīcām, lai 18. gadsimta mēra upuru kapi nekļūtu par atkārtotas epidēmijas cēloni. Kapsēta pirmo reizi dokumentos minēta 1582. gada revīzijas protokolā. Ziņas, kas saistītas ar kapsētā apbedītajiem un noteikto kārtību lasāmas 17. un 18. gadsimtu baznīcas vizitāciju protokolos. Pēc 1772. gada Turaidā uz muižas zemes atstatu no apbūves centra ceļa malā uz Inciemu izveidota jauna kapsēta, kurā pirmais apbedījums veikts 1773. gadā.

Turaidas Baznīckalnā dienvidu-dienvidaustrumu daļā 1969. – 1971. gadā veikti arheoloģiskie pētījumi. Tika atsegti vairāk nekā 45 apbedījumi 5 kārtās. Zemes augšējos slāņos atsegti 17. gadsimta apbedījumi, kurus varēja datēt pēc mirušajam līdzi dotām monētām. Apbedījumi, kas atradās zemākajā slānī liecina, ka tie attiecas uz 12. – 13. gadsimta lībiešu apbedījumiem. Kādā kapā guldīta bagāta lībiete, kura, ievērojot lībiešu paražas, dāsni apveltīta rotas lietām, konstatēta arī grezna villaine caurausta bronzas gredzentiņiem un izšūta ar pērlītēm. Apbedījuma dziļums un mirušā novietojums attiecībā pret debespusēm liecina, ka sākotnēji kapsētā guldīti kristītie lībieši.