Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrībai šogad iesācies jau 10. darbības gads. Tā savu darbību uzsākusi 2002. gada 16. aprīlī un tās misija ir sniegt atbalstu un intelektuālo ieguldījumu dabas un kultūras mantojuma aizsardzībā un uzturēšanā, lai saglabātu un pilnveidotu Turaidas muzejrezervātu un tā tuvāko apkārtni kā nozīmīgu Latvijas kultūrvēsturisko objektu nākošajām paaudzēm, veicot publisku darbību, kas nav pretrunā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Zvaigznes dienā tiek pieminēti Austrumu gudrie, kas, sekojot zvaigznei, jaundzimušajam Jēzum nes simboliskas dāvanas – zeltu, vīraku un mirres, apliecinot patiesu vērtību nozīmi. Zvaigznes diena par ikgadējo tikšanās reizi muzeja atbalsta biedrībai izvēlēta ne bez pamata, tiecoties ik gadu atgādināt sev un sabiedrībai par vērtību nozīmi un nepieciešamību ticēt ideāliem. Līdzīgi kā Austrumu gudro rīcība, Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrības aktīvā darbība, muzejrezervāta kolektīvam ik gadu dod ierosmi – nekad nepalikt uz vietas, sargāt kultūras mantojumu un vienmēr tiekties īstenot muzejrezervāta misiju – veidot harmonisku sabiedrību, parādot latviskās dzīvesziņas attīstību ar tūkstošgadē uzkrātām Turaidas vēsturiskā centra dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Ikvienā darbībā, kurā piedalās cilvēki ar savu domu formulēšanu, lēmumu pieņemšanu un rīcību, svarīga ir viņu vērtību sistēma, attieksme pret notiekošo un ētikas principu ievērošana. Muzejrezervāta darbības mērķi ir vēsturiskās atmiņas uzturēšana un sabiedrības uzskatu veidošana, Turaidas vēsturiskā centra un reģiona dabas un kultūrvides, pieminekļu, materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana, mērķtiecīgi komplektējot muzejrezervāta krājumu. Tikpat svarīga ir reģiona attīstības un sociālās stabilitātes sekmēšana, pilnveidojot muzejrezervāta komunikācijas formas un efektivitāti, attīstot kultūras tūrismu un paplašinot mērķauditorijas loku, kļūstot par vienu no apmeklētākajiem muzejiem Baltijā. Lai to īstenotu, ir vajadzīga milzīga apņēmība un pārliecība par saviem noteiktajiem principiem, kas ne vienmēr ir izdevīgākais un vieglākais ceļš mērķu sasniegšanā.

Muzejrezervāta atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājas zvērinātas advokātes un Latvijas zvērinātu advokātu Padomes ētikas komisijas valdes priekšsēdētājas Ilzes Krastiņas darbība vienmēr balstījusies uz ētikas pamatiem gan savā advokātes praksē, gan izglītojot topošos advokātus, gan strādājot muzeja atbalsta biedrības valdē. Zvaigznes dienas pasākuma ietvaros Ilze Krastiņa visus klātesošos iepazīstināja ar savu jauno grāmatu „Ētiska neatkarība – mūsu zelts”. Grāmatā Ilze Krastiņa apkopojusi savu darba mūža pieredzi, atziņas un secinājumus, uzsverot ētiskas darbības pamatprincipus. Autore ir kā savas profesijas, tā arī savas valsts godātāja, līdz ar to grāmata „Ētiska neatkarība – mūsu zelts” ir interesanta lasāmviela ne vien profesionāliem advokātiem vai tiem, kas ir ceļā uz šo profesiju, bet arī jebkuram latvietim, kurš „vēlas kopt dzīvi un radīt to kā mākslas darbu – pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem bagātu, spilgtu, interesantu un vienreizīgu”.

Ilze Krastiņa raksta, ka „ētika neko neaizliedz, bet tā norāda uz to, kā vajadzētu nodzīvot savu šīs dzīves un darba mūžu, lai neviens nevarētu apšaubīt tavu godīgumu, taisnīgumu un cieņu. Tas nav viegli izdarāms, par to jācīnās visa mūža garumā”. Spilgts piemērs ētiskai vai neētiskai darbībai ir atmodas sauklis „Kas nav aizliegts, tas ir atļauts!”. Tas novedis pie sliktām sekām, jo cilvēks ir un paliek cilvēks, arī būdams kādā amatā un pildot tā pienākumus. Cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties situācijas risinājumu, vadoties pēc savas pārliecības.

Kārlis Ulmanis, atklājot 1937. gada Civillikumu, teicis: „Viens likums, viena taisnība visiem. Nepieciešamās lietās – vienība; Apstrīdamās lietās – brīvība.

Visās lietās – saderība”. Grāmata „Ētiska neatkarība – mūsu zelts” ieved lasītāju advokātu darbības laukā, kas tiek salīdzināts ar vecu, sarūsējušu agregātu, kas iesūc sevī cilvēkus, dvēseles un naudu, tomēr, autoresprāt, nav labākas jurista profesijas par advokāta profesiju. Ilze Krastiņa uzsver, ka līdzīgi kā mūsu tauta kopumā, tā arī juristu, tiesnešu un advokātu ētika, kultūra un profesijas gods iet mazumā, tāpēc tapusi doma uzrakstīt kādu rakstu par Latvijas sirmās advokatūras vēsturi, kultūru, profesionālo ētiku un ētiku vispār. Grāmatā tiek atgādināts, ka advokāts ir cilvēks, un darba darīšanai nepietiek tikai ar juridiskām zināšanām, ir nepieciešama augsta morāle un tikumība kā pret sevi, tuvajiem un klientiem, tā arī pret Latvijas Valsti.

Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrības valdes loceklis Aivars Janelsītis uzsver, ka „Ilzes Krastiņas paveiktais ir skaista dāvana Latvijas Republikas Advokatūras 90 gadu jubilejā” un uzskata, ka „grāmatā izvirzītās ētikas normu prasības un ieteikumi ir nepieciešami ne tikai advokatūrai, bet visās valsts pārvaldes un tautsaimniecības nozarēs strādājošiem, kā arī cilvēku sadzīviskās attiecībās un ikdienā”.

Saturiski grāmatā ietverta informācija par advokatūras uzdevumiem un lomu, profesionālo ētiku, gūstams ieskats advokatūras vēsturē un ētikā, aprakstītas labas uzvedības normas, kā arī apkopoti Ilzes Krastiņas advokatūras „zelta baušļi”:

• Nekad neprasīt savam aizstāvamam, lai viņš pastāsta, kā bija patiesībā, bet pieņemt viņa versiju kā absolūti pareizu, pretējā gadījumā būs jāmokās ar profesionālo sirdsapziņu.
• Nekad neteikt klientam, ka tu šaubies, bet gan to, ka tu darīsi visu iespējamo ar likumā atļautiem līdzekļiem, lai panāktu viņa lietā labvēlīgu rezultātu.
• Nekaitēt klienta interesēm.
• Nejaukt savu kabatu ar klienta kabatu.
• Nekad neaizmirst, ka mēs visi kolēģi sēžam vienā laivā, kuras šūpošanās var beigties slikti visiem.
• Nekad neaizmirst, ka tavi ieroči nav vis Temīdas svari, bet gan tavu panākumu kalve ir tava kvalifikācija, tava centība, tava drosme un tava veiksme.
• Advokāta reputācijai ir jābūt neapšaubāmai.
• Mūsu zelts ir mūsu neatkarība.
• Tava cieņa ir tavās rokās. Par to jācīnās visu mūžu.

Tiek rastas atbildes uz jautājumiem - „Kā rīkoties, ja Jūsu aizstāvamais ir aizšuvis muti ar desmitā numura diegu, jo negrib runāt ar riebīgo tiesu.. Vai ķert rokā no tiesas zāles bēgošu aizstāvamo? Kā mierināt nepatiesi notiesāto?”. Izzinot atbildes uz šiem jautājumiem, ieguvēji ir topošie un esošie advokāti, tomēr izvēles priekšā, pieņemot vienu vai otru lēmumu, esam mēs visi.

Kas ir labs un kas ļauns, kā kļūt labam, kā izskaust ļauno? Arī Bībelē pirmais cilvēku pārbaudījums ir labā un ļaunā atzīšanas koks, cilvēku centieni uzzināt, kas ir labs un kas ļauns. Kā viena no vecākajām, bet efektīgākajām ētiskuma programmām Ilzes Krastiņas grāmatā tiek minēti Vecās Derības baušļi, sevišķi uzsverot Svētajos rakstos pausto: „Nedari otram to, ko tu negribi, lai otrs darītu tev!” Krastiņa raksta, ka ”ētika ir morāles un tikumības teorija. Kopš seno grieķu – Sokrata, Platona, Aristoteļa laikmeta ētika filozofiski apcer labo un ļauno, tādus tikumus kā taisnīgums, vīrišķība, savaldība, mērenība, gudrība, apcer dzīves jēgu, tās mērķi un citas ar cilvēka dzīves kvalitāti saistītas parādības. Ētika palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi”.

Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, kas, savukārt, ļauj dziļāk ielūkoties sevī un pasaulē. Kāda ir mūsu sirdsapziņa - ciktāl pienākums, taisnīgums, atbildības apziņa ir iesakņojusies apziņā, ciktāl sirdsapziņa ietekmējusi raksturu, pārliecību, gribu, motivāciju un jūtas.