istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

bronza_kalts_lacis_0

Bronzā kalts lācis Turaidā


Sākoties Jaunam gadam, senākos laikos cilvēki caur mājām veda lāci, lai tas izgaiņā visas vecā gada likstas, nedienas un neveiksmes. Turaidas muzejrezervāts piedāvā iepazīt bronzā kaltu lāča figūru, kas, iespējams, nesusi kādam laimi senatnē.

Turaidas viduslaiku mūra pils sniedz tās apmeklētājiem vēstījumu par viduslaikiem Latvijā – laiku no 13. līdz 16. gadsimtam, kas atstājis spilgtas pēdas būvēs, senlietās, cilvēku apziņā. Pils Rietumu korpusā visu gadu ir skatāma ekspozīcija „Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā 13.–16. gadsimtā”. Tajā var iepazīt viduslaikus caur vizuāliem tēliem un senlietām, kā arī padziļināti izzināt Turaidas un Rīga arhibīskapijas vēsturi ar digitālu programmu palīdzību. Ekspozīcijā aplūkojamās senlietas iegūtas Turaidas pils arheoloģiskajā ekspedīcijā, kuru ilgus gadus vadīja izcilais Latvijas arheologs Jānis Graudonis (1913–2005). Artefakti zinātājam sniedz vērtīgu informāciju un rosina iztēloties pagājušo laiku notikumus un ļaudis, kas dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem.

Arheoloģiskās izpētes laikā Turaidas pilī atrasts smalki izstrādāts, fragmentārs bronzas priekšmets ar iegravētu lāča figūru un uzrakstu tam riņķī *Clavs*.

Kas tas ir par priekšmetu? Kam viņš piederēja? Kā tika lietots? Kā nonāca Turaidas pilī? Uz šiem jautājumiem muzeja pētnieki meklē atbildes vēstures avotu liecībās.

Šis priekšmets neapšaubāmi ir fragments no kāda vīrieša personīgā zīmoga spiedņa, uz kura attēlots kādas dzimtas heraldiskais simbols un daļa no vārda. Viduslaikos zīmoga spiedņus izgatavoja gan kā amata zīmogus oficiālu dokumentu apstiprināšanai, gan kā personiskus zīmogus. Kad pieaudzis dižciltīgs vīrietis ieguva bruņinieka titulu, viņš kļuva ne tikai par pilnvērtīgu karotāju, bet varēja ieņemt amatus, ieguva tiesības piedalīties dažādos saimnieciskos darījumos, tiesās, vasaļu sapulcēs, landtāgos, kā arī – apstiprināt darījumu dokumentus ar savu zīmogu. Nereti pat privāttiesiskus dokumentus – divpusējus aizdevuma līgumus, kvītis par pūra saņemšanu, testamentus – apstiprināja 3–5 liecinieki, savukārt nopietniem politiskiem līgumiem vai landtāgu recesiem tika piestiprināti desmitiem piekarināmu vaska zīmogu.

Ne visi dižciltīgie vīrieši dzīves laikā kļuva par bruņiniekiem, īpaši 15. gadsimtā. Bija tādi, kuri visu mūžu palika ieroču nesēja statusā. Tas gan viņiem netraucēja iegūt mantojumu vai lietot dzimtas ģerboni un personisko zīmogu. Šajā laikā zīmogi bija arī nedižciltīgiem lēņu vīriem un pilsētniekiem, un uz tiem bija attēlotas ģeometriskas zīmes, ko ģimene ilgstoši lietoja kā īpašumzīmes (vācu val. – Hausmarke).

Zīmogu spiedņi tika izgatavoti no kaula, koka, dzelzs, bronzas, pat dārgmetāliem. Ar tiem apstiprināja dokumentus, kurus viduslaikos izgatavoja no pergamenta ar piekarināmiem zīmogiem. 13. gadsimtā tie pārsvarā bija izgatavoti no dzeltena dabiska vaska, bet 14.–16. gadsimtā lietoja arī īpašas krāsas vasku vai zīmoglaku – bruņinieku kārtas piederīgie lietoja zaļus, domkapituls – melnus, bet Rīgas arhibīskaps – sarkanus zīmogus.

Tiek uzskatīts, ka pēc nāves personīgie zīmogu spiedņi tika iznīcināti. Iespējams, arī Turaidā atrastais bronzas spiednis tika sabojāts speciāli, un nošķeltā mala ir zobena (?) cirtiena pēdas.

Turaidas zīmoga spiedni rotā lāča figūra, kas kā ģerboņa sastāvdaļa raksturīga vairākām Livonijas dzimtām 14.–17. gadsimtā, bet tieši šādā veidā – tikai vienai. Jādomā, ka zīmogs piederējis kādam Klāvam Tolkam (Clavs Tolck). Tolki, saukti Engelkes, bija vasaļu dzimta Rīgas arhibīskapijā 14.–16. gadsimtā. Dzimtas lēņi – Vestienas un Tolka muižas – atradās arhibīskapijas Latviešu galā Ērgļu pilsnovadā. Šis novads 1452. gadā nonāca Rīgas virsbīskapa vasaļa Tīzenhauzena pārvaldījumā, un no šī laika Tolki bija varenās un bagātās Tīzenhauzenu dzimtas apakšvasaļi. 1452. gada 24. jūnijā minēta “Heinriha Tolka muiža pie apcietinājuma”.

Neskatoties uz piezemēto apakšvasaļa statusu, Kristofers Tolks no Tolka muižas 16. gadsimta 30. gados ieņēma nozīmīgus amatus Rīgas arhibīskapijā. Viņš piedalījās landtāgos, vasaļu sapulcēs, tiesās un zemes pārvaldē, bija arhibīskapa padomnieks. 1538. gada 2. augustā Turaidā pie arhibīskapa Tomasa Šēninga (1528–1539) ieradās Kristofera atraitne kopā ar Gulbenes pārvaldnieku Johans Butleru un aizbildni Andreasu Bukholcu. Viņi lūdza arhibīskapu apstiprināt mirušā Tolka mutiski izteikto testamentu, kas arī tika izdarīts. 

Par Klāva Tolka, saukta Engelkes, darbību Rīgas arhibīskapijā un saistību ar Turaidu vēstures avotos rakstītas ziņas nav saglabājušās. Kāds Klāvs Tolks 15. gadsimta beigās darbojās Vācu ordeņa zemēs Ziemeļigaunijā, bet tur dzīvojošie Tolki lietoja citu ģerboni, uz tā nebija attēlots lācis. Viens no Kristofera Tolka dēliem kādā 1544. gada dokumentā saukts Tewes Dolck. Varbūt tā ir vārda Klāvs kļūdaina rakstība? Nav zināmi viduslaiku dokumenti ar Vidzemes Tolku zīmoga nospiedumiem. Vēstures gaita nebija labvēlīga Tolku dzimtai, kuras īpašumi izputēja Livonijas kara laikā (1558–1582), bet vairāki ģimenes locekļi nokļuva gūstā Krievijā. 17. gadsimtā kāds Helmins fon Tolks, saukts Engels, mēģināja Kurzemes un Zemgales hercogistē pamatot savu dižciltību, bet neveiksmīgi. Tolki neiekļuva Kurzemes dižciltīgo dzimtu matrikulā. Helmina vēstule 1641. gada 7. septembrī ar dzimtas heraldisko simbolu – lāci – sarkanā lakas zīmogā saglabāta Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

 , ,        Raksti