Ko stāsta viduslaiku rakstāmrīki Turaidas pilī

Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā, kas veltīta Rīgas arhibīskapijas vēsturei, apskatāmas vairākas arheoloģiskos izrakumos iegūtas senlietas, kas sniedz liecības par garīgo dzīvi 13.-15. gadsimtā – svētceļnieku piederumi, saules pulkstenis, grāmatas apkalums un viduslaiku rakstāmirbuļi jeb stili.

Viduslaikos Turaidas mūra pils bija ne tikai militārs nocietinājums, bet arī administratīvs un, kā liecina ar rakstu kultūru saistīti arheoloģiski atradumi un arhīvu liecības, arī sava laika kultūras centrs. Te dzīvoja vai kādu laiku uzturējās lasīt- un rakstītpratēji, kas viduslaikos nebija bieži sastopami, jo rakstība bija daudz mazāk izplatīta nekā mūsdienās. Analfabēti bija lielākā daļa sabiedrības – zemnieki, daļa pilsētnieku un pat aristokrātu.

Līdz jaunajiem laikiem (15. gadsimta beigas/ 16. gadsimts) rakstītprasmi vislabāk pārvaldīja garīdznieki, kuri visbiežāk rakstos lietoja latīņu valodu. Garīdznieki veidoja sava laika „inteliģenci”, jo īpaši mūki, kuri ikdienā nodarbojās ar rokrakstu lasīšanu un pārrakstīšanu. Turaidas pils viduslaikos bija ļoti cieši saistīta ar garīdznieku kārtu, jo Turaida atradās garīgas valsts – Rīgas arhibīskapijas – sastāvā, un Turaidā visai bieži uzturējās Rīgas arhibīskaps ar saviem padomdevējiem – Rīgas domkungiem, kuri ikdienā dzīvoja Rīgas Doma klosterī.

Iemaņas rakstībā un dokumentu sastādīšanā bija nepieciešamas valsts pārvaldē iesaistītām amatpersonām, piemēram, Rīgas arhibīskapa zemju tiesnesim un pārvaldniekam – fogtam, kura rezidence bija Turaidas pils. Viduslaiku dokumenti (lēņu, vaku grāmatas, inventāri) tika sastādītas gan latīņu, gan viduslaiku viduslejas vācu valodā. Latvijas un ārvalsts arhīvos saglabājies ievērojams skaits 14.-16. gadsimtā tapušu dokumentu oriģinālu un norakstu, kuros minēta izdošanas vieta – Treiden. Tā viduslaikos dēvēja Turaidu.

Viduslaiku rakstība: pergaments, papīrs uz zoss spalva

Rakstīšanai viduslaikos izmantoja pergamentu, papīru, kā arī citus materiālus – vaskotās tāfelītes, bērza tāsis, koka dēlīšus, papirusu, papīru.

Pergaments viduslaiku Eiropā bija visiecienītākais materiāls. Tas bija izgatavots no aitas, kazas vai teļa ādas, no tā līdz pat 17. gadsimtam izgatavoja dokumentus un drukāja grāmatas. Uz pergamenta rakstīja ar zoss, kraukļa vai cita putna spalvu un dažādas krāsas tinti. Ādas ruļļu lietošana rakstīšanai zināma jau Senajā Ēģiptē pirms 3500 gadiem, taču pergamenta apstrādē nozīmīgs ir 2.-3. gadsimts, kad Mazāzijas pilsētiņā Pergamā tika ievērojami uzlabota pergamenta kvalitāte un izgudrotas apstrādes metodes, lai uzrakstītais teksts būtu noturīgs. Plaši pergamentu lietoja līdz 17.gadsimtam, bet mūsdienās to izmanto kā luksus preci rakstīšanai, zīmēšanai, mūzikas instrumentu pagatavošanai. Gan mūsdienās, gan viduslaikos pergamenta izgatavošanas process bija ļoti darbietilpīgs, un tas bija ļoti dārgs materiāls.

Vaskotās tāfelītes un rakstāmirbuļi - stili

Paralēli pergamentam no Senās Grieķijas un Romas laikiem līdz 16./17. gadsimtam rakstīšanai izmantoja vaskotas tāfelītes jeb plāksnītes. Tāfelītes tika gatavotas no koka, uz kura vienas vai abām pusēm speciāli izveidotos ap 2-3 mm dziļos padziļinājumos uzklāja sākotnēji karstu vasku. Vasks sacietēja un kļuva par virsmu rakstu darbu veikšanai. Praktiski apsvērumi noteica, ka visvairāk tika lietotas vienlaicīgi divas plāksnītes, kuras tika saliktas kopā ar vaska pusi, lai pasargātu to no bojājumiem. Ja divas vai vairākas tāfelītes savienoja kopā ar ādas aukliņu, veidojās sējumi jeb kodeksi.

Vaska tāfelīšu pielietojums bija visai plašs un būtiski atšķīrās no pergamenta lietošanas - tās nelietoja oficiāliem dokumentiem, bet gan kā melnrakstus, piezīmju grāmatiņas rēķinu un darījumu pierakstiem, kā mācību „burtnīcas”, pierakstus saimniecības vešanai, tiesvedībai, vēstuļu rakstīšanai, sarakstu (mirušie, pilsētas namnieki) sastādīšanai, mūzikas un dzejas uzmetumiem.

Savstarpēji savienotas vairākas vaskotās tāfelītes (kodeksi) kļuva par mūsdienu grāmatu priekštečiem, lai arī tās izgatavotas no pavisam cita materiāla - koka. Aprakstīts papiruss un pergaments Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Eiropā līdz 4./5. gadsimtam veidoja ruļlus, bet tieši vaskoto plāksnīšu ietekmē arvien vairāk tika izgatavoti sējumi jeb kodeksi, un arī pergamenta lapas tika sastiprinātas kopā un aprakstītas no abām pusēm. Vaska tāfelīšu un grāmatu lielums bija ļoti dažāds – no maza izmēra pierakstu grāmatiņām līdz pat ļoti liela formāta koka grāmatām, kurās bija pat līdz 20 lapām. Vasks tāfelītēm tika izgatavots, pievienojot bišu vaskam piedevas, kas uzlaboja tā viskozitāti un novērsa vaska kušanu karstās vasarās. Vaskam pievienoja lineļļu, liellopu vai aitu taukus, terpentīnu, koku sveķus vai retāk koka darvu. Vasks bija gan dabīgā – dzeltenā, gan arī citās krāsās – melnā, zaļā, tumši dzeltenā vai sarkanīgā.

Neatņemams tāfelīšu pavadonis bija rakstāmirbulis, ar kura aso stila galu vaskā ieskrāpēja zīmes, bet ar otru galu, kas parasti bija paplašināts un lāpstveidīgs, ierakstu varēja izlīdzināt jeb dzēst. No šī ieraduma, starp citu, izveidojies teiciens „dzēst parādu”. Rakstāmirbuļi bija darināti no koka, kaula, ziloņkaula, metāla, reti no sudraba, stikla. Tos dēvēja gan par stiliem (no latīņu val. – stylus- rakstāmrīks), gan grifelēm (no grieķu val. Grapheion – rakstāmrīks).

Rakstāmirbuļi zināmi jau ļoti sen, un tādi pastāv vēl joprojām. Tos lietoja senākajā mums zināmajā civilizācijā Divupē jeb Mezopotāmijā 5500 gadu tālā pagātnē rakstīšanai uz māla plāksnītēm ķīļrakstā; citos vēstures posmos un vietās ar irbuļiem ieskrāpēja zīmes uz alu sienām, koka, bērza tāss, vaska, šīfera tāfelēm, savukārt mūsdienās par stiliem angļu valodā sauc datorpiederumus - irbuļus.

Viduslaiku stiliem, protams, piemita savas raksturīgas iezīmes, ko ekspozīcijā var vērot arī Turaidas muzejrezervāta apmeklētāji. Latvijā arheoloģiskajos izrakumos kopumā atrasto stilu skaits nav niecīgs, bet nav arī milzīgs - tie ir 56 viduslaiku stili, no tiem 4 atrasti Turaidā. Visvairāk viduslaiku stilu arheologi atraduši Rīgas Doma baznīcas pagalmā – Domklostera un Domskolas vietā. Divi no Turaidā atrastajiem stiliem ir izteikta līdzība ar Rīgas Doma baznīcas pagalmā atrastajiem viduslaiku rakstāmrīkiem. Daugavas krastos ir atrasti vairāki pirmsvācu (līdz 11. gadsimta beigām) laika stili - Daugmalē, Aizkraukles, Kokneses pilskalnos, no kuriem divi ir līdzīgi senkrievu pilsētās lietotajiem stiliem. Visi pārējie pirmsvācu un vācu laika stili pēc izgatavošanas veida un formas līdzīgi Rietumeiropas un Baltijas jūra reģiona pilsētās lietotiem stiliem.

Arheoloģiskos izrakumos atklātās vaskotās plāksnītes

Latvijā arheoloģiskajos izrakumos vaskotās plāksnītes nav atrastas, taču Dienvideiropā un Krievijā ir visai daudz antīko un viduslaiku vaska tāfelīšu atradumu, kas gūti, mērķtiecīgi veicot arheoloģiskos izrakumus pilsētās, kurās unikālu notikumu sakritības dēļ izveidojās ļoti labvēlīgi apstākļi koka un vaska priekšmetu dabīgai konservācijai. Piemēram, 79. gadā vulkāna Vezuva izvirdumā gāja bojā Pompeju pilsēta, kurā pelnu slānī atrastas 153 vaskotas tāfelītes. Uz tām kādreiz bija rakstījis baņķieris Lūcijs Kasiliuss Jukundus. Cita satura 25 vaskotas plāksnītes atrastas Rumānijas pilsētā Rosjā Montānā – nozīmīgā Senās Romas impērijas zelta ieguves centrā. Plāksnītes saturēja 1.-3. gadsimta romiešu tiesību un tiesu prakses pierakstus, darba un rentes līgumus.

Pavisam nesen - 2000. gadā - vairāku gadu desmitus ilgušajā senās Novgorodas arheoloģiskajā izpētē atklāts Novgorodas kodekss, kurš tagad uzskatāms par vecāko grāmatu Krievijā. Šī grāmata ar trim lapām darināta no liepas koka un saturēja četras ar vasku pildītas lapaspuses. Vaskoto plāksnīšu grāmata sākta 10. gadsimta beigās un izmantota 20-30gadus. Grāmatas īpašnieks trenējies rakstīt alfabētu un pierakstījis dažādus garīga rakstura darbus, kuru skaits mērāms simtos. Vaskā ierakstītos psalmus varēja lasīt pat mūsdienās, jo skrāpējumi vaskā bija ļoti labi saglabājušies, bet izdzēstos reliģiskos tekstus – atklāt pēc nospiedumiem kokā zem vaska kārtiņas. Grāmatas saimnieks bijis, iespējams, kādas vēlāk par ķecerīgu atzīta reliģiska novirziena (bogomili) pārstāvis, mūks.

Muzejos un bibliotēkās saglabājušās plāksnītes

Par viduslaiku plāksnīšu izskatu un izmēru liecina viduslaiku zīmējumi un manuskriptu izlustrācijas, bet atsevišķos gadījumos tāfelītes ir saglabājušās muzejos un bibliotēkās. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas 14. gadsimtā aprakstītas vaskotas plāksnītes, kuras savulaik lietotas kā vēstules jeb ziņojumi kādam augstākstāvošam kungam, pēc vēsturnieka Roberta Malvesa domām – Rīgas arhibīskapam. Uzrakstus uz plāksnītēm šifrējis Rīgas pilsētas bibliotekārs Nikolajs Bušs 1896. gadā, kā arī vēsturnieks Roberts Malvess 1948. gadā. Plāksnītes satur trīs dažādos rokrakstos rakstītus ziņojumus. Tās stāsta par Rīgas domkapitula saimniecību Pomerānijā, Vācijā (1384. gadā šo īpašumus no Domkapitula nopirka vietējais Nienkamnas klosteris) un Rīgas domkunga brāļa Fridriha Krimpes darījumiem: ieķīlātiem īpašumiem, samaksu kalpiem un siena vācējiem, maiznieka rēķinu un sāls svēršanu. Daži teksta fragmenti liecina, ka plāksnītē bijušas aprakstītas Rīgas Domkapitula nesaskaņas ar Kurzemes bīskapu, kā arī kāda domkunga Doles Engelbrehta piedzīvotais starp Dāniju un Hanzas pilsētām Baltijas jūrā 1368. gadā.

Vairākas vaskotās plāksnītes ar uzrakstiem saglabājušās Vācijas dokumentu kolekcijās. Viena no tām ir 14.- 15. gadsimta vaska tāfelīte ar vācu tirgotāja piezīmēm. Šī „piezīmju grāmatiņa” bijusi piestiprināta pie jostas. Uzraksti liecina, ka tās īpašnieks trenējies rakstīšanā, rakstot tāfeles vienā pusē alfabēta burtus. Otrā plāksnītes pusē saglabājušās 14 rindiņas, no kurām daļēji salasāms, ka tirgotājs pierakstīja nopirktās preces. Šī tāfelīte nonākusi Frankfurtes pilsētas bibliotēkā 1744. gadā kopā ar citiem Frankfurtes rātskunga un kolekcionāra Johana Fridriha fon Uffenbaha kolekcijas priekšmetiem - papirusiem, pergamenta un palmu lapu rokrakstiem. Interesanti, ka Otrajā Pasaules karā noslēgumā Frankfurtes pie Maincas aplenkuma laikā šī dārgā kolekcija bija pamatīgi iepakota un noslēpta. No jauna to atrada un atvēra 1979. gadā.

Piezīmju grāmatiņa no 16. gadsimta, kas lietota Nirnbergas klosterī, glabājas Bambergas Valsts bibliotēkā. Tā ir grāmata no četrām koka plāksnēm. Ieraksts liecina, ka tās īpašnieks pierakstīja nodevas, rēķinus, labības nodevas u.c.

Krietni liels vaska plāknīšu komplekts ir saglabājies Krievijas Saltikova-Sčedrina Nacionālajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. Te glabājās divi kodeksi - viens satur 10, otrs - 8 plāksnītes. Šajās plāksnītēs uzkaitīti Toruņas (Polija) namnieki ap 1430. gadu.

Papīra uzvaras gājiens

Vaskotās plāksnītes, tāpat kā pergamentu, pierakstiem lietoja līdz 16./17.gadsimtam, kad tās pilnībā aizstāja papīrs.

Papīrs Eiropā bija pazīstams no 12. gadsimta, bet tā izgatavošana plaši ieviesās 14.-16. gadsimtā. Papīra pirmsākumi meklējami Ķīnā. Ap 105. gadu Ķīnas lauksaimniecības ministrs Tsai-Lun aprakstīja papīra ieguves procesu. Papīra ražošanai izmantoja zīda ražošanas pārpalikumus, zīdkoka šķiedru un vecas lupatas. Austrumu zemēs 2.-10. gadsimtā papīru izgatavoja lielā daudzumā, un ne tikai kā rakstāmmateriālu, bet arī tualetes papīru, naudu, tapetes un apģērba detaļas. No Ķīnas papīra izgatavošanas iemaņas nonāca Samarkandā, un 8. gadsimtā arābu pilsētās, īpaši Bagdādē, Damaskā, Kairā izveidojās plaukstoša papīra ražošanas nozare, kas 9.-13. gadsimtā veicināja islama kultūras, zinātnes, mākslas un filozofijas attīstību. Arābu pilsētās, tāpat kā vēlāk Eiropā, papīru izgatavoja pārsvarā no lupatām un linu un kaņepāju šķiedras.

Kultūras kontaktu ceļā starp kristīgajiem rietumiem un arābu austrumiem, papīrs ap 12. gadsimtu sasniedza Eiropu. Pirmā zināmā papīra izgatavošanas vieta bija islamiskajā Spānijā – Sanfelipe pie Valensijas. No Spānijas papīra izgatavošanas mākslu aizguva itāļi, un 14. gadsimtā arī citās Eiropas zemēs sākās papīra uzvaras gājiens pret dārgo pergamentu un tā līdzgaitniekiem – vaskotajām tāfelītēm un stiliem. Papīra izplatība bija cieši saistīta ar rakstības izplatīšanos arvien plašākās dzīves jomās - saimnieciskos darījumos, tieslietās, pārvaldē, pilsētnieku vidū. Senākais Eiropas valdnieka izdots dokuments, kurš rakstīts uz papīra, datēts ar 1109. gadu un rakstīts Sicīlijā. Francijā senākais papīra dokuments saglabājies no 1225. gada. Vācijā uz papīra rakstīta vēstule tapusi jau 1228. gadā, bet no 1246.gada līdz mūsdienām saglabājusies papīra rokraksta grāmata. Pirmās papīra izgatavošanas dzirnavas (tur mala linu, lupatas u.c. papīra izejvielas) Vācijā ierīkoja Nirnbergas rātskungs un tirgonis Ulmans Štromers 1389. gadā. Viņš papīra ražošanas tehnoloģiju izpētīja Lombardijā un centās turēt šīs zināšanas noslēpumā, taču tas netraucēja papīra ražošanas turpmākai izplatībai. Vācijā zināmas papīra dzirnavas Rāvensburgā (1393), Hemnicā (1398), Augsburgā (1407), Lībekā (1407) u.c. Līdz 16.gadsimta beigām Vācijā bija ap 190 papīra dzirnavu.

Samērā vēlu papīra ražošana ieviesās Anglijā (pirmā zināmā ražotne tapa 1494.gadā), Zviedrijā (1573), Krievijā (1576). Nav ziņu, ka Latvijas teritorijā 16.-17.gadsimtā būtu bijušas papīra dzirnavas.Tomēr papīrs bij sastopams, tai skaitā arī Turaidas pilī 16.gadsimtā ir tapuši rokraksti no papīra. Jādomā, ka papīrs tika ievests no Vācijas.

Turaidas pilī atrastās liecības par rakstību – nelielie kaula un dzelzs priekšmeti, nezinošam skatītājam šķiet tikai irubulīši, taču gan šie priekšmeti, gan Turaidā tapušie pergamenta un papīra rokraksti ieved mūs viduslaiku pasaulē un saista ar Eiropas kultūras procesiem. Tie liecina arī par citām ar rakstītprasmi saistītām lietām, kas nav atrastas zem kultūrslāņa. Ja Turaidā bija stili, tad te bija arī vaskotās tāfelītes un cilvēki, kam bija nepieciešamība uz tām rakstīt; ja atrasta grāmatas apkaluma poga, tad bija arī pati grāmata un tās lasītāji.

Vija Stikāne Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenā speciāliste