2011. gada 28. septembris
Par māju
Turaidas muzejrezervātā atstatus no citām ēkām vīd nojaušami kādas lielas ēkas pamati. Aptuvenais kopgarums 34 metri. Saglabājusies neliela celtnes daļa ar biezām neparasta materiāla sienām. Materiāls tomēr visparastākais – māls viršu saistījumā, bet tiešā veidā celtniecībā Vidzemē nav bieži lietots. Vietējo iedzīvotāju atmiņā un zināšanā būves paliekas joprojām dēvē par klaušinieku māju, darbinieku māju.
1980. gados muzeja darbiniece Maija Kreišmane pierakstīja apkārtnes ļaužu teikto un izveidoja šādu ainu:
1924. gadā izdotajā ceļvedī „Siguldas un apkārtnes vadonis” vēl atzīmēts, ka klaušinieku telpa izmantota arī kā muižas tiesas istaba, vēl 20. gadsimta sākumā tūristiem viens kambaris ēkā rādīts kā muižas cietums. Pēršanas sodu ļaudis saņēmuši stadulā.
Līdz ar tiesas pieminējumu, jāsecina, ka ēkas funkcijas paplašinās. Ne vien klaušinieku māja, bet arī pirmais pagasta tiesas nams. 1804. gada Vidzemes zemnieku likumi noteica, ka pagasta tiesa jānodibina katrā muižā. Sastāvā trīs vēlēti tiesneši: no muižas, no saimniekiem, no kalpiem. Tiesa izsprieda zemnieku savstarpējās civillietas, muižas un zemnieku domstarpības par gaitām un nodevām. Sodīja ar naudas un miesas sodiem. Pēdējos regulēja likums – vīriešiem 6 sitieni ar spieķi, sievietēm 6 sitieni ar rīkstēm „ pa apsegtu miesu.”
Pēc 1819. gada brīvlaišanas jauni likumi Vidzemes zemniekiem, kuros pagasta tiesai bez civillietām piekrīt arī policejiskas funkcijas, t.i. – pienākums uzturēt mieru, drošību, kārtību, veicināt sabiedrības labklājību, sargāt tikumību, novērst noziegumus.
Pieļaujams, ka ēkas ļaužu daļa izmantota augšminētiem valdīšanas un pārvaldes nolūkiem. Pagastmājas-pagastnamus kā īpašas ēkas Vidzemē sabūvēja 19. gadsimta otrajā pusē.
Kampenhauzenu dzimta Turaidā valdīja kopš 1818. gada. 1825. gadā muižu mantoja Lorencs fon Kampenhauzens. Pārzināt un attīstīt īpašumu viņam laimējās tikai 5 gadus. 1830. gadā Lorenca šīs zemes gaitas beidzās. Viņa palikušās mantības sarakstā uzrakstītas 28 ēkas. Izrādās, ka četros gados uzcelts daudz jaunu un pamatīgu ēku, pie tam daļa ar ražošanas raksturu:
Ķieģeļu apdedzināšanas krāsns – 1826. gadā, Vaļējs šķūnis ķieģeļiem – 1826. gadā, Brūzis – 1827. gadā, Vēl viens šķūnis ķieģeļiem – 1827. gadā, Siena šķūnis Slakteros – 1827. gadā, Baznīcas krogs, t. s. Šveices māja – 1828. gadā, Strādnieku māja – 1828. gadā, Daniela pusmuižā laukakmeņu dzīvojama ēka, t. s. ērberģis – 1828. gadā, Šķūnis kaļķiem – 1829. gadā, Grāmatneša pusmuižā laukakmeņu dzīvojamā ēka un liels šķūnis no koka.- 1829. gadā.
Sarakstā minētā strādnieku māja ir no koka, salmu jumtu. Nevar secināt - vai tā paredzēta klaušiniekiem, varbūt muižā nodarbinātiem amatniekiem-celtniekiem, ķieģeļcepļa strādniekiem? Nav zināms, kur tā atradās. Vienīgā māla kleķa būve ir cūku kūts, celšanas gads nav norādīts.
Ne visur Vidzemes muižās izplatīta šāda rūpe par klaušinieku. Lielākoties viņi nakšņoja muižas rijā vai pirtī. Mājas klaušiniekiem ierīkotas vēl dažās Kampenhauzenu dzimtai 19. gadsimta sākumā piederošās muižās Vidzemē. Unguru muižas ar Kūdumu 1842. gada inventāra sarakstā: „Strādnieku māja ar stalli.” Materiāls, celšanas laiks un tehniskais stāvoklis nav norādīts. Lenču muižā 1842. gadā: „Vecs strādnieku stallis, grūstošs.” Veselavas muižas Sīļu pusmuižā 1881. gadā: „Kalpu dzīvoklis. Pie tā kūts un klēts zem kopēja jumta. Sienas akmeņu un māla kleķa, jumts šindeļu.” Pēdējais gan vairs nav klaušinieku laiks, bet plānojuma principi līdzīgi ar mūs interesējošo celtni. Turaidai netālos kaimiņos Allažu muižā 1843. gadā ir: „Strādnieku māja, koka, šindeļu jumts, pie tās stallis ar dakstiņu jumtu, ēka labā stāvoklī.” Mālpils muižā 1859. gadā: „Strādnieku māja ar divām istabām un zirgu stalli, koka, salmu jumts, jauna.”
In situ esošu klaušinieku māju 1976. gadā Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja speciālisti apzināja Madonas rajona Mārcienā un vēlāk iegādājās ekspozīcijai. Ēka tēstu baļķu guļbūve krusta pakšos, jumts četrslīpju. Plānojums divtelpu ar krāsni dzīvojamās daļas vidū, otra telpa stadula klaušenieku zirgiem un ratiem. Kopējais apjoms ap 18 x 8m. Celšanas laiks 19. gadsimta vidus.
1. Kad 1867. gada 23. aprīlī Vidzemē piespiedu klaušas nomainīja ar naudas renti, ēku pārplānoja – dzīvojamā daļā ierīkoja divus dzīvokļus muižas kalpu ģimenēm, stadulā viņu kūtis un klētis, vāgūzis. Vai mainīja ēkas ārējo veidolu? Iespējams, ka četrslīpju jumtu pārtaisīja divslīpā, lai bēniņus ērti izmantotu siena glabāšanai. 2. 1923. gadā, Latvijas Agrārās reformas laikā vietējais mežsargs saņēma dienesta zemi 40F [vēlāk nosaukta par Ošām] kopā ar klaušinieku māju. Inventarizējot, katra ēkas piebūve vai daļa uzskaitīta un aprakstīta kā atsevišķa vienība. Dzīvojamā ēka 13, 4 x 9,6 x 3m ķieģeļu, māla sienas, jumts skaidu, veca, bez kapitāla remonta nav lietojama. Kūts un vāgūzis [bijusī stadula] 20,5 x 11,1m māla kleķa, akmeņu, biezums 0,6m, veca. Māras Caunes pētījumā par Turaidas muižu, minēts, ka „sliktā stāvokļa dēļ ēkai daļa nojaukta, domājams, ka tūlīt pēc muižas sadalīšanas”. Saprotams, ka nojaukta dzīvojamā daļa. 3. Padomju varas gados kolhozs ēku pielāgoja cūku kūtij. Bija 16 sivēnmātes un 100 bekonu. Par kuiļiem ziņu nav. 1956./57. gada sniegotā ziemā cūku kūtij iebruka jumts. 4. Ēku pēc kārtējās saīsināšanas un remonta turpmāk izmantoja privāti – par kūti. 5. Patreiz klaušinieku mājas paliekas ir Turaidas muzejrezervāta apsaimniekošanā.
Ja tiešām 1830. gada inventārā minētā kleķa celtne cūku kūts pārveidota klaušinieku mājā, piebūvējot dzīvojamo daļu, rodas absurds laika aplis 120 gadu ciklā. Muiža atkal kļuva muiža un cūku kūts par cūku kūti.
Tomēr – varbūt, ka klaušinieku māja ierīkota pielāgojot kādreizējo muižas riju vai bijušo baznīcas kroga stadulu. Kroga, kas bija pirms Šveices mājas, ja stadula atradās otrpus ceļam – kā nereti Vidzemē.
Par klaušām
Klaušinieki bija daļa no zemniekmāju saimēm. Klaušas jeb gaitas katrai sētai noteica vaku grāmatas, vadoties pēc sētas novērtējuma dālderos un grašos. Dālderi un graši šinī gadījumā nav naudas vienības, bet sētas vērtības mērs, kurā ietverta zemes platība un labums. Turaidas muižai un zemniekiem vaku grāmata oficiāli apstiprināta 1816. gada 12. februārī.
Turaidas muižā ir 34 klaušu un nodevu spējīgas zemnieku sētas. Vidējais lielums ap 29 dālderi. Hektāros to pārrēķināt, neiespējami. Piemēram Skrāpu sēta vērtēta 21 dālderi 78 graši. 20. gadsimta mērīšanā – 85, 69ha. Gandrīz tikpat lielā Igauņu sēta – 21 dālderi 49 graši – 61ha. Iedzīvotāju skaits sētā vidēji ap 20 - dažāda vecuma, dzimuma, sociālā un ģimenes statusa. Saimes struktūra laiku laikos pārbaudīta un pielāgota lauksaimnieciskās darbības veidam un vispārējiem saimnieciskajiem apstākļiem. Vidēja lieluma sētā ir: saimnieks un viņa ģimene, viena vai divas kalpu ģimenes, viens vai divi neprecēti kalpi - puiši, divas vai trīs neprecētas kalpones – meitas. Kalpa ģimene var būt gan saimnieka brālis, dēls, gan pilnīgi svešinieki, kā arī parasti bija. Gandrīz katrā zemnieka sētā dzīvoja vismaz viena vaļinieku ģimene. Tāpat daži muižas piedoti audzēkņi no daudzbērnu ģimenēm vai bāreņi. Lai sēta spētu pildīt klaušas un apstrādāt mājas zemi jābūt vismaz 3 darbaspējīgiem vīriešiem un sievietēm, saimniekam jātur 4 – 5 darba zirgi un 9 – 12 liellopi, tie vairāk zemes mēslošanai kā produkcijai. Saimnieks savā maizē, pajumtē un algā uzturēja kalpus un gājējus muižas darbiem.
Ilustrācijai - 29 dālderi 15 grašu lielā Kalna Sikšņu sēta. Saimnieks Miķelis [uzvārdus zemnieki saņems pēc 10 gadiem]. Saimniekam jānodrošina uz muižu darbos : 1.vīrs ar zirgu 208 dienas gadā; 2. vīrs kājām no Juriem līdz Miķeļiem – 92 dienas; 3. papildus jānostrādā palīgdarbos 50 dienas gadā ar zirgu; 4. palīgdarbos kājām 187 dienas gadā. 5. šķūtējot muižas produkciju uz pilsētām un preces atpakaļ ceļā 28 dienas, protams, ar zirgu. Ja saimniekam nepietika darbaspējīgo kalpu, dēlu, vaļinieku, pašam nācās pildīt noteikto dienu skaitu muižas darbos. Kalna Sikšņu ļaudīm visa gada garumā muižā jākalpo 536 dienas. Gadā ir 365. dienas Atrēķinot 52 svētdienas un 12 – 14 svētku dienas, strādājamas ir 300 dienas. Tātad, gandrīz katru dienu 2 cilvēki projām no sētas darbiem. Visas zemnieku mājas kopā muižai gadā atdeva 19 066 cilvēkdienas. Kārtējās klaušās – 10 652 dienas, palīgdarbos – 8 414 dienas.
Ko darīt pietika. Muižai rudzu, miežu un auzu lauki – 534 pūrvietas [ap 180ha], āboliņa tīrumi un sākās kartupeļu laiki. Muižai siena pļavas, mežs un dārzi, parks un dīķi. Brendiņa un alus brūzis, ķieģeļceplis un apjomīgi celtniecības darbi. Visur vajadzīgs daudz ļaužu. Un kur vēl 50 cūkas un liellopi - 4 buļli un 71 govs, 34 aitas, 13 jēri, 39 zosis, 22 tītari, 37 pīles un 28 vistas. Aptuvenos rēķinos, šķiet, ka muižā ik dienas no Jurģiem līdz Miķeļiem strādāja ap 70 - 80 cilvēku. Ziemu mazāk, tad galvenais darbs malkas sagatavošana un piegāde muižas dzīvojamām mājām, rijām, pirtīm, brūzim. Arī kokmateriālus gatavoja un uz būvei paredzēto vietu gādāja ziemā. Un ragavu ceļš īsti piemērots smago brendiņvātu, un labības maisu vedumam uz pilsētu. Darbs muižā parasti izplānots 5 dienām. Klaušiniekiem jāierodas pirmdienas priekšpusdienā ar savu pārtiku, saviem darba rīkiem un sestdienā ap to pašu laiku viņus atlaida. Darbus un nepieciešamo ļaužu skaitu saplānoja muižkungs, t.i. pārvaldnieks, ja vajadzēja – kopā ar vagaru. Virskontrole pār darāmo un padarīto pārvaldniekam, bet pār darītājiem un kā tiek darīts un padarīts – atbildība vagaram un viņa palīgam šķilteram. Lai plašajā muižas teritorijā visur paspētu, vagars traucās jāšus staltā zirgā. Līdz ar riežu jeb valaku ieviešanu – kad katrai zemnieka sētai jāsagatavo, jāapsēj, jānovāc noteikts pūrvietu skaits katras labības laukā, siena pļavā, āboliņa un kartupeļu tīrumā, pārraudzība un pilna atbildība par savlaicību un kvalitāti bija saimniekam. Bet kontrole un skubinājums vagara ziņā.
Bez darbiem muižā katrai zemnieku sētai vēl noteiktas klaušas baznīcai un valstij – pasta, skolas, kazarmu būvēšanā pievest materiālus un dot strādniekus. Piedalīties tiltu taisīšanā, lielo un vietējo ceļu labošanā, cietumnieku un karavīru šķūtēšanā. Sūra dzīve. Un nevar aizmirst par nodevām muižai. Kalna Sikšņu saimniekam katru gadu jādod: 3 pūrus rudzu, 3 pūrus miežu, 3 pūrus auzu, 12 mārciņas kaņepāju, 6 mārciņas apiņu, 4 mārciņas linu dziju, 1 mārciņu tīklu dziju, pusi auna, 1 maisu, 3 lopu valgus, 4 vistas, 24 pautus.
Par nepieciešamību
Klaušu laikmets skarbs. Turaidas muzejrezervātā atjaunota klaušinieku māja to spētu daudz maz ilustrēt. Aktuāli tas ir, jo priecājoties par muižas centriem, kungu mājām-pilīm, parku un dārzu ainavām, liekas, ka visu radījusi muižas īpašnieka iztēle, gaume, nauda un labi atalgotas celtnieku-dārznieku brigādes-firmas. Un vēl – ne redzēts ne dzirdēts, ka šodien kāds būvētu ēku māla kleķī. Bet celtniecība vienkārša, materiāls daudzviet par brīvu. Turklāt pašu – no Devona laikmeta. Un ekoloģisks. Atjaunotā māla kleķa - blietņa ēka rādītu vēl vienu 200 gadus senu un neparastu celtniecības tendenci Vidzemes laukos. Būvēšanas process izvērstos apmeklētājiem interesants, uz līdzdarbību mudinošs. Visādā ziņā neparastais objekts ar radošumu un unikalitāti paliekoši ierakstītos arī šodienas Latvijas būvvēsturē.
Uģis Niedre Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists
Raksta tapšanā izmantoti Turaidas muzejrezervāta, Latvijas Valsts Vēstures arhīva, LU Akadēmiskās bibliotēkas un Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja materiāli.
Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2010. gada decembra Nr.
