2011. gada 28. septembris
No klostera celles līdz cietuma kamerai
Eiropas cietokšņos netrūka ieslodzījuma vietu, tomēr tie nebija cietumi mūsdienu izpratnē. Cietumi kā darba nami un pāraudzināšanas vietas plaši ieviesās Eiropā tikai jaunajos laikos, sākot ar 17.gadsimtu.
Cietumsods radies no Baznīcas soda, kurš viduslaikos izpaudās kā ieslodzījums klostera cellē. Protams, neskatoties uz soda izcelsmi, tā nolūks jaunajos laikos un mūsdienās ir koriģēts. Sākotnēji sodam bija jārada nelabvēlīgi apstākļi vai pat fiziskas ciešanas, ar kurām tika panākta notiesātā sodīšana. Mūsdienās cietumsods saistīts ar personas izolēšanu no agrākās vides, ierastā dzīvesveida maiņu, sociālo kontaktu ierobežojumiem. Baznīcu 17.–19. gadsimtā atstūma no laicīgās tiesu sistēmas, taču soda veidu – ieslodzījumu ierobežotā telpā – valsts pārņēma savā rīcībā.
Cietumu mūri, vilku bedres ...
Līdz 16. gadsimtam Eiropā un Livonijā ieslodzījuma telpas atradās nocietinātās būvēs. Tie bija tumši un mitri pagrabi, torņu pirmie stāvi, kuros no augstākajiem stāviem caur lūku nolaida ieslodzītos.
Īpaši piemērots cietumam bija bergfrīds – viduslaiku cietokšņu galvenais tornis, kura spilgtu piemēru var redzēt Turaidā. Šādi 20–42 m augsti torņi būvēti viduslaiku nocietinājumos Vācijā, Polijā, Čehijā, Austrijā kā pēdējais pils aizstāvju patvērums. Iekļūt tornī varēja tikai pa koka trepēm caur ieeju, kas atradās vismaz 9–10 m virs zemes. Bergfrīdu apakšstāvi bija pieejami no augšas – pa lūku, kura vācu valodā dēvēta par bada, cietumnieku vai baiļu lūku.
Dažās Lietuvas pilīs šāda veida cietumi dēvēti arī par vilku vai lāču bedrēm. Dzirdēti nostāsti, ka tur turēti izbadināti plēsoņas, pie kuriem iemesti ieslodzītie. Arī Rīgā minēts Vilku bedres tornis, kurš būtu jāmeklē zem tagadējās Anglikāņu baznīcas pamatiem, tomēr nav ziņu, ka tur bijis cietums. Liekas, ka nostāsti par vilku bedrēm ir folklorizējušās tautas atmiņas par viduslaiku cietumiem, un, kā liecina nosaukums, šīs atmiņas nav tās labākās.
Dažkārt vēstures annālēs saglabājušies arī kuriozi stāsti par torņu cietumiem. Piemēram, 1428.gadā Vircburgas Marienburgas cietoksnī (Vācija) ieradies grāfs Ginters no Švarcburgas, kurš līdz ar pilsētas pilsoņu delegāciju apsūdzējis vietējo firstu. Grāfu pavēlēja iemest bergfrīda cietumā, taču viņš bijis tik resns, ka nelīdis iekšā par lūku, un tādēļ turpat uz vietas atbrīvots.
Tā kā Turaida viduslaikos bija tiesu varas centrs, kurā uzturējās fogts – tiesnesis un zemju pārvaldnieks – nav jābrīnās, ka ar vienu cietumu te bija par maz. 15.gadsimtā Turaidā ierīkots jauns cietums lielā pusapaļā torņa pagrabā. Pagrabs jau sākotnēji būvēts un, domājams, arī izmantots kā pils cietums. Par cietumam raksturīgām detaļām liecina telpas izpētē konstatētās plakandzelzs atliekas pagraba sienā, ko var uzskatīt par cietumnieku važu pieslēguma vietu, kā arī "S" veidā izbūvēta vēdināšanas lūka, lai nepieļautu ieslodzīto kontaktēšanos ar ārpasauli. Ja cietumnieki mēģinātu uzlauzt abas uz pagalmu vedošās durvis, to pamanītu sardze, kas uzturējās tieši virs pagraba. Mūsdienās caur durvju restēm apskatāmi viduslaiku ieslodzījuma vietas apstākļi un pašas telpas oriģinālie mūri, kā arī situācijas atveidojums – karagūstekņu ieslodzīšana pēc kaujas pie Turaidas pils 1490. gadā.
Cietumnieka portrets viduslaikos
Pirms vairākiem gadsimtiem nokļūt cietumā varēja gan bagāts un dižciltīgs, gan nabags. Taču izkļūt no cietuma, turklāt vēl dzīvam un brīvam – tāda iespēja kādreiz, šķiet, bija tikai bagātākajiem.
Ieslodzījumā bieži nonāca parādnieki. Tie bija notiesātie, kuri nevarēja samaksāt tiesas piespriesto naudas sodu, kā arī privāto kreditoru parādnieki. Viņus iemeta cietumā uz laiku, līdz kāds apņēmās segt parādu. Šāda prakse bija visā Baltijas jūras reģionā, pie kam arī sievas lika cietumā vīru vietā; pēc parādnieka nāves parāds pārgāja uz pēcnācējiem, un ģimenei draudēja parādu verdzība; noziedznieka ģimeni varēja pārdot pat šķirti dažādiem uzpircējiem. Livonijā ir maz ziņu par parādu verdzību, bet zināms, ka parādnieku atstrādātais jeb atdrellētais laiks 1424.gadā tika ierobežots uz 10 gadiem.
Kara gūstekņi atradās ieslodzījumā, līdz par tiem samaksāja izpirkuma maksu, atbrīvoja saskaņā ar miera līgumu vai savstarpēji apmainīja. Ja par ieslodzīto nesamaksāja, viņš bieži bija nolemts mokošai nāvei aukstumā un pusbadā. Ja izpirkumu maksāja ne radi, bet kāds aizbildnis, karagūsteknis, līdzīgi kā parādnieks, kļuva par drelli (vergu). Livonijas Indriķa hronika stāsta, ka 1213.gadā lietuviešu augstmanis Daugerūts nonāca Zobenbrāļu ordeņa gūstā. Viņu ieslodzīja Cēsīs, un pēc daudzām dienām ieradās daži viņa draugi. Jādomā, viņiem bija jāatved izpirkums, taču tas nenotika. Daugerūts ieslodzījumā pats nodūrās ar zobenu, lai nebūtu jāpiedzīvo negods verdzībā.
Noziegumos apsūdzētos viduslaikos apcietinājumā turēja tikai līdz tiesas dienai. Tā parasti pienāca ātri. Tiesu vadīja kāds varas pārstāvis – pats valdnieks vai viņa iecelts fogts. Tiesas lēmēji – piesēdētāji jeb tiesneši bija vienas kārtas ar tiesājamo: zemnieki, dižciltīgie, garīdznieki, pilsētnieki. Soda veidus lielā mērā noteica laikmeta morāle un tradīcijas, un tiesa pamatojās uz tīri formāliem pierādījumiem – ordālijām jeb Dieva tiesu (pārbaude ar karstu dzelzi vai ūdeni), tiesu divkauju, zvērestu. Lai arī tiesa nebalstījās uz reāliem faktiem un izmeklēšanu, tomēr toreizējā tiesā, kā raksta tiesību vēsturnieks Arveds Švābe, šīs pierādījuma tiesības savas vienkāršības dēļ nodrošināja vismaz formālu taisnības uzvaru. Tiesneši jeb piesēdētāji lēmumu parasti pieņēma ātri. Vainīgajam piesprieda naudas, kauna vai kropļojošo sodu, bet visai bieži – kādu no nāves soda veidiem. Turpat piespriestos sodus arī izpildīja.
Ilgstoši viduslaikos ieslodzīja galvenokārt politiskos pretiniekus. Siguldas novadu viduslaikos visai bieži skāra divu kaimiņu – Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa – strīdi. Parasti militāri spēcīgāks bija ordenis, un vairāki arhibīskapi nonāca gūstā – Alberts Zuerbērs (1256), Johans III no Šverīnes (1298), Silvestrs Stodevešers (1478) un Brandenburgas Vilhelms (1556). Liekas, ka pret tik cienījamu personu kā arhibīskaps garīgi militāra ordeņa brāļiem vajadzētu izturēties ar cieņu, tomēr, kā liecina vēstures avoti, tā tas nebūt nebija. Tā 1298. gadā ordeņbrāļi pēc astoņu dienu ilga Turaidas pils aplenkuma sagūstīja arhibīskapu Johanu III no Šverīnes. Lai arī viņš padevās un atdeva ordenim visus savus īpašumus, viņu 33 dienas noturēja cietumā Siguldas un Vīlandes pilīs, turklāt dažas deva tikai maizi un ūdeni.
Daudzviet cietumniekus torņu cietumos arī spīdzināja. Tomēr viduslaikos, lai cik tie mums šķistu tumši un drūmi, spīdzināšana nebija tik masveidīga kā jaunajos laikos.
Jauni laiki – jauna tiesa
16.–17. gadsimtā būtiski mainījās Eiropas sabiedrība, ekonomika, morāle, indivīda vērtējums, kā arī valsts vara un tiesas process. Pārmaiņu pavadoņi bija izglītības, grāmatniecības un laikrakstu attīstība, tehniskais progress, kā arī ilgstoša un dažviet pat dramatiska inflācija, pastāvīgi kari starp valstīm, katoļiem un protestantiem, slimību epidēmijas. Viduslaiku kārtu tiesu nomainīja izmeklēšanas jeb inkvizīcijas process (latīņu valodā Inquisitio – izmeklēšana). Līdz ar to apsūdzētā vaina bija jāpierāda ar racionāliem pierādījumiem, ne Dieva tiesu. Inkvizīciju jau viduslaikos katoļu Baznīca izmantoja pret ticības atkritējiem un raganām, bet ar 16.gadsimtu tā lietota laicīgajā tiesā visā Eiropā. Tiesvedībā tagad dominēja rakstveida process, tā zaudēja savu atklātumu, lielāka nozīme tika piešķirta pirmstiesas izmeklēšanai.
Masveidā spīdzināja gan sievietes, gan vīriešus – kriminālnoziedzniekus, politiskos pretiniekus, ķecerībās un burvestībās apsūdzētos. Tomēr ne vienmēr tiesneši bija fanātiski, ne visas raganu prāvas bija viennozīmīgi netaisnīgas. Tā 1631.gadā – zviedru laikos – Turaidas cietumā nonāca Lēdurgas zemnieks Lakes Mārtiņš. Kaimiņš viņu apsūdzēja zirgu un cilvēku noburšanā, taču tiesa bija skeptiska par apsūdzētā vainu un drīzāk norādīja uz kaimiņa māņticību. Jāpiezīmē, ka 1686.gadā zviedru valdība spīdzināšanu aizliedza.
Bargais inkvizīcijas process nereti tika izmantots kā represiju instruments, lai izrēķinātos ar politiskajiem sāncenšiem. Tā Livonijas ordeņa Cēsu pils “moku tornī” 1558. gadā tika spīdzināts Tērbatas (Tartu) bīskapa tulks. Pēc atzīšanās viņš cietumā izdarīja pašnāvību, tomēr viņa liecību izmantoja, lai apcietinātu Tērbatas kancleru Holtšūru.
Tāpat kā agrāk, apcietinājumā nokļuva karagūstekņi. Viņu dzīves apstākļi bija atkarīgi gan no bagātības, gan no viņu aizbildņu politiskās ietekmes. 1556. gada vasarā Livonijas ordenis sagūstīja Rīgas arhibīskapa pēcteci amatā dižciltīgo Meklenburgas hercogu Kristofu. Apcietinājuma laikā Turaidas pilī viņš varēja pārvietoties pa pils pagalmu un lietot zirgu ar zelta sedliem. Ar sūtņu starpniecību jaunais firsts sazinājās ar Polijas karali, Prūsijas un Meklenburgas hercogiem. 1557. gadā Polijas karalis Sigismunds Augusts panāca Kristofa atbrīvošanu.
Jaunajos laikos tiesas procesi kļuva arvien garāki, aktualizējās apelācijas iespējas, svarīgāku nozīmi ieguva rakstiskie pierādījumi, notariāli apstiprināti dokumenti, advokāti. Par visai sarežģīto un politizēto tiesu praksi liecina prāva pret ilggadējo Kokneses fogtu Gotardu Neilu, kuru 1548.-1550.gadā apvainoja amata pilnvaru pārkāpšanā – Rīgas arhibīskapijas vaku grāmatas sabojāšanā, zemnieku maksāto soda naudu, parādu un caunādu noblēdīšanā. Kad vietējie dižciltīgo kārtas tiesneši atteicās lietu iztiesāt, jo tiem traucējot radniecības saites ar apsūdzēto, arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms uzdeva Turaidas fogtam iesniegt sūdzību Vācijas kambartiesā. Vācu ķeizars Kārlis V nozīmēja lietas izskatīšanai savu komisāru – Kurzemes bīskapu. Iztaujātie pilsnovadu pārvaldnieki drīzāk aizstāvēja Neilu, nevis apstiprināja apsūdzības. Šķiet, tiesas prāvai bija politisks zemteksts. Kokneses fogts Neils no 16.gadsimta 30.gadiem vadīja dižciltīgu ļaužu grupējumu, kuri centās saglabāt katoļticību un Livonijas politisko struktūru. Savukārt viņa politiskie oponenti cerēja uz luterticības uzvaru un centās panākt laicīgas hercogistes izveidi, kuras priekšgalā nostātos Prūsijas hercoga brālis Brandenburgas Vilhelms. Ar laiku Brandenburgas Vilhelmam pietuvinātie tika atlīdzināti un saņēma zemes un muižas Rīgas arhibīskapijā, savukārt ienaidnieki – iekūlās nepatikšanās un tiesu procesos.
Ja ielūkojamies vēsturē, redzam, ka arī agrāk Eiropas valstis un sabiedrība bieži tika ierautas pārmaiņu un krīžu virpuļos. Mēs dzīvojam laikā, kad, salīdzinot ar agrākajiem gadu simteņiem, mums ir dota nesalīdzināmi lielāka izvēles brīvība, tiesību apjoms. Nereti, pamatoti aizstāvot savu taisnību, mēs aizstāvam arī visas sabiedrības intereses, demokrātijas pamatprincipus, līdzpilsoņu un savu pēcnācēju tiesības. Godīgums kā vērtību mērs ir bijis aktuāls visos laikos.
Tikko iznākušajā rakstu krājumā „Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā”, kuru var iegādāties Turaidas muzejrezervāta Apmeklētāju centrā, var gūt plašāku informāciju, izlasot juridisko zinātņu doktora Jāņa Lazdiņa pētījumu „Lībiešu krimināltiesiskās (soda) apziņas īpatnības 12.gadsimta beigās un 13.gadsimta sākumā”.
Vija Stikāne Turaidas muzejrezervāta Krājuma un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste
