istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

Turaidas ķieģeļceplis – modernizēts un paplašināts 1913. g.

Turaidas muižas modernizācija. 1910. – 1914. gads


Turaidas muižas zinātniskajā ekspedīcijā Lēdurgā 1991. gada vasarā apmeklēju Purgaiļu mājas, kur saimniece Anna Ose deva apskatīt vecu ģimenes albumu. Pavisam negaidot ieraudzīju tajā attēlus ar Turaidas muižas kaļķu un ķieģeļu cepli, zāģfabriku, ko apliecināja arī uzraksti uz fotogrāfijām. Izrādījās, ka tās piederējušas saimnieces mātesbrālim Jānim Lapiņam (1885. – 1978.) – labam būvamatniekam, kurš aktīvāko darba mūža daļu aizvadījis Turaidas muižas saimniecisko ražotņu celtniecībā. Anna Ose muzejam nodeva arī vienu no trim atmiņu kladēm, kurās Jānis Lapiņš pierakstījis 1910. – 1914. gada nozīmīgākos darbus, devis par tiem savu vērtējumu. Šis dokuments muzejam ļauj detalizētāk aplūkot Turaidas muižas vēstures jaunāko un pēdējo posmu.

Jānis Lapiņš bija būvamatnieka Mārtiņa Lapiņa dēls. Ģimene 19. gs.b./20.gs. sākumā dzīvoja Turaidas muižas dzirnavās Kalna Melderos. Jānis ar brāli agri sākuši palīdzēt tēvam uz būvēm, taču Jāņa sapnis par Vācu amatniecības skolu Rīgā trūcības dēļ palika neīstenots. Uz Rīgu viņš tomēr aizbrauca, strādāja Vagonrūpnīcā par galdnieku, mācījās rasēšanas kursos un daudzus būvniecības noslēpumus apguva pašmācības ceļā. 1910. gadā pēc Turaidas muižas mežkunga ieteikuma jaunais muižas īpašnieks uzaicināja Jāni Lapiņu par būvdarbu vadītāju jaunceļamajos rūpnieciskajos objektos.

Pirmais viņam uzticētais uzdevums Turaidas muižā bija piena kioska (t.s. „bundulīša”) būve pēc kāda Dancigas arhitekta skices. Kiosku uzcēla piekalnē netālu no Gūtmaņalas – visu no ozola koka, ar granīta akmens pamatiem un tādām pašām kāpnēm uz to. Barons un arī skices autors bija ar meistara un viņa 15 vīru būvbrigādes darbu ļoti apmierināts. Lapiņš saņēmis par atzinību 25 rubļus un zīmējamos piederumus. Tagad veica arī daudzus remontus muižas ēkās, bet ziemā uzsāka kokmateriālu gatavošanu lielajām būvēm.

Kālab jaunais barons – Aleksandrs Matiass Johans Staels fon Holšteins, kas 1907. gadā mantoja Turaidu no mirušā mātesbrāļa Baltazara fon Kampenhauzena (uz pusēm ar brāli Konstantīnu) – uzsāka radikālu šīs paputējušās un patriarhālās muižas modernizāciju? Barons bija studējis politekonomisku Tērbatas universitātē, apceļojis Rietumeiropu un guvis lauksaimnieka pieredzi savās Igaunijas muižās – Vaivarā un Sammā. Brālis uzturējās Vācijā un ar mantotās Turaidas apsaimniekošanu nenodarbojās. Jāņa Lapiņa atmiņās rakstīts: „Sākās Turaidā jauna dzīvība, tika mainīti pārvaldnieki – vecā vietā nāca jauns no Vācijas, kurš bija beidzis Lauksaimniecības augstskolu. Barons izsauca no Vācijas profesoru Milleru, lai tas pateiktu, kur muiža varētu gūt ienākumus. Millers deva padomu būvēt koku apstrādāšanas fabriku muižas mežiem, ko līdz tam vecais barons pārdeva žīdam Šmuljānim, jaunākas konstrukcijas kaļķu un ķieģeļu fabrikas un Zivju audzētavas, priekš kam vietas gravās izdevīgas”.

1911. gada pavasarī pēc mašīnfabrikas „Pirvizit” plāna uzsāka zāģa fabrikas būvi: ar transmisijām zem grīdas, gateri, dubultzēmeri, šķindeļmašīnu, pendelzāģi un ēvelmašīnu – visas no firmas „Pirvizit”. Iegādāja lokomobīli „Magdeburg” ar skaidu kurināmo ietaisi un 25 m garu skursteni. Rudenī zāģētava ar 13 strādniekiem Jāņa Lapiņa vadībā sāka strādāt ar pilnu jaudu: „viss gāja ļoti labi, kā mūsu stādītās mašīnas, tā lokomobile. Kungi bija ļoti apmierināti ar savām zināšanām, arī pats biju priecīgs un mans prestižs cēlās.”

1912. gadā turpinājās ķieģeļfabrikas būve. Cepļa celtniecību vadīja arhitekts Kampe no Rīgas, bet pārējās ēkas – šķūņus, noliktavu, mašīnmāju, 300 pēdas garo tiltu – būvēja Jāņa Lapiņa brigāde. Zāģētavā un ķieģeļceplī ievilka elektrību mašīnu darbināšanai. Tās ražošanai uzstādīja firmas „Siemens – Schukert” dinamo mašīnu. 1912. gada jūlijā arī ķieģeļceplis sāka darboties. Kopumā Turaidas muižas būvdarbos tagad strādāja 23 cilvēki. Ar atalgojumu viņi bija apmierināti.

1912. gada vēlā rudenī uzsāka arī kaļķu fabrikas kaļķakmeņu ceļamā lifta būvi, ko vadīja inženieris Fogels. Līdz gada beigām 24 m augsto celtni pabeidza.

Tā pienāca 1913. gads, par kuru Jāņa Lapiņa atmiņās teikts: (…) zāģu fabrika, ķieģeļu ceplis, kaļķu ceplis strādāja dūšīgi un noņēmēju netrūka… Būvdarbi gāja pilnā gaitā. Siguldā (uzcelta) kaļķu noliktava ar dzīvokli, dārza siltumnīca, tilts vecam pilsdrupu tornim galā, ierīkoti daudz zivju ezeru un nārsta māju. Ieradās arī zivju kungs no Dānijas, jauns cilvēks. Sākām būvēt (…) galdniekdarbnīcas ēku, kur paredzēts likt galdniekmašīnas no Vācijas. Arī muižas labības klēti ar dzirnavām iesāka, gatavoja būvmateriālus jaunajai Turaidas baznīcai. Darbi gāja straujā tempā.”

Nekas muižas dzīvē neliecināja par 1. pasaules kara tuvošanos, kurš svītros visus Aleksandra Staela fon Holšteina nākotnes plānus. Muižas jaunās ražotnes nodrošināja ar darbu daudzus turaidiešus: galdniecībā strādāja 7-8 cilvēki, kokzāģētavā un uz būvēm – ap 40. Rudenī gatavojās sākt 3 vasarnīcu būvi muižas centrā. Jaunās baznīcas projektu bija izstrādājis slavenais arhitekts H. Pirangs. Tā bija iecerēta kā akmens un ķieģeļu mūra celtne kalnā, kur vēl atradās pagasta magazina. Nevarēja tikai panākt vienošanos ar Turaidas pagasta vietniekpulku par magazinas atpirkšanu vai mainīšanu, tādēļ būvi atlika uz vēlāku laiku. (Savā ziņā Turaidas muzejrezervātam tas ir nācis par labu: saglabājās 18.gs. koka baznīca un magazinas ēka.)

Ir zināms kāds fakts, kas labi raksturo pēdējo Turaidas muižas īpašnieku un viņa attieksmi pret sava darba pratējiem. Kokmateriālu pārdošana un izlietošana bija Jāņa Lapiņa pārziņā, un nekāda kontrole no muižas puses nepastāvēja. Tā kā latvieša dabā ir skaitīt naudu cita makā, tad saprotami, ka turaidiešu vidū klīda runas, sak, tas Lapiņš gan palikšot stāvus bagāts. Pats aprunātais tad lūdzis baronam ieviest šādu kontroli, lai baumas rimtos, bet tas nikni atcirtis: „Kam tā muiža pieder – man vai tiem runātājiem? Es jums uzticos, un es tā gribu!” Kopš brāļa Konstantīna nāves 1912. gadā, Aleksandrs Staels fon Holšteins bija tās vienīgais īpašnieks.

1914. gada augustā sākās mobilizācija, un vairāk nekā puse J. Lapiņa amatnieku tika iesaukti armijā. Muižas pārvaldnieks Roberts Fribozs, tāpat jaunais „zivskungs”, būdami vācieši, bija spiesti evakuēties, 1915. gadā darbojās tikai zāģētava, bet maijā tur izcēlās ugunsgrēks – sadega gan ēkas, gan sagatavotie kokmateriāli. Kaļķa un ķieģeļu cepļi tika apturēti, pakļaujoties valdības pavēlei evakuēt uz Krieviju visas iespējamās ražošanas iekārtas. A. Staels fon Holšteins aizbrauca uz savu muižu Sammā Igaunijas ziemeļrietumos. Saviem labākajiem strādniekiem viņš piedāvāja darbu tur. Jānis Lapiņš ar kaļķu cepļa meistaru pēc neilga laika šo iespēju arī izvēlējās.

Pārāk īss bija muižas uzplaukumam likteņa atvēlētais laiks. Pēc kara un agrārās reformas abi cepļi palika A. Staela fon Holšteina īpašumā, kurš tos iznomāja vietējiem uzņēmējiem – Fr. Cerbulim (ķieģeļfabriku) un M. Veidim (kaļķu cepli). Pēc otra pasaules kara līdz 50. gadu beigām abas ražotnes vēl tika izmantotas tikmēr, kamēr to atļāva esošās māla un kaļķa atradnes. Savā pašreizējā pamestības stāvoklī abiem objektiem vairs ir vienīgi vēsturiska vērtība un tie  ietverti Turaidas muzejrezervāta aizsargājamā joslā kā 20. gs. sākuma tehnikas pieminekļi.

 Ž. Greiškāns, TMR ekspozīcijas nodaļas vadītājs
Raksts publicēts 1992. gada Nr. 3 (12) Turaidas ziņās

 

    Raksti