Teika par Gauju Reiz Vells gribēš aizdambēt Gauju un sācis nest akmeņus un gāzt Gaujā iekšā. Vells jau bīš labu gabalu Gaujā sagāzis un nesis pēdīgo klēpi. Šis nu vai’s nebīš no Gaujas necik tālu, ka dziedāš gailis. Vells nosviedis akmeņu klēpi zemē un skrēš prom. Tā nu šim neizdevies Gaujas aizdambēt. Bet Vella darbi esot vēl šo baltu dienu redzami: visas Gaujas krāces esot Vella nestas un tas pēdīgais klēpis, ko Vells uz krasta nosviedis, tas ar’ esot vēl redzams. Izcelšanās teikas. A. Ancelānes izlase.

Kā Gauja cēlusies Reiz pie saimnieku mājām bija kāda liepa. Saimnieks nocirtis liepu un pārvedis mājās. No rīta saimnieks gājis uz to vietu skatīties. Tur bija iztecējusi upīte. To nosauca par Gauju. ZA FS – 1206 Nr. 3657

Gaujas tecēšanas ceļš Alauksts bija nolaidies, un Gauja iesāka tecēt. Viņa tecēja tāpat kā visas upes pa saulei uz jūru. Kādu gabalu pagājusi, tā apcirtās un sacīja: „Tas nav nekas – citiem pakaļ darīt, es iešu pret sauli un aprīšu visu, kas man ceļā stāsies.” Briesmīgi strauji tecēdama – šņākdama, krākdama, tā griezās saulei pretī. Viņai stājās gan daudz šķēršļu priekšā, bet nekas nelīdzēja – tie Gauju tik vēl vairāk iekaitināja, tā ka viņai no dusmām ūdens tīri melns palika. Tā trakodama, viņa bija palikusi stipri plata, liela un jau līdz Gaujienai aiztikusi. Tālāk Dievs vairs neļāva Gaujai gribu. Viņš lika tai kalnus ceļā, tā ka Gaujai gribot negribot bija jāatlaižas no sava iedoma un jāatgriežas pa saulei uz jūru.  Par to, ka iedoms neizdevās, viņa nosolījās tikai divus cilvēkus laist pāri, trešo paturēt. Līdz šai baltai dienai nevienai upei nav tik melns ūdens kā Gaujai un nevienā upē tik daudz cilvēku nenoslīkst kā Gaujā. Ja Dievs Gaujas nodomam nebūtu pretim bijis, tad diezin, ko viņa būtu aprijusi. Tas esot Dieva nolikums, ka visām upēm vajagot pa saulei tecēt uz jūru. Tādēļ nav nevienas upes, kas pa saulei tecētu. Sigulda. Novadmācība. 2002.

Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pretī rītiem tecēt, bet tā kā visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divi upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem un jūru. P. Šmits „Latviešu pasakas” 15. Sējums, 1937. g., 447. lpp.

Kā Gauja un Salaca dabūjušas savus vārdus Lībieši no veciem laikiem pazīstami kā jūras braucēji. Kādam lībiešu kuģim esot uz jūras uzbrucis kāds svešs, nepazīstams ienaidnieku kuģis. Uz lībiešu kuģa atradies tēvs ar saviem diviem dēliem. Kautiņā ar ienaidnieku abi dēli tikuši ievainoti. Vecākā dēla vārds bijis Goive, bet jaunāko dēlu tēvs saucis par Salatsa (Latviski tas ir „sašautais”). Vietu, kur lībiešu kuģis piestājis pie malas, un kur viņi arī uz dzīvi apmetušies, tēvs nosaucis sava jaunākā dēla vārdā par Salatsod, no kā cēlies tās vārds Salace. Vecākais dēls nogājis no viņiem tālāki savrup dzīvot kādas upes malā. Šo upi tad tēvs nosaucis sava vecākā dēla vārdā par „Goivi”, no kā cēlies vārds Gauja. ZA FS – 1591 Nr. 1280

Kā cēlusies Gauja Lapsa gājusi pie Alūksnes ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom, un, prom skrienot, arvienu jutusi ūdeni pēdās. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsā skrējusi, tādiem Gauja pakaļ – tādēļ tai lapsas daba: strauja, nepastāvīga, viltīga. Sigulda. Novadmācība. 2002.

Gaujas atvari Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera pa tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: „Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucēnu varu locīt.” Pie Vecpiebalgas Jaunvīļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pie Lībiešu kalna akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz, un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna kreklā ieplīsis caurums, un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet, kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neuztaisījis. Jauna būdama, Gauja kā jauna meitene steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Ņēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labo roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipusa ezeru, bet pie Lejasmuižas velns atkal bijis priekšā. To redzēdama, no Lejasmuižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsīm uz jūru un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos. Sigulda. Novadmācība. 2002.