Satezeles pilskalns Aiz Līvkalna bijusi līvu pils. Vecā karā, saka, kad siguldieši karojuši kopā ar turaidiešiem pret zviedriem, šo kalnu zviedri sanesuši ar cepurēm.

Un dīvains tas arī izskatās – kā maizes klaips ieguldīts zemē, tur nav dabisku kalnu zeme, bet melna, taisni kā nesta no citurienes. Runā, ka zem kalna apraktas bagātības. Te nāca un rakņājās ik gadu. Mans tēvs un tēvatēvs zina tikai Līvu kalnu. Tādu Sateseli nepiemin. 1860, 2192. FI IV zin.eksp. Siguldas raj. Uzr. A. Alksnīte 1950.g., dzr. Siguldas raj., teicēja Markusu māte, 71 g.v. Publ.: Teikas par Sateseles pilskalnu jeb Līvkalnu.Gaujas Nacionālā parka ziņas. - 2006.gads. Ziema.

Netālu no mūsu mājas ir kalns, ko sauc par Līvu kalnu. Teika stāsta, ka zviedru karā karavīri to kalnu sanesuši ar cepurēm. Aiz kalna bijusi Satezeles pils. Pa gravām vēl tagad uzduras uz drupām. 1860, 2182. FI IV zin.eksp. Siguldas raj. Uzr. A. Alksnīte 1950.g., dzr. Siguldas raj., teicēja Rozālija Cers, 66 g.v., pier. 1950.g. Publ.: Teikas par Sateseles pilskalnu jeb Līvkalnu.Gaujas Nacionālā parka ziņas. - 2006.gads. Ziema.

Teika par Cepurītes kalnu Stāsta, ka Cepurītes kalns, kas atrodas pie Siguldas, radies kādā naktī zviedru kara laikā. Zviedriem gājuši karā pavisam slikti, un tie atkāpušies uz Siguldu. Te tie neesot atraduši nekādu aizsarga vietu. Lai varētu kur noslēpties, tie sākuši nest ar cepurēm zemi šurp. Nesuši, nesuši visu nakti zemi, līdz rītam bijis kalns arī gatavs. Zviedri te labi nostiprinājušies un sakāvuši ienaidniekus. (Iespējams, arī šī teika ir par Sateseles pilskalnu.) Publ.: Teikas par Sateseles pilskalnu jeb Līvkalnu.Gaujas Nacionālā parka ziņas. - 2006.gads. Ziema.

Siguldas baznīca un Baznīcas kalniņš Nurmižos Cēla baznīcu, Siguldas. Un Nurmižos cēla baznīcu, pilskalnā. Tur vēl ir akmeņi, es jums tos akmeņus varu parādīt, kur tie pamatakmeņi tai baznīcai tanī pilskalnā vēl stāv. Apsūnojuši tur. Bet viņiem (baznīcas cēlējiem) bija kaut kāda tāda nesaprašanās vai lielība, vai kas. Tie, kuri pa dienu uzceļ, tie atkal iet pa nakti un šiem nojauc. Lai viņi nedabū pirmie uzcelt.

Nu, un tad Siguldas baznīcā, tur, kur ir tāda baznīcas siena, tas ir te uz ceļa pusi. Tur ir sieviete iemūrēta sienā. Te tāds noslīps ir, tur to vietu var redzēt. Tur ir sieviete iemūrēta iekšā. Viņai iedeva vīnu un lika, vai viņa negrib baznīcas atslēgas nēsāt. Viņa bija ar mieru. Tā man stāstīja un tas ir taisnība. Un! Tad, kad iet ārā tas alkohols tai, kad nāk pie samaņas, tad viņa rūc. Un tad Siguldas baznīcu dabūja uzcelt tik augstu, ka nevar nojaukt. Bet šiten palika tikai tie akmeņi. Tanī Baznīcas kalniņā, Nurmižos. Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Siguldas pilsdrupas Siguldas pils tāpēc tik stipra esot, ka viņai kaļķi akmeņu mūrēšanai maisīti ar pienu. Visām apkārtējo māju saimniecēm bijis jānes piens, cik vien var. Sanesušas tik daudz piena, ka nezinājuši kur likt, bet viss drīz vien izgājis, sajaucot ar pienu kaļķus, lai stiprāki būtu.

Siguldas Jaunā pils Siguldas jaunajā pilī, kad tur pēc Pirmā pasaules kara ierīkoja Rakstnieku pili, atpūsties braukuši rakstnieki un žurnālisti. Bet nakts gulēšana bijusi nemierīga, jo pa garajiem gaiteņiem kāds staigājis, ķēdes žvadzinādams. Gulētājiem naktīs tikuši no pagalvjiem izrauti spilveni. Remontējot kādu telpu, zem grīdas tika atrasti cilvēku kauli, kas bija saistīti ar ķēdi. Kad kauli bijuši apbedīti, pilī beidzot iestājies miers.

Nurmižu Naudas avots Nurmižos tur bija tāds trijstūris aiz pili. Tur  viena upīte tek un tad vēl vien upīte tek, tāda žļurga, un tāds trijstūris veidojās. Tajā trijstūrī tur bija avots, liels avots, un tanī avotā, tādi cilvēku nostāsti bija, ka tur tas naudas pods apglabāts! Naudas podu norakuši šitie firsti, nu tie vācu, nu muižnieku kārtas. Jā. Nu, tie noraka to naudu.

Un mēs skolnieki, skolā kad gājām, izrakām, gribējām nolaist to ūdeni. Jā! Es vēl varu aizvest jums un parādīt to vietu! Tur tas grāvis vēl ir izrakts no to avotu, un mēs tak to ūdeni nenolaidām un neko mēs tur nedabūjām, nu tādi puikas būdami... Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Norakta nauda Nurmižos Pagaid! Jā! Nurmižu muižā dzīvoja tāds, famīlijs vārds, Debess. Kalējs. Viņš viens pats dzīvoja, neprecējies. Un visi jau teica, ka vecam Debesim ir daudz zelta nauda. Cara laika, tie pieclatnieki, tie jau bija zelta visi. Jā, rubļi. Tagad! Kas tur bija redzējis, ka vecais Debess, ar tādu kulīti pie rokas un lāpstu iet lejā pa to Dzirnavkalna ceļu. Un tur lejā, upīšmalā bija tāda māja „Stegļi”. Un tur tanī pakalnē bija tādi lieli celmi. Un pie kura celma viņš ir noracis, to vēl neviens nezina. Var būt, ka kāds ir uzgājis, vai ko. Bet viņš pa tiem celmiem tur staigājis ar to lāpstu. Un nācis augšā, un tā kulīte vairs nav bijusi, nav bijis tas naudas maisiņš. Un mēs, puikas, atkal gājām to naudu meklēt (smejas)! Bet neko mēs neatradām. To tik es zinu, kurā vietā viņš tur staigāja pa tiem celmiem. Jā... Un to iekrāto bagātību bija noracis, un nakti viņš bija nomiris. Viņš juta, ka viņam jāmirst, un kam viņš citam dos, viņš aiznesis bija un apracis. Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Līčkalniņš Nurmižos Un tad vienā vietā vēl - tur, kur uz Gauju brauc lejā – tur tāda maza žļurdziņa tecēja. Tur tam muižkungam ir salūzusi kariete. Tā man tēvs stāstīja. Tēvs bij’ prāmnieks, Gaujā cēla pāri ar prāmi. Nu un tad viņš tā stāstīja. Viņš saka: „Redz, viņš saka, tagad smuki saulīte spīd. Nāču ārā, nāc skatīties, kur nauda žāvējās tanī kalniņā!” Tanī Līčkalniņā! Līčkalniņā, kur nauda žāvējās! Tas muižkungs ir to naudu iemetis iekšā!  Un nācis, kas tur, ar kājām augšā! Kariets salūzis, bet vai viņš to naudu ir pēc tam izvilcis ārā vai nav?! Bet tēvs vienmēr teica: „Re, ku smuki saulītē spīd. Līčkalniņā jāiet naudu skatīties!” Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Teika par Raganu katlu Siguldā Reiz tur Jāņu naktī pie Daudu mājām raganas slaukušas saimnieka govis, un puisis viņas šajā nodarbē pārsteidzis. Ķēris zirga apaušus un nu tik garnadzes slānīt! Raganas bēgot lēkušas no kraujas ar tādu joni, ka izsitušas dziļam katlam līdzīgu bedri. www. vietas.lv

Pie Daudām (Daudas ir zemniekmājas agrākajā Siguldas pagastā) atrodas Raganu kalts. Kādā Jāņu naktī raganas slaukušas saimnieka govis. Puisis agri no rīta jājis zirgus ganībās, ieraudzījis raganas un sācis tās ar apaušiem slānīt. Raganas bēgušas no kraujas ar lejā ar tādu sparu, ka izsitušas dziļu bedri. Tā radies nosaukums „Raganu katls”. Sigulda. Novadmācība. 2002.

Gudrības avotiņš Siguldas Mazajā velna alā Gudrības avotiņš - izplūst no klinšu apakšas. Te agrāk mātes nesa savus bērnus, mazgāja galvu viņiem avota ūdenī, jo ticēja, ka avota ūdens stiprina atmiņu un var padarīt bērnus gudrus un laimīgus. http://mapx.map.vgd.gov.lv/geo3/Geo_site/sigulda.htm

Kraukļu aiza un ala Senākos laikos Siguldas muižā reiz bijis labs, ļaužu iemīļots vagaris. Viņš nedzinis darbiniekus, kā citi vagari darījuši, saticis ar ļaudīm cilvēcīgi un pat kungu priekšā aizstāvējis. Par to kungi šo vagari nav varējuši ciest un slepeni nometuši viņu no kraujas aizā. Vagaris uzreiz pazudis, un ļaudis nav zinājuši, kur viņš palicis. Meklējuši ilgāku laiku. Ievērojuši kraukļu baru, lidojot virs aizas. No tam šī aiza un arī ala, kas tur atrodas, dabūjusi Kraukļu vārdu. Sigulda. Novadmācība. 2002.

Pētera ala Pētera ala ir teikām apvīts tūrisma objekts. Kāds nostāts vēsta, ka šinī alā Ziemeļu kara laikā esot slēpies vecais Grotu mājas saimnieks, kas vēl tagad savas pārdrošības, pārgalvības un milzu spēka labad dzīvo vecu ļaužu mutē. Reiz, bada mocīts, tas esot pie Siguldas mācītāja muižas dienas laikā sirotāju vidū no patlaban iz krāsns izvilktas maizes vairāk klaipu paķēris un burvības ātrumā pazudis. Par to „Baltijas Vēstnesī” rakstīts 1881. gadā. Ir arī citi nostāsti. Ala savu nosaukumu dabūjusi no zemnieka Pētera, kas tajā slēpies no paņemšanas zaldātos. Sigulda. Novadmācība. 2002.