Muzejrezervātā 2011. gadā vairāk nekā citus gadus tika domāts un arī tiek domāts par Turaidas muižas saimnieciskā centra apbūves saglabāšanu, aizsardzību un turpmākiem risinājumiem. Šajā gadā pabeigta muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas restaurācija, iekārtota un apmeklētājiem atvērta interjera ekspozīcija, izveidots vēstures stāsts par pārvaldnieka dzīves un darba vidi sasaistē ar iekārtoto interjeru, tāpat turpināts darbs pie detālplānojuma izstrādes muižas teritorijas daļai, kas atrodas Krimuldas novadā. Izzinot muižu, dažkārt šķiet, ka tā ir kā kodēta pasaule, kuras atšifrēšanas iespējas ir bezgalīgas. Saglabājušās muižas ēkas var būt arī kā noteikti simboli, ar kuriem identificēt citas laikmeta sakarības. Piemēram, piķiera kūtiņa (medību suņu kūtiņa) ietver veselu stāstu - medības muižā, medības kā noteikta nodarbošanās muižā, reizē arī izklaide un savdabīgs augstmaņu komunikācijas un rituāla veids. Ēkas muižas pastāvēšanas laikā būvētas, lai pildītu noteiktas funkcijas, taču muzejam lielākoties ir citāds ēku izmantošanas veids, nekā tas bija muižas pastāvēšanas laikā. Bez laikmeta izpratnes un sociālo attiecību pazīšanas grūti būtu saprast ēku nozīmi un izmantošanu muižā 19. gadsimtā. Laikmets, sociālās attiecības, ēkas, Turaidas muiža 19. gadsimtā - katrai ēkai ir sava vēsture, kas apmeklētājiem lielākoties nav zināma, arī mums muzeja darbiniekiem tāpat, ja pirms tam nav veikts ēkas vēstures un būvniecības izpētes darbs. Izstrādājot Attīstības koncepciju 2004.-2013. gadam, muižai tika dots pamatkods, pamattēma, par ko tiks stāstīts izveidotajās ekspozīcijās – tas ir, stāsts par darbu. Ievērojot principu, lai kādu tēmu muižas ekspozīcijās arī rādītu, to vienmēr mēs sasaistām ar darba tēmu. Bet!... Darbs jau ir cilvēka eksistences pamats visos gadsimtos, gan 19., gan citos gadsimtos. Ar ko tad mums asociējas muiža? Jā, protams, ar darbu. It īpaši, ja skatāmies no latviešu zemnieka skatupunkta, viņa redzējuma uz smago darbu un sodīšanas nežēlību muižā par nepaveiktu vai slikti paveiktu darbu. 18. gadsimta 2. pusi un 19. gadsimta sākumu, kā mēs zinām, savos zīmējumos rāda Baltijas novadpētnieks, vēsturnieks un mākslinieks Johans Kristofers Broce. Darba veidu un darba procesu atspoguļojumu muižā muzejam ir vieglāk parādīt, eksponējot dažādus darba rīkus, kas Siguldas novadpētniecības muzeja laikā 20.gadsimta 70. un 80. gados savākti, ejot ekspedīcijās, un tie šobrīd glabājas muzeja krātuvēs. Laikam ritot, arī lauku darbiem mainās formas, tehnoloģijas un darba izpausmju vērtējums. Kādreiz darba vērtību saskatīja uzartā laukā, kur iesēs un izaugs labība un būs maize, mūsdienās biežāk darba vērtību saskata uzrakstītā teksta un instrukciju daudzumā, kā jau tas ir birokrātijas sabiedrībā. Lielākās kopsakarībās vēstures ritējumā un būtisku pārmaiņu norisēs skatoties, muižas stāsts varētu būt stāsts un saruna par zemi. 19. gadsimta sākumā Vidzemē laukos dzīvo ap 93% iedzīvotāju. 19. gadsimts ir laiks, kad arī Latvijā reāli sāk iezīmēties, uzsveru - sāk iezīmēties, lielais pārejas process, kad zeme kā dzīves pamats, kā varas pamats, arī muižas būtība - zeme kā saimnieciskās dzīves pamats, pamazām zaudē to nozīmību un vērtības mēru, uz kā tā balstījās daudzus gadsimtus iepriekš. Nevis zeme kā teritorija, kā viens no valsts pamatelementiem, bet zeme kā saimnieciskās dzīves un ražošanas pamats. 19. gadsimtā ienāk jauna ražošana, citi ražošanas veidi, citāda uzskatu sistēma, nāk industriālais laikmets, nāk naudas vara, ne zemes kā varas apliecinājums. Iepriekšējos gadsimtos vara balstījās un bija nesaraujami saistīta ar zemes un tās produktu kontroli. Muižas pārvaldnieka pienākumos, kas izskanēja pārvaldnieka restaurētās mājas atklāšanas svētkos, pārvaldnieka apņemšanās tekstā jeb zvērestā bija teikts, ka pārvaldniekam ir jāzina viss par zemi. Lūk, daži citāti: • Pārvaldniekam čakli jāapspriežas ar saviem kaimiņiem, lai uzzinātu visu par zemi un tās īpašībām. • Viņam jāiztaujā savi un svešie zemnieki, cik daudz un kur muižas robežās ir tukšas zemes. • Gadījumā, ja pārvaldnieks pats nesaprot vai nezin zemes īpašības, viņam par to jāuzzin no stārasta vai veciem zemniekiem un šai ziņā uz maksu par izdzerto alu še nav jāskatās. Zemi muižā centās izmantot, centās to apstrādāt. Arī latviskajā dzīvesziņā gadsimtu gaitā zemei ir īpaša vieta. Mūsu muzejrezervāta misija ir harmoniskas sabiedrības veidošana, parādot latviskās dzīvesziņas attīstību, tas ir - arī attieksmi pret zemi. Zemei kā vērtības mēram, kā iztikas avotam, kā pašapziņas izpausmei cilvēkos mūsdienās nav tādas nozīmes, kā tas bija iepriekšējos gadsimtos. Zeme nav tā, kas spēj atturēt cilvēkus izbraukt no valsts darba meklējumos. Tomēr, domāju, ka attieksme pret zemi un dabas vidi varētu arī mainīties, skatoties globalizācijas un planētas pārapdzīvotības un citu prognozējamo kataklizmu kopsakarā. Muižas saimnieciskās apbūves centrs dod iespēju parādīt un izstāstīt stāstu ne tikai par ēkām, bet arī veltīt uzmanību vietējo iedzīvotāju dzīvesveidam, attiecībām un attieksmei pret savu vidi, zemi, dabas ainavu, kas ir kultūrainavas pamats. Muzeja apmeklētājus, kuri ir aptuveni no 75 pasaules valstīm, ļoti interesē vietējo iedzīvotāju attieksme pret dzīves pamatvērtībām gadsimtu ritējumā. Ēku, kas līdz mūsdienām ir saglabājušās Turaidas muižas saimnieciskās apbūves centrā, funkcijas galvenokārt saistās ar lauksaimniecības produktu ražošanu un ar tā darba organizēšanu – kalte, rijas, klētis, šķūņi, magazīna, vagara māja un citas ēkas. Kas pēc muzejrezervāta teritoriāli tematiskā sadalījuma piekrīt stāstam par Turaidas vēsturiskā centra muižas daļu? Visa vēsturiskā centra teritorija, kas ir Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis, Latvijas Republikas valsts īpašums un atrodas muzejrezervāta apsaimniekošanā, vairāk vai mazāk tika izmantota un apbūvēta, sākot ar 11. gadsimtu. Jau muzejrezervāta izveides sākumā, LR Ministru kabinetam nosakot muzejrezervāta sastāvu, tas tika sadalīts četros kompleksos objektos. Viens no tiem ir Turaidas muižas apbūves centrs ar seno priekšpils nocietinājumu – dīķu sistēmu. Būtu jau lieliski, ja apmeklētājiem un pašiem varētu piedāvāt iekāpt laika mašīnā un ceļot laikā un telpā, nevis visu skatīt tikai 21. gadsimta telpas horizontālē jeb horizontālā laika līnijā, kā tas ir muzeja ekspozīcijās. Turaidas vēsturiskais centrs ir ārkārtīgi bagāti piesātināta kultūras mantojuma vide, tāpēc jebkuras rīcības izvēle ir ļoti atbildīga. Turaidas muižas vēsturi var iepazīt gan ekspozīcijās pilī, gan muižas ēkās. 38 ekspozīcijās muzejrezervātā var iepazīt visai plašu vēstures tēmu loku. Hronoloģiski vēstures stāsts ekspozīcijās pilī noslēdzas ar 1776. gadu, kad ugunsgrēkā izdeg viduslaiku būvju koka konstrukcijas, iet bojā pils arhīvs un no varenā cietokšņa paliek tikai mūri. Muižas jaunās ēkas sāk būvēt ārpus Turaidas mūra pils, bieži vien būvmateriāliem izmantojot pils mūru akmeņus un ķieģeļus. Tātad, stāsts par pilsmuižu, sākot ar 13. gadsimtu, piekrīt pils daļai, un pēc teritorijas apskates maršruta par muižas tēmu vairāk tiek runāts ejot no pils garām muižas Dārznieka mājai, ko esam atdevuši Gaujas lībiešu tēmai, stāstu turpina muižas Ābolu klētiņa, kalte, muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā māja un muižas ļaužu pagrabklēts un visa pārējā saglabājusies muižas apbūve. Kā jau iepriekš minēju, muižas saimniecības paplašināšana ārpus pils intensīvi sākās pēc 1776. gada ugunsgrēka. Muižas saimnieciskā centra ziedu laiks ir 18. gadsimta beigas, 19. gadsimts, līdz 1914. gadā visu pārtrauc Pirmais pasaules karš. 20. gadsimta sākumā vēl paspēj uzbūvēt varenās jaunās klēts apjomu, bet īsti muižas jaunā klēts tiek izmantota tikai tad, kad tā pārtop par muzejrezervāta krātuvi 20. gadsimta 90.-tajos gados. Ārpus muižas saimnieciskā centra apbūves paliek saimnieciskai darbībai un ražošanai nozīmīgas ēkas kā ūdensdzirnavas, ķieģeļu ceplis un kaļķu ceplis un citas ēkas. Turaidas vēsturiskā centra muižas daļas saglabāšanai svarīga ir detālplānojuma izstrāde. Kāpēc? Tilta izbūve 1937. gadā pāri Gaujai un vēlākos gados ierīkotais ceļš cauri Turaidai sašķēla muižas saimnieciskās apbūves centru divās daļās, tāpēc viens no galvenajiem uzdevumiem ir nepieciešamība risināt piekļūšanu restaurējamiem pieminekļiem. Piemēram, pie pagasta magazīnas nemaz nevar piekļūt, jo pēdējās zemes reformas rezultātā tā ir palikusi bez ceļa un svarīgi ir atjaunot muižas vēsturisko struktūru, muižas ainavisko kopumu. Analizējot situāciju muzejrezervātā un kritiski vērtējot muzejrezervāta piedāvājumu apmeklētājiem, jāsecina, ka ir sasniegts noteikts kvalitātes līmenis: gan Tautasdziesmu parka izskatā, gan vēstījumā par mūsu tautas izcilo devumu un vērtību pasaules kultūrā - tautasdziesmu, gan pils izpētē, saglabāšanā un eksponēšanā, tāpat baznīcas kā arhitektūras pieminekļa, un baznīckalna kā arheoloģijas pieminekļa, Turaidas Rozes piemiņas uzturēšanā un tēmas par Latvijas otras pamattautības - lībiešu vēstures izpēti. Pieaugoša popularitāte ir visam Turaidas vēsturiskajam centram un muzejrezervātam kā kultūras tūrisma objektam. Iespējams, ka šogad apmeklētāju skaits atkal var pārsniegt 200 tūkstošus. Pabeidzot darbu programmas „Mantojums 2018” ietvaros un priecājoties par to, ka ir restaurēti 4 objekti, tomēr aktuāls ir jautājums par Turaidas vēsturiskā centra muižas saimnieciskās apbūves daļu un tā izcilajām iespējām bagātināt Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu ar stāstu par muižu, par Vidzemes muižām. Šogad Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē akadēmiķis Jānis Stradiņš, vērtējot Latvijas muzeju devumu Latvijas kultūrā un sabiedrības dzīves kvalitātē, uzsvēra, ka Latvijas 3 lielie konceptuālie muzeji – Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, kas rāda zemniecību, Rundāle - Kurzemes hercogisti, Turaida ar dabas un vēstures sintēzi un pats svarīgākais – ar muižas vēsturi - var daudz pastāstīt par latviešu mentalitāti un nacionālo identitāti. Lai kā arī nebūtu, muižai ir jābūt muzejrezervāta darba kārtībā visus turpmākos gadus. Tas gan nenozīmē, ka nākošgad netiks atzīmēta Ata Kronvalda 175. gadu jubileja, kuram veltītais tēlnieka Teodora Zaļkalna piemineklis atrodas Siguldas vēsturiskajā centrā, pie novada domes ēkas. Ceru, ka sabiedrības interesēs risināsies jautājums par detālplānojumu muižas teritorijai, un Turaidas muiža rotās Latvijas tēlu, tad skaistā ēka - „Šveices māja”, kurā Atis Kronvalds saka savu vēsturisko runu, kādreiz priecēs apmeklētājus. Nākošais gads ir arī sacelšanās pret Zobenbrāļu ordeni un kaujas pie Sateseles pils 800 gades gads, tāpat starptautiskā folkloras festivāla ”Baltica” gads, kas Turaidā tiks svinēts 8. jūlijā. 2013. gads ir izcilā arheologa Jāņa Graudoņa 100 gades gads, uz kuru gatavojam starptautisku konferenci. Kur nu vēl 2014. gads – arhitektūras pieminekļa Turaidas pils 800 gade un Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta un Sigulda kā sadarbības partneris.

Anna Jurkāne Turaidas muzejrezervāta direktore