Turaidas
muzejrezervāts


Siltums pils mūros


Atceroties tikko aizgājušo salu, interesanti pavērot kā senatnē cilvēki rūpējās par siltumu savos mitekļos gada aukstajā laikā. Labs piemērs, kur izsekot dažādiem apkures veidiem laikā un telpā, ir Turaidas pils. Salīdzinoši nelielā platībā te saglabājušās liecības par pavardiem, kamīniem, krāsnīm un citām apkures ierīcēm, kādas lietotas ne vien Turaidā, bet arī Latvijas teritorijā un kaimiņu zemēs daudzu gadsimtu garumā. Kā zināms, pirms mūra pils celtniecības, tās vietā 11. -13. gadsimtā atradās Gaujas lībiešu koka pils. Lībieši galvenokārt mitinājās nelielās ap 4 x 5 metri platībā būvētās zemās guļbūvēs. Kā liecina arheoloģiskie pētījumi, tās apkurinātas ar vienkāršām akmens krāvuma krāsnīm, kurās gatavoja arī ēdienu. Dūmi plūda ārā pa durvīm, bet krāsns, akmeņiem sakarstot, kādu laiku nelielajā telpā nodrošināja siltumu. Pēc lībiešu pils pēdējās nodedzināšanas 1212. gadā, tā vairs netika atjaunota un pēc diviem gadiem – 1214. gadā - pilskalnā sāka būvēt Rīgas bīskapa mūra pili, kurā jau sākotnēji apkure bija paredzēta pēc Viduseiropas vāciskajām tradīcijām. Pats vienkāršākais apkures veids bija kamīns, kurš saglabājies un restaurēts vienā no pils senākajām būvēm – 13. gadsimta celtajā galvenajā tornī jeb bergfrīdā. Kamīns ir vienkārša, mūru nišā izveidota ugunskura vieta ar dūmvadu. Šis apkures veids telpu apsildei ir maz piemērots, jo lielākā siltuma daļa vistiešākajā nozīmē aizplūda tieši skurstenī un telpā palika vien 5-10% siltuma. Protams, kamīna tuvumā varēja sildīties, žāvēt apģērbu un gatavot ēdienu. Ir ziņas, ka arī 15.-16. gadsimtā celtajā Turaidas pils ziemeļu un iekšvārtu tornī, kā arī lielajā pusapaļajā tornī bijuši kamīni. Šajos ugunsšaujamajiem ieročiem paredzētajos aizsardzības torņos tiem bija papildus funkcija – kauju laikā vienmēr uzturēt uguni, lai vajadzības gadījumā ātri varētu aidzedzināt degļus lielgabaliem un citiem – mazāka kalibra ieročiem.

Neskatoties uz daudzajiem trūkumiem, kamīni kopā ar siltu apģērbu palīdzēja viduslaiku pils iemītniekiem pārlaist bargās ziemas. Tomēr, paralēli kamīniem, tika rasts vēl cits apkures risinājums – hipokausta jeb siltgaisa krāsnis, ko izmantoja galvenokārt līdz 16. gadsimtam. Hipokausta krāsnis salīdzinājumā ar kamīniem gan kurināmā, gan siltuma ziņā bija ekonomiskākas, kaut gan, tāpat kā kamīni, patērēja daudz malkas. Šādas krāsnis tika kurinātas no ārpuses, tām bija izbūvēta speciāla ar laukakmeņiem pildīta kamera. Kurināšanas laikā akmeņi kamerā sakarsa un akumulēja siltumu. Tā rezultātā sasila arī kameras sienas, tādējādi apsildot apkārtējās telpas. Turklāt no kameras tika izmūrēti speciāli kanāli, pa kuriem sakarsušais gaiss plūda uz augšu, apsildot augšējos stāvus. Karstā gaisa padeves daudzumu varēja regulēt ar speciāliem aizbīdņiem vai vākiem. Turaidas pils arheoloģisko izrakumu gaitā izpētes vadītājs arheologs Jānis Graudonis konstatēja vairāk nekā 20 krāšņu vietas, no tām 5 varēja droši noteikt kā siltgaisa krāsnis. Domājams, ka tādu krāšņu bijis vairāk, taču pārējās nav saglabājušās. Divas no siltgaisa krāsnīm ir restaurētas un apskatāmas tūristiem kā eksponāti. Restaurētā krāsns pils ziemeļaustrumu daļā izmēģināta arī darbībā. To kurinot, siltais gaiss no sakarsušajiem akmeņiem pa lūku sienā ieplūst pirmā stāva telpā. Siltgaisa krāsnis nav tikai Turaidas pils īpatnība vien. Tāda veida apsildes ierīces izplatītas arī citās Latvijas viduslaiku pilīs, kur tās aizgūtas no Viduseiropas. Siltgaisa krāsnis plaši pielietojuši jau senie romieši, kuri tādu apkures veidu izmantoja sabiedriskajās pirtīs – termās. Jau progresīvākas ir podiņu krāsnis, kas Turaidas un citās Livonijas pilīs ieviešas 15.-16. agdsimtā, paralēli saglabājoties arī iepriekšējiem apkures veidiem. Podiņu krāsnis Baltijā varēja būt aizgūtas no Dienvidvācijas, vēlāk - no Ziemeļvācijas Hanzas pilsētām. Par 16. gadsimta apkuri Turaidā priekšstatu sniedz ziņas no 1590. gadā veiktās revīzijas, t.s. „Lietuvas metrikas”. Aprakstot pils telpas, revizors tajās minējis arī kamīnus, vienkāršas krāsnis un krāsniņas, kā arī „zaļas krāsnis”, ar ko acīmredzot domātas no zaļiem glazētiem podiņiem mūrētas krāsnis. Grūti noteikt, kas domāts ar nosaukumu „vienkārša”vai „parasta” krāsns. Piemēram, lielajā pusapaļajā tornī tādā vārdā nosaukts tipisks kamīns. Pils podiņu krāsnis tika gatavotas kā dārgi un grezni amatniecības izstrādājumi, līdz ar to krāsns funkcija bija ne vien apsildīt telpu, bet arī greznot tās interjeru. Diemžēl Turaidas pilī nav saglabājusies neviena vesela podiņu krāsns. Izrakumos atrasts daudz dažāda veida krāšņu podiņu fragmentu – kopā ap 7000 vienību. Ir gan vienkārši, vienkrāsaini, gan rotāti ar augu ornamentu, gan grezni – daudzkrāsaini krāšņu podiņu fragmenti. Tos pētījusi vēstures doktore Ieva Ose. Viņa atzinusi, ka Turaidas krāšnu podiņi pārstāv visus 15.-17. gadsimta mākslas stilus – vēlo gotiku, renesansi, manierismu un agrīno baroku. Uz podiņiem attēloti gan Bībeles sižeti, gan laicīgi un garīgi valdnieki, ģerboņi un cita veida sižeti. Spriežot pēc podiņu fragmentiem, greznākās Turaidas krāsnis varēja līdzināties labākajiem Viduseiropas paraugiem. Viena no retajām 16. gadsimta krāsnīm, kuras sākotnējo izskatu un atrašanās vietu daļēji var noteikt, pārstāv manierisma stilu un ir samērā reti sastopamā „torņa” krāsns. Nosaukums cēlies no tās cilindriskās augšbūves. Tā atradusies jau minētajā pils ziemeļaustrumu stūrī, telpā, kur 1590. gada revīzijas laikā atradušās divas labības noliktavas, bet pirms tam - dzīvojamās telpas ar pieminēto hipokausta krāsni, kā arī podiņu krāsni. Diemžēl, 1776. gadā pils postošajā ugunsgrēkā, griestu pārsegumam iebrūkot, krāsns iegāzusies pagrabā, podiņi saplīsusši un tos vēl sabojājušas virsū uzkritušās masīvās griestu un jumta konstrukcijas. Krāsns bijusi mūrēta no zaļi glazētiem podiņiem ar vienādu simetrisku rotājumu augšdaļā, bet ieliektu, jumta kārniņu segumam līdzīgu veidojumu apakšdaļā. Pēc podiņu ieliekuma var noteikt krāsns augšdaļas sākotnējo diametru. No šīs krāsns saglabājies tikai viens pilnīgi vesels podiņš, tomēr pārējo krāsns palieku kompaktais izvietojums ļauj ar lielu ticamību restaurēt krāsns sākotnējo izskatu. Pēc veselā podiņa parauga un fragmentiem iespējams izgatavot precīzas podiņu kopijas un atjaunot Turaidas pils 16. gadsimta krāsni sākotnējā veidolā. Līdz ar to pilī būtu apskatāmi visi senās apkures veidi – kamīni, siltgaisa krāsnis un tad arī podiņu krāsns. Tas radītu apmeklētājiem iespēju gūt priekšstatu kā viduslaikos tika apkurinātas telpas.

Egīls Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Rakstā izmantoti materiāli no Turaidas muzejrezervāta krājuma un Ievas Oses grāmatas „Podiņu krāsnis Kurzemes un Zemgales pilīs 15. gs.b. – 18. gs.s.”, izdota Rīgā, 1996.g. Raksts sagatavots Siguldas Avīzei, 2012. gada marts Nr.3 (130)

    Raksti  

Turaidas muzejrezervāts