istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
3_att

Pirms sešiem gadu simteņiem pasaulē, Siguldā un Turaidā


 2012. gads sākas ar ievērojamu vēsturisku jubileju – Francijas tautas varonei Žannai d’Arkai (franču: Jeanne d’Arc, 1412–1431) 6. janvārī tika atzīmēta 600. dzimšanas diena. Francijā gads paies „Orleānas jaunavas” zīmē, un dažādos ar viņu saistītos objektos un vietās tiks rīkoti pasākumi, kuri kulmināciju sasniegs 2012. gada vasarā. Šis notikums mudina ielūkoties arī mūsu vēsturē pirms 600 gadiem.
Zemnieka meita Žanna no Doremi (Domrémy-la-Pucelle) iedvesmojusi daudzus pavērst skatu vēstures dziļumos, un viņas dzīve uzdod jautājumus un spēj savērpt intrigas vēl šodien. Šī meitene nodzīvoja tikai 19 gadus, bet kļuva par franču tautas nacionālo varoni. Būdama 16 gadu veca meitene, viņa pārliecināja Francijas karali par savu dievišķo izredzētību, kļuva par grāfu Valuā armijas komandieri Simtgadu karā (1337–1453) un dažu kauju uzvarētāju. Jau pēc diviem gadiem viņa krita burgundiešu gūstā, tika izdota angļiem un sadedzināta kā ķecere. Pēc divdesmit pieciem gadiem Baznīcas tiesa viņu attaisnoja, bet vēl pēc 449 gadiem pāvesta kūrija kanonizēja kā svēto.

Paņemot par atskaites punktu Žannas d’Arkas dzīves gadus (1412–1431) un skatot tos Siguldas un Turaidas vēstures kontekstā, redzams, ka šis laiks bija nemierīgs arī mūsu dzimtenē. Ja Francijā cīnījās divas Kapetingu dinastijas dzimtas (hercogi Plantageneti un grāfi de Valuā), tad Siguldā un Livonijā nenorima politiski strīdi un bruņotas sadursmes starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu.
Rīgas arhibīskapa Turaidas pilī pirms 600 gadiem saimniekoja Livonijas mestrs un Vācu ordeņa brāļi. Pils jau no 1391. gada bija okupēta, bet no 1405. gada – iznomāta ordenim uz 12 gadiem. Patiesais saimnieks Rīgas arhibīskaps Johans IV no Zintenes jau 1391. gadā bailēs no ordeņa aizbēga no Livonijas un meklēja palīdzību ārzemēs. Romas pāvests iecēla viņu par Aleksandrijas patriarhu, bet Rīgas arhibīskapa amatā titulēja Vācu ordeņa virsmestra brāļa dēlu Johanu V no Valenrodes (1392–1418). Bartolomeja Grēfentāla hronikā (sarakstīta ap 16.gs. vidu) arhibīskaps Vallenrode saukts „nobilis francus”. Viņš bija desmitais Rīgas arhibīskaps pēc kārtas, cēlies no franku zemes, bet mūža nogalē ieguva bīskapa vietu Litihā (Beļģija). Jāpiezīmē, ka Litihes bīskapija šajā laikā bija strīdus objekts starp burgundiešiem – vēlākajiem Žannas d’Arkas ienaidniekiem – un vācu ķeizara padotajiem.
Nozīmīga loma mūsu zemes vēsturē ir Rīgas arhibīskapam Johanam VI Ambundi (amatā 1418–1424), kurš ne tikai pārņēma savus īpašumus, arī Turaidu no ordeņa, bet ar lielu sparu organizēja Livonijas pārvaldes institūciju landtāgu un cīnījās pret Livonijas ordeņa hegemonijas tieksmēm. Viņš bija dzimis, iespējams, Ščecinā (Polija), studējis Prāgas universitātē kanoniskās tiesības, bijis bīskaps Eihštatē (Vācija), Kūrā (Chur, Šveice), aktīvi darbojies pāvesta kūrijā Romā. Arhibīskapijas zemju pārvaldi viņa vārdā realizēja Turaidas fogts, vietējās izcelsmes vasalis Brants Koškils un, jādomā, iebraucējs no vācu zemēm, Johans Vildenbergs, savukārt Turaidas pils un novads kādu laiku bija hauptmaņa Gotšalka Pālena (von der Pael) pārvaldē. Par Ambundi pēcteci pēc viņa nāves sērgas laikā kļuva bijušais domkungs Hennings Šarfenbergs (amatā 1424 –1448). Viņš dēvēja Turaidas pili par vietu, kur mēdzot notikt tiesas sēdes. Viņa laikā fogta amatu Turaidā ieņēma bruņinieks Oto Rozens un Georgs Gudeslefs. Laikā, kad risinājās ar Žannu d’Arku saistītie notikumi, Livonijā arī saasinājās attiecības starp zemes kungiem. Rīgas bīskaps sadarbībā ar Tartu un Sāremā bīskapiem nolēma ar sūtījumu vērsties pie pāvesta, meklējot palīdzību pret ordeņbrāļu pretenzijām. Livonijas mestra uzdevumā Grobiņas fogts uzbruka bīskapu sūtnim, nolaupīja dokumentus, bet pašu sūtni noslīcināja. Arhibīskaps tagad pavisam atklāti vērsās pret ordeni, meklējot sabiedrotos arī bruņniecībā, un tas viņam arī izdevās, panākot 1431. gadā vienošanos starp kārtām, kas ierobežoja ordeņa varu. Turpmāk zināms līdzsvars tika ievērtos, un Livonijā regulāri sanāca landtāgi, kuros tika pieņemti lēmumi dažādu zemes kungu un valdošo kārtu interesēs.
Kā norāda Turaidas pils pētnieks, arhitekts Gunars Jansons, Turaidas pils komplekss bija jau vairākkārtīgi pārbūvēts un paplašināts, tomēr tas vēl bija krietni atšķirīgs no mūsdienās apskatāmā pils silueta. Izteiksmīgākais akcents joprojām bija 13. gs. būvētais Galvenais tornis – bergfrīds. Mūri nebija tika masīvi kā mūsdienās restaurētie. Kā liecina izpēte, jau tad mūri bija cietuši no noslīdējumiem un nostiprināti ar masīviem kontrforsiem (fr.: contre force – pretspēks; kontrforss – viduslaiku mūra arhitektūrā balstkonstrukcija velvju pretspiediena nodrošināšanai vai nogāzē celtu sienu atbalstīšanai). Šajā laikā pils kompleksā vēl nebija ne lielā pusapaļā torņa, ne rietumu korpusa, bet rietumu pusē atradās vēl 13. gs. būvētais „stiprais nams”, kura pamati tagad apskatāmi ārpus pils mūriem. Pils austrumu pusē dienvidu galā šajā laikā pēdējā pabeigtā pils būve bija jaunais palass. Tajā bija liela, labi izsauļota zāle, kuras logi pavēruši skatu uz ainaviski izcilu vietu – Gaujas senieleju un otrā krastā esošo vareno ordeņpili Siguldā. Jaunā palasa reprezentatīvo raksturu uzsvēra dekoratīvām nišām rotāts divslīpju zelminis. Telpas apsildīja ar siltgaisa jeb hipokausta krāsnīm. Šajā telpā Rīgas arhibīskaps, iespējams, pieņēma dažādas delegācijas. Tā 1419./ 20. gada ziemā pie arhibīskapa Turaidā viesojās Livonijas mestrs un Rīgas pilsētas sūtnis rātskungs Johans Brothāgens ar pavadoņiem, lai pārspriestu Livonijas naudas reformu.
Savukārt Gaujas pretējā krastā Siguldas pils šajā laikā jau bija izbūvēta kā varens nocietinājums un sasniegusi mūsdienās nojaušamos iespaidīgos izmērus. 14.gs. beigās/ 15.gs. sākumā pils kompleksā bija noslēgušies ilgstoši pārbūves un paplašināšanās darbi, kuru gaitā no laukakmeņiem bija uzcelta kvadrātam tuva plānojuma ordeņa kastela ar trim korpusiem ap iekšējo pagalmu. Siguldas pils 15.gs. bija nozīmīga Livonijas mērogā kā landmaršala – mestra tuvākā palīga un karaspēka vadoņa – rezidence. Pie pils veidojās tirgotāju dzīvesvietas. Te bija mūra baznīca. Starp Vācu ordeņa brāļiem, kuri minēti dokumentos saistībā ar Siguldu, ir mestrs Eise (Cise) no Rūtenbergas, lanmaršals Valrābe no Hunsbahas un Teodorihs Kraje jeb Dītrihs Kra un Verners no Neselrodes, kā arī Siguldas hauskomturs Johans no Halles.
Livonijas bija Eiropas sastāvdaļa, un ar franču un burgundiešu zemēm Siguldu un Turaidu saistīja reliģijas saites, Romas kūrija, kā arī – ceļotāji. Lai saņemtu atļauju ceļojumiem caur Livoniju uz Krievzemi, pie landmaršala Siguldā ieradās ārzemju ceļotāji un sūtņi, piemēram, 1413. gadā iegriezās burgundiešu bruņinieks Žilbērs no Lanuā (Lannoy) (1386–1462), kurš darbā, kas tapis ap 1450. gadu, apraksta sevis pieredzēto ceļojumā uz Prūsiju, Livoniju, Novgorodu 1413. –1414. gadā, un norāda ne mazumu atšķirīgu paražu, salīdzinot ar savas un Žannas d’Arkas dzimtās zemes ieražām.
Diemžēl vēstures dokumenti, kuri sniedz fragmentāras informācijas drumslas par politiskajām cīņām, gandrīz neko nestāsta par ikdienu, attiecībām sadzīvē un sieviešu likteņiem. Nākas konstatēt, ka vēstures avoti nav saglabājuši ziņas par sievietēm Siguldā un apkārtnē. Bet, tāpat kā Francijā, arī Livonijā šajā laikā atsevišķu sieviešu aktivitātes retu reizi varēja izrauties no mājsaimniecības rāmjiem. Žannas d’Arkas mātes vecumā varēja būt kāda tirgotāja, rīdziniece Odile Stokmana. Lai arī viņai nav sakara ar franču zemnieku meiteni, tomēr var saskatīt dažas līdzības viņu liktenī. Pirmkārt, ar to, ka vairums ar viņām saistīto ziņu ir saglabājušās kā izvirzīto apsūdzību raksti, jo tiesvedības, īpaši saistībā ar Baznīcas tiesu, tika rūpīgi dokumentētas un uzglabātas arhīvos. Otrkārt, Odile, tāpat kā Žanna, aktīvi darbojās ārpus ģimenes rāmjiem. Viņa bija ne tikai Rīgas tirgotāja sieva un māte trim bērniem, bet arī enerģiska tirgotājsieva (vācu val.– Kauffrau, sieviete, kuras savas nodarbes dēļ saskaņā ar pilsētu statūtiem nebija pakļauta vīrieša aizbildnībai, bet gan pati pastāvīgi atbildēja par savām finansēm un drīkstēja nodarboties ar tirdzniecību). Atraitnes statusā viņa saimnieciskiem mērķiem no Livonijas mestra 1421. gadā nopirka Brāļa Bertolda dzirnavas, sadarbojās ar mirušā vīra kompanjoniem Lībekā, piegādājot zvērādas – vienu no nozīmīgākajām Livonijas tranzītprecēm. Viņa mācēja rakstīt, apzīmogoja savas vēstules ar personīgo zīmogu. Nesaskaņu dēļ viņa tika izraidīta no Rīgas pilsētas, bet preces Lībekā – atsavinātas. Atraitne iesniedza sūdzības par Rīgas pilsētu un Vācu ordeni pāvesta kūrijā, kur tās tika izmeklētas laikā, kad Francijā norisinājās Orleānas jaunavas drāma. Šajā laikā Livonija bija tikpat tālu no Romas kā Francija, bet vienlaikus – vienlīdz saistīta. Arī Turaida, Sigulda, Rīga un citas Livonijas vietas bija Eiropas sastāvdaļa.

Vija Stikāne
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste
Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2012. gada februāra Nr.2 (129)

    Raksti