Turaidas
muzejrezervāts


Pirms 450 gadiem Siguldā, Turaidā un Krimuldā


Latvijas vēsturē ir vairāki laika posmi, kas iezīmē robežu starp laikmetiem. Viens no tie ir „Livonijas sabrukums” 16. gs. vidū, kas vienlaicīgi ir arī Kurzemes un Zemgales hercogistes dzimšana un „poļu laiku” sākums Austrumlatvijā.

Livonijas kara (1558–1582) laikā beidza pastāvēt valstiskie veidojumi, kuri Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās kristianizācijas laikā 13. gs. – Vācu ordeņa Livonijas atzars, Rīgas arhibīskapija un citas bīskapijas. Livonijas mestra un kārtu padošanās līgums (Pacta Subjectionis) Polijas-Lietuvas karalim 1561. gada 28. novembrī ir nozīmīga Latvijas politiskās vēstures robežšķirtne. Tā noteica ordeņa sekularizāciju, un pēdējais Livonijas mestra kļuva par pirmo Kurzemes hercogu. Oficiāli Vācu ordeņa Livonijas atzara pārvalde beidza pastāvēt 1562. gada 5. martā, kad arī Livonijas landmaršala pils Sigulda nonāca poļu karaļa ieceltā vietvalža rokās un kļuva par stārastijas centru. Šajā laikā poļu jeb tolaik drīzāk lietuviešu-poļu laiki tā arī nesākās lielā daļā Livonijas – varenā Rīgas pilsēta 1562. gada februārī atteicās pakļauties Polijas-Lietuvas karalim, Ziemeļigaunija ar Tallinu padevās zviedriem, Tartu bīskapija, Narva un daļa no Ziemeļigaunijas bija krievu karaspēka okupēta, savukārt Sāremā Lēnemā un Piltenes novadā saimniekoja Dānijas karaļa brālis Magnuss. Austrumlatvijā, balstoties uz Pacta Subjectionis, nodibināja tieši Polijas-Lietuvas karalim pakļautu Pārdaugavas hercogisti, lai arī līguma slēdzēju vidū nebija ne pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms, ne viņa padomnieki – domkungi, ne dižciltīgais arhibīskapa pēctecis amatā jeb koadjutors Mēklenburgas Kristofs. Turaida un Krimulda kā Rīgas arhibīskapa un domkapitula pilis vēl kādu brīdi palika militāru un juridisku cīņu objekts, līdz 1566. gada 26. decembrī Lietuvas seimā Grodņā tika veikta oficiāla Rīgas arhibīskapijas sekularizācija – pārvēršana par laicīgu hercogisti, kas bija tieši pakļauta Polijas-Lietuvas karalim.

Kādas kaislības un intrigas šajā laikā vērpās Turaidā un Krimuldā, rāda vēstures avots, kas līdz šim maz izmantots pētījumos – Prūsijas hercoga slepenajā arhīvā uzglabātā diplomātiskā sarakste. Arhīvu speciālista Stefana Hartmaņa izdotajā avotu sējumā (Herzog Albrecht von Preussen und Livland (1560-1564). Regesten aus dem Herozglichen Briefarchiv und den Ostpreussischen Folianten. Köln; Weimar; Wien, 2008.) plaši atspoguļota Livonijas mantojuma sadale.  1562. gads Prūsijas hercoga sarakstē par Livonijas lietām iesākās ar izmeklēšanu par Krimuldas pils ieņemšanu. Rīgas domkapitula pilsnovada pārvaldnieks Johans Kollers paskaidrojuma rakstā taisnojās un izklāstīja savus argumentus par iepriekšējā gada notikumiem, kad viņš, kā viņš pats norādīja – ar Polijas karaļa mandātu, padzina no Krimuldas Rīgas arhibīskapa koadjutora Mēklenburgas Kristofa dienesta ļaudis un nometināja te lietuviešu-poļu garnizonu. Viņš apsūdzēja Mēklenburgas Kristofu, kā arī viņa amatpersonas, īpaši Turaidas fogtu Andreasu Koškilu, savu pilnvaru pārkāpšanā. Mēklenburgas Kristofs ar saviem ļaudīm 1561. gada pirmajā pusē bija ieņēmis Krimuldas pili, sagūstījis domdekāna Jēkaba Meka kalpotāju ar viņa mantu lādi un dokumentiem, pamatojot savu rīcību ar stāšanos mirušā domkunga vietā. Viņi paziņoja domkungiem, ka pils un muižas ar arhibīskapa atļauju viņš lietos līdz „kristīgai reformācijai”. Kristofa padotie iekasēja nodevas no Krimuldas zemniekiem, pārveda uz Turaidu domkapitula arhīvu, bet, kā norādīja Kollers, nekādi nenodrošināja zemes un zemnieku aizsardzību pret krievu karaspēka uzbrukumiem. Kā vienu no pamatojumiem savai darbībai un Krimuldas nodošanai Polijas karaļa aizsardzībā Kollers vairakkārt minēja to, ka Krimulda esot domkapitula īpašums jau 400 gadus, kas iegūts mierīgā ceļā, ne iekarojuma rezultātā. Kā zināms, tad 1162. gadā gan Krimulda vēl nevarēja būt domkapitula valdījumā, jo pirmais kristīgais misionārs cisterciešu mūks pie Gaujas lībiešiem sludināja apmēram no 1190. gada. Kollers sniedza ieskatu par pretrunām katoļu un luterāņu starpā, un no viņa apraksta top nepārprotami skaidrs, ka Mēklenburgas Kristofa padotie bija luterāņi. Kollers esot uz Krimuldu atvedis nevācu priesteri, kura uzdevums bija sludināt katoļticību, īpaši vietējiem zemniekiem. 

Sarakstē par Krimuldas pils ieņemšanu starp Rīgas arhibīskapu, Prūsijas hercogu, lietuviešu un poļu amatpersonām (poļu vietvaldis Cēsīs, Viļņas un Traķu vojevodas) un Mēklenburgas hercogu Johanu Albrehtu 1562. gadā tika skaidrotas attiecības, tai skaitā meklēti attaisnojumi Mēklenburgas Kristofa rīcībai, bet Polijas-Lietuvas karaļa atbilde Rīgas arhibīskapa sūtņiem 1562. gada aprīlī bija skarba: karalis ņems Krimuldas pili savā pārvaldē un kā monarhs turpmāk rūpēsies, lai pils un muižas tiktu aizsargātas no dažādiem mahinatoriem, un galvenais – labības transportēšana no Krimuldas un Rīgu turpmāk netiktu traucēta. 

Mēklenburgas Kristofs nebija mierā ar notikumu attīstību un mēģināja grozīt Livonijas likteni. Sarakstē ar Prūsijas hercogu viņš nemitīgi atzīmēja aizvainojumu par Krimuldas pils zaudējumu un solījās to iekarot atkārtoti. Kristofs pēc izcelsmes bija Vācu svētās Romas impērijas firsts, Mēklenburgas hercogs, kurš cerēja stāties Rīgas arhibīskapa vietā. 1556. gadā viņš nokļuva Vācu ordeņbrāļu gūstā, kuri nevēlējās Livonijā redzēt ārzemju firstus. 1557. gadā pēc atbrīvošanas viņam tika nodota Turaidas pils un pilsnovads. Livonijas kara laikā viņš izvairījās no personiskas pakļaušanās Polijas-Lietuvas karalim. Sagaidījis savu pilngadību 1562. gadā, Kristofs, ignorējot brāļa Mēklenburgas hercoga un radinieka Prūsijas hercoga padomus, nesadarbojoties ar veco un slimo Rīgas arhibīskapu Brandenburgas Vilhelmu (mira 1563. gada februārī), slepeni devās uz Zviedriju. Tur pēc karaļa Ērika XIV uzaicinājuma viņš noslēdza ar viņu precību aliansi, kura paredzēja arī militāru atbalstu no zviedru puses. Zviedru karaļa māsas Elizabetes Vāzas pūra tiesa bija Rīgas arhibīskapijas pilis un novadi, ko Mēklenburgas hercogam vajadzēja atgūt no poļiem. Lai to paveiktu, Kristofs ieradās Vidzemē zviedru karaspēka pavadībā un vienu pēc otras 1562. gada vasarā ieņēma vasaļu pilis un muižas Rīgas arhibīskapijas Lībiešu galā - Liepupi, Augstrozi, Rozbeķus. Tomēr nekur tālu viņš netika, un no 1563. līdz 1569. gadam bija Polijas Lietuvas karaļa gūsteknis, un tika atbrīvots tikai tad, kad pilnībā atteicās no savām pretenzijām uz kādreizējo Rīgas arhibīskapiju un domkapitula īpašumiem – tai skaitā Turaidu un Krimuldu.

Zināmas paralēles vērojamas arī viņa pretinieka – domkapitula muižu apsaimniekotāja Johana Kollera dzīves gaitās. J.Kollers (vācu val. – Köhler; latīņu val. – Holerius) bija tieslietu maģistrs, domkapitula sekretārs un muižu pārvaldnieks, kurš ieradās Livonijā gandrīz vienlaikus ar Kristoferu – 1555./1556. gadā. Livonijas kara sākumā 1558. gadā viņš nokļuva krievu gūstā, noraidīja cara piedāvājumu sadarboties, bet tika atbrīvots. Viņš bija pārliecināts „papists” – t.i. katolis un piederēja pie prolietuviskās un propoliskās partijas. Tāpat kā Kristofam, arī viņam nācās izciest ilgāku ieslodzījumu par savu darbību Livonijā – no 1569. līdz 1571. gadam viņš savas dienas pavadīja cietumā Rīgā, kur viņu apsūdzēja zemes nodevībā un sadarbībā ar krievu karaspēku.

No vienas puses – spēka un intrigu izmantošana pārmaiņu laikos, no otras – komisijas, izmeklēšanas, tiesu lietas, kas tika risinātas „likumīgi”, bet - atbilstoši spēcīgākā interesēm. Tādi laiki bija mūsu zemē pirms 450 gadiem.

Vija Stikāne  TMR Krājuma un ekspozīciju nodaļas vadītāja

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr.6 (133), 2012

    Raksti  

Turaidas muzejrezervāts