2012. gada 26. jūnijs
21. jūnija vakarā Siguldā Turaidas kalnā notika kārtējie brīnumi: latvieši, kuri zaļumos ne mirkli nespēj iztikt bez vēdera baudām, piedalījās maģiskajā Saules sumināšanas rituālā, kurā svaigs avota ūdens malks un rupjmaizes vai siera gabaliņš visa garā vakara gaitā bija tas nopietnākais baudījums, lai spēks ilgās stundas palikt nomodā. Pat mazi bērni, kuriem gultiņās pienākas būt jau deviņos vakarā, sajuta, ka šis nav kārtējais brīvdabas sarīkojums, bet kaut kas daudz nozīmīgāks!Vasaras Saulgriežu laivā sēzdamās, Saule debesīs pār Turaidu (*Dievu dārzu*) iezīmēja svītras, gluži kā noskatītas latviska tautas tērpa brunčos, tikai toņus Saule drosmīgi izvēlējās pati: zils, oranži - dzeltens, zils, gaiši - tumši violets, dzeltens. Šovakar te visa bija gana, bet nekas nebija par daudz, ik vietai un ik cilvēkam te bija sava loma rituālos: Pulcēsanās, Zāļu vakars, Sētas aplīgošana, Jāņa sētas saime, Sadziedāšanās, Uguns aizdegšana, Saules laiva, Pūdeles(muca staba galā) aizdegšana, Ozola rituāls, Nakts vidus rituāls, Ugunsrats, Taure, Danči, Jāņa daudzinājums, Gaismas ceļš.Turaidas muzejrezervāta ļaudis bija pulcinājuši domubiedrus no visas Latvijas: folkloras ansambļus, zāļu tēju pazinējas,pirtniekus, sieru sējējas, alus darītājus, rotu zinējus. Rituālus vadīja un kopā ar dziesmu sēja folkloras kopa "Silavoti".Turaidā Jāņu ielīgošana nenotiek pirmoreiz, bet katrreiz ir pirmreizīguma sajūta: ES ESMU KOPĀ AR SAVU TAUTU, TĀ VIŅA SAULI GODINĀJA ARĪ SIMTIEM GADU ATPAKAĻ...
Anita Mellupe
Publicēts laikrakstā "Austrālijas latvietis" Nr. 206
