Turaidas apkārtne ir bagāta ar kultūrvēsturiskiem objektiem, kuri nesaraujami saistīti ar vēsturisku personu dzīvesstāstiem, kas iedvesmo cilvēku iztēli. Turaidas pils ir ne tikai lielisks apskates objekts krāšņā dabas ainavā, bet arī 13. gadsimta lībiešu valdnieka Kaupo un 17. gadsimta rakstveža meitas Maijas – Turaidas Rozes dzīves drāmas vieta. Sava vieta turaidiešu stāstos ir kādas grēkā kritušas zemnieku meitenes traģiskajam dzīvesstāstam, kas saistīts ar Turaidas Karātavkalnu.Teikas stāsta, ka Karātavkalnā, Turaidas pils soda vietā, ar nāves sodu sodīja apkārtējos noziedzniekus, raganas un burvjus. Te esot sodīta skaista neprecēta sieviete. Saskaņā ar dažādiem teikas variantiem tā bijusi vārdā neminēta zemniece, pieviltā naivā „Pakuļu” meita Milda vai muižas moderniece (lopu uzraudze). Viņas ārlaulības bērns piedzimis miris vai tīši nonāvēts, un aizdomās turētā māte spīdzināšanā atzinusi savu vainu „nomušīšanā”. Viņai piespriesta galvas nociršana un kā sava bērna slepkavai – sadedzināšana. Sārts sakrauts no 9 vai 12 asīm malkas, cilvēki ar varu sadzīti uz soda vietu. Meitene atteikusies precēties ar bendi un tā glābt savu dzīvību. Sods izpildīts, saulei rietot. Dažos teikas variantos sastopams sižets, ka sieviete sadedzināta kopā ar savu ārlaulībā dzimušo bērnu. Šajās teikās saglabājušās tautas atmiņas par sodu sistēmu, kas bija raksturīga Vidzemē ilgstošā laika posmā 16.-19.gadsimtā. Publiski, ātri un nežēlīgi nāves sodi par netikumību un zīdaiņu nonāvēšanu; nāves sods sadedzinot par īpašiem, biežāk uz sievietēm attiecinātiem noziegumiem; savas vainas atzīšana spīdzināšanā kā galvenais pierādījums; publiska sodu izpilde – šādas detaļas sniedz viduslaiku un jauno laiku tiesu protokoli un citi rakstītie vēstures avoti. Savukārt sievietes sadedzināšana kopā ar bērnu ir vien dramatisks sižeta uzslāņojums, jo vēsturiski darbojās tiesību princips, ka mazgadīgus bērnus par mātes grēkiem nesodīja, bet grūtniecēm spīdzināšanu un nāves soda izpildi atlika līdz bērna piedzimšanai.Nāves sods sadedzinot bija spēkā ilgstoši: Livonijā un Pārdaugavas hercogistē (13.-16.gadsimtā), zviedru Lielvidzemē (17.gs.), kā arī Krievijas impērijā līdz 1846.gadam. Apsūdzēto spīdzināšana pirmstiesas izmeklēšanā bija raksturīga 16.-17.gadsimtā, un tika atcelta zviedru laikos 1686.gadā. Jaundzimušo nāvē apvainotās mātes tiesāja pēc noteiktas kārtības, lai izvairītos no nepatiesām apsūdzībām gadījumos, ja bērns piedzima nedzīvs. Kritēriju, kas liecināja par ļaunprātīgu nodomu nogalināt ārlaulībā dzimušu zīdaini, bija grūtniecības un dzemdību splēpšana. Par Turaidas Karātavkalnu teikas pierakstītas jau 19.gadsimtā. Turaidieša E.Bērziņa stāstījums par Karātavkalnu tika publicēts žurnālā „Latviešu tautas biedrs” 1879.gadā, bet 1888.gadā cits teikas variants uzņemts Anša Lerha Puškaiša izdevumā „Latviešu tautas teikas un pasakas”. Sižetu apcerējis un bagātīgām detaļām papildinājis ražīgais lubeņu autors Kārlis Cilinskis. Jau 1886.gadā iznāca viņa stāsts „Jovians un Milda, jeb Mīlestība un viltība: stāsts iz Vidzemes agrākajiem laikiem”, 19.gadsimta beigās iespiests darbs „Turaidas pēdējā mocekle Milda”, bet 1903.gadā – „Skaistā cietēja Milda”. Notikums K.Cilinska stāstos tiek saistīts ar konkrētu gadskaitli – 1760.gadu – un stāsta par „Pakuļu” Mildas kaislīgo mīlestību un nepatieso apvainojumu bērniņa nonāvēšanā. Viņš esot piedzimis nedzīvs. Jāpiezīmē, ka K.Cilinskis bija Turaidas muižas audēja, ķestera un rakstveža Jāņa Cilinska (miris 1879.gadā) dēls, dzimis Turaidas „Ķesteros”. Viņa darbu sižeta iespaids jūtams vēlāk pierakstītajās teikās. Latviešu folkloras krātuvē glabājas 1946.gadā stāstītas teikas, bet Turaidas muzejrezervāta arhīvā – 1976.-2007.gadā apzināti teikas varianti. Vēsturiskā izpēte rāda, ka teikas sižets sakņojas vispārīgajā vēsturiskajā tiesu praksē, bet konkrētas rakstiskas liecības par soda izpildes vietu Turaidas apkārtnē nav saglabājušās. Turaida bija tiesu varas centrs 13.-16.gadsimtā, tāpēc šajā laikā pils tuvākajā apkārtnē bija jābūt soda izpildes vietai, iespējams, ne vienai vien. Kādā vēstulē 1562.gadā Turaidas fogts Andreass Koškils raksta, ka viņš esot ierīkojis karātavas starp Turaidu un Siguldu. Pie Turaidas pirms 1630.gada esot dedzināts burvis Kameniks, savukārt 1677.gadā Turaidā tika iztiesāta lieta par Inciema krogus meitu Dārtu, kurai jaudzimušā slepkavības dēļ piespriesta publiska sadedzināšana. Kur tas tika izpildīts, nav zināms. Turaidas pils cietumā līdz 18.gadsimtam turēti arī citi apcietinātie, kuri nereti tika notiesāti uz nāvi, un, saskaņā ar sava laika tiesu praksi, nāves sods tika izpildīts nekavējoties. Vietas, kuru nosaukumi vedina domāt par saistību ar sodu izpildes vietu, Turaidas apkārtnē ir vairākas, un viena no tām – ap 1,5 km no Turaidas pilskalna lokalizētais Turaidas Karātavkalns. Tas ir vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis, kas atrodas valsts aizsardzībā. Artefakti apliecina Karātavkalnu kā vienu no novada senkapiem, Gaujas lībiešu apbedījumu vietu 11.-12.gadsimtā. Vācbaltieša R.Hausmaņa vadībā 19.gadsimta beigās te tika pētīti vairāki kapu uzkalniņi. To diametrs bija 7-8 m, augstums – viens metrs. Kapu kalniņos atrada uz ziemeļiem orientētus vīriešu apbedījumus, bet vienā – bagāta lībieša apbedījumu kopā ar zirgu. Kapu piedevas nebija īpaši bagātas, iespējams, apbedījumi bija jau iepriekš postīti. Mūsdienās kapu uzkalniņi nav saskatāmi, un atmiņas par senkapiem nav saglabājušās arī mutvārdu kultūrā. Liecības par vēstures notikumiem mēs redzam ir uz soļa. Tās ir jārespektā, jāsaudzē, kā arī jāpēta. Mutvārdu liecības par Turaidas Karātavkalnu rāda, ka vēsturiskajās teikās savijusies tautas atmiņa par pagājušo gadsimtu tiesu praksi un kādu spilgtu notikumu, kā arī romantiska fantāzija, kas stāsta par mūžīgi aktuālo – kaislību, grēku un sodu. Turaidiešu acīs netikumība, kas īpaši tika attiecināta uz „grēkā kritušām” sievietēm, tiek skatīta kā liktenīga drāma, kurā sieviete pelnījusi galvenokārt līdzjūtību. Savukārt tiesu varas bardzība un pārlieku nežēlīgi sodi teikās uzdod jautājumu par to taisnīgumu un samērīgumu un vērtē, kurš īsti bija noziedznieks, kurš – upuris. Maijā, kad salapo koki un daba atmostas, Turaida muzejrezervātā 10. maijā svin skaistus svētkus – Maijas dienu. Tie veltīti meitenei, kura ir kļuvusi par simbolu tīrai un uzticīgai mīlestībai. Turaidas Roze – pils rakstveža audžumeita Maija – tālajā 1620. gadā izvēlējās nāvi, nevis negodu. Viņa, iespējams, bija vienā vecumā ar teikās aprakstīto sadedzināto grēcinieci Pakuļu Mildu, un lielā mērā abas šīs meitenes bija sava laika morāles un pagātnei raksturīgās vīriešu dominantes upuri. Viņas gāja bojā no vīriešu rokas, bet cik dažāda bija viņu nāve un pēcnāves piemiņa! Maija tika apglabāta ar cieņu kapsētā pie Turaidas baznīcas, kur iekārtota Turaidas Rozes piemiņas vieta un ik dienas ikvienam iespējams godināt viņas piemiņu.