Turaidas pils ilggadējo izrakumu laikā prof. Jāņa Graudoņa vadībā (1913–2005) tika atrasti daudzi tūkstoši krāsns podiņu lausku. Sirmais arheologs vairs nepaspēja izpētīt un aprakstīt visus savus atradumus. Tā kā nākamgad tuvojas viņa simtgade, Turaidas muzejrezervāts to plāno atzīmēt ar senās krāsns keramikas izstādi. Tās ieskaņa ir šogad muzejrezervāta darbinieku sagatavotā un 5. augustā atklātā nelielā izstāde „Silts, skaists un vāpēts”, kurā apskatāmi arī nupat restaurēti 17. gs. sākuma krāsns podiņi ar evaņģēlistu attēliem. Ar tiem iepazīstina mākslas vēsturniece, vēstures doktore Ieva Ose.

Turaidas muzejrezervāta krātuvē no keramikas restauratores vecmeistares Janas Lībietes rokām nupat atgriezušies divi krāsns podiņi, kas no lauskām atjaunoti savā sākotnējā izskatā. Katram no tiem ir plastisks rotājums – 188 līdz 190 mm augsts un 173 mm plats reljefs, kur viena un tā paša grezna portāla ietvarā atveidots sēdošs vīrietis – viens pagriezienā uz labo, bet otrs – uz kreiso pusi. Reljefs klāts ar spīdīgu vāpi – melnu vai zaļu glazūru. Uz viena podiņa skatāms vīrs turbānā, kas labajā rokā turētu irbuli iemērcis pie jostas piekārtā tintes trauciņā, otrā rokā balsta atvērtu grāmatu, bet pie viņa kājām guļ mazs ragains vērsēns. Uz otra podiņa attēlots jauneklis ar atvērtu grāmatu klēpī, labajā rokā paceltu rakstāmspalvu un putnu pie kājām. Pēc raksturīgajiem simboliem – vērša un ērgļa atveidotos vīrus var identificēt kā evaņģēlistus Lūku un Jāni.

Grieķu valodā vārds euangelion nozīmē ‘labā vēsts’, un ar evanģēlistu parasti saprot Dieva labās vēsts sludinātāju, brīvprātīgu misionāru un kristīgās ticības izplatītāju. Senie evanģēlisti ir Jaunajā derībā iekļauto četru kanonisko evanģēliju autori Matejs, Markus, Lūka un Jānis. Tradicionāli Mateju un Jāni uzskata par Jēzus mācekļiem, bet Marku un Lūku par viņa laikabiedriem.

Četri evanģēlisti pēc mesijas nāves aprakstīja viņa dzīvi un darbību, un kristīgā Baznīca šos tekstus kanonizēja. Par evanģēlistu dzīvi ir dažādas un reizēm pat pretrunīgas liecības. Uzskata, ka Matejs sākotnēji bijis muitnieks, tad kļuvis par vienu no Jēzus 12 mācekļiem, vēlāk sācis sludināt kristietību un sarakstījis pirmo evanģēliju. Mateja simbols ir eņģelis vai jauneklis, kas netieši atspoguļo Kristus dzīvi cilvēka izskatā. Par evanģēlistu Lūku tiek stāstīts, ka viņš pēc profesijas bijis ārsts, lai gan vēlākās leģendās viņš nosaukts par gleznotāju, kas izgatavojis pirmo Dievmātes portretu. Lūkas atribūts ir vērsis, kas simboliski norāda uz Kristus upura nāvi. Par evanģēlistu Marku tiek stāstīts, ka viņš bijis apustuļa Pētera māceklis un pēc skolotāja ierosinājuma sarakstījis savu evanģēliju. Markus atribūts ir lauva, kas simbolizē Kristus augšāmcelšanos. Par ceturto evanģēlistu ir pieņemts uzskatīt Jēzus mīļāko mācekli Jāni, lai gan ik pa laikam tas tiek apstrīdēts. Jau agrajos apustuļu sarakstos Jānis minēts kā bezbārdains jauneklis. Viņa simbols ir ērglis, kas norāda uz Kristus debesbraukšanu.

Evanģēlisti kopā ar atribūtiem vai viņu simboli vieni paši attēloti viduslaiku manuskriptu ilustrācijās, uz baznīcu fasādēm un iekārtas priekšmetiem, kapa plāksnēm un mākslas izstrādājumiem, bet kopš 15. gs. otrās puses šo attēlu izplatību veicināja arī kokgriezumi un gravīru lapas. Evanģēlisti tāpat kā citi katoļu svētie viduslaikos bija noteiktu profesiju aizbildņi, bet vienkāršās tautas vidū tika pielūgti kā aizsargi pret dažādām nelaimēm. Tā, piemēram, Sv. Matejs ir finansistu, naudas mijēju, grāmatvežu un muitnieku patrons, tauta viņu pielūdz aizsardzībai pret žūpību. Marku par savu svēto aizbildni uzskata celtnieki, mūrnieki, stiklinieki, grozu pinēji un notāri. Sv. Lūka atbilstoši leģendās minētājām nodarbēm kļuva par daudzu pilsētu mākslinieku ģilžu svēto patronu, kā arī ārstu un miesnieku aizstāvi. Viņu pielūdza arī aizsardzībai pret negaisu, pēkšņu nāvi, zibeni, krusu, kašķi, mocībām. Bet ceturto evanģēlistu Jāni par savu patronu uzskata teologi, rakstnieki, grāmatu iespiedēji, papīra lējēji, sedlinieki. Vienkāršā tauta viņu pielūdz kā aizsargu pret apdegumiem un saindēšanos. Šīs svēto palīgu funkcijas evaņģēlisti katoļticīgo vidū saglabājuši līdz pat mūsdienām. Sīkāk par evaņģēlistiem un citiem svētajiem stāstīts katoļu enciklopēdijās, kas dažādās valodās pieejamas arī internetā.

Arī pēc reformācijas evanģēlistu attēli nezaudēja popularitāti – 16. un 17. gs. viņu atveidi sastopami gan katoļu, gan protestantu mākslā – sevišķi kokgriezumos uz baznīcu kancelēm, jo luterāņu mācītāji tieši no turienes sludina draudzei un stāsta par Kristus dzīvi. Arī protestantu simbolikā atrodamas dažādas atsauces uz evanģēlistiem. Tā, piemēram, literatūrā (W. Menzel, Christliche Symbolik. Regensburg 1854) minēts, ka evanģēliskajā Baznīcas gadā Mateja svētdienu saista ar Vasarsvētkiem, Lūkas svētdienu ar Krusta pacelšanu 15. septembrī, Marka svētdienu ar Vastlāvjiem ziemas vidū, bet par atbilstošu Jānim uzskata pirmo svētdienu pēc Lieldienām. Tādejādi evanģēlisti seko cits citam tāpat kā gadalaiki – vasara, rudens, ziema un pavasaris. 16. gadsimtā četri evaņģēlisti tāpat kā Četras diennakts daļas, Četri elementi, Septiņas planētas, Septiņi tikumi u.c. personificējumi tika iekļauti pēcreformācijas laikā izplatītajās alegoriju sērijās, kuras bieži izmantoja dažādu lietišķās mākslas priekšmetu dekorā.

Turaidas pilī atrastie krāsns podiņi ar divu evaņģēlistu atveidiem pēc stilistiskajām pazīmēm attiecas uz manierismu un datējami ar laiku ap 1600. gadu vai 17. gs. sākumu. Tie ir interesanti mākslas amatniecības izstrādājumi, kas tomēr nav unikāli. Iepazīstoties ar citu zemju arheologu publikācijām, atklājās, ka analogi krāsns podiņi ar to pašu grezno portālu un līdzīgiem sēdošu vīru – evaņģēlistu atveidiem līdz ar raksturīgajiem simboliem atrasti arī citās pilsētās vai pilīs ap Baltijas jūru. Podiņi ar Mateju un eņģeli zināmi no Lībekas, Kopenhāgenas, Gēteborgas un Tartu, Markus un lauvas atveidi rotājuši krāsnis Tallinā, Stokholmā un Kopenhāgenā, Lūka ar vērsi sastopams uz podiņiem ne tikai Turaidā, bet arī Stokholmā, Lībekā un Gdaņskā, toties ar evaņģēlistu Jāni un ērgli uz krāsns keramikas var lepoties tikai Turaidas pils. Līdz šim nekur nav pazīstama visa četru atveidu sērija – katrā no minētajām vietām atrasti tikai viena vai divu evanģēlistu podiņi. Tāpēc varētu domāt, ka krāsnis ar visu četru evanģēlistu attēliem celtas tikai keramikas izgatavošanas centra tuvumā, kas mums pašlaik nav zināms, bet uz attālām zemēm ceļojošie podnieki aizveduši tikai pa vienam vai diviem paraugiem.

Kā tad tapa senās podiņu krāsnis? Krāsns keramika bija masveida izstrādājumi – mākslas amatniecības darinājumi, kurus ražoja podnieki. Lai iegūtu podiņa reljefo rotājumu, tēlniekam vai amatniekam ar labām veidotāja dotībām vispirms bija jāizgatavo pozitīvs modelis – reljefs no koka vai māla, kuru pēc tam apdedzināja. No šī pozitīvā reljefa mīkstā mālā nospieda daudzas negatīvās formas jeb matrices. Šādas rotājuma formas atrašana arheoloģiskos izrakumos netieši norāda par tuvumā bijušu podnieka darbnīcu. Kaut arī līdz šim podiņa matrice ar Lūkas atveidu atrasta vienīgi Lībekā, nav domājams, ka tur izgatavoti visi evaņģēlistu sērijas podiņi, kas pazīstami astoņās attālās vietās ap Baltijas jūru. Parasti krāsns keramikas pētnieki uzskata, ka vienādās matrices izplatījuši ceļojošie tirgotāji vai amatnieki. Viņi tās nopirka modeļu tapšanas centros, kas varēja atrasties tālu no konkrētas krāsns izgatavotāja darbnīcas. Iegādājoties negatīvās formas, tajās varēja iespiest mīkstu mālu un izgatavot nepieciešamo daudzumu krāsns podiņu ar vienādu reljefu rotājumu.

Savukārt krāsns keramikas dekora motīvus un sižetus pozitīvā reljefa modeļa izgatavotāji pārņēma no laikabiedru gravīrām vai kokgrebumiem. Grafikas darbu izmantošana par paraugiem mākslas amatniecības izstrādājumu dekorēšanai kopš 15. gs. beigām izplatījās arvien plašāk un 16.-17. gs. miju sasniedza kulmināciju. Kokgriezumu un vara grebumu lapas palīdzēja mākslas amatniekiem izgatavot praktiskus izstrādājumus ar dekoru augstā mākslinieciskā līmenī, sekmēja jaunu mākslas stilu un ornamentu ātru izplatīšanos un aktuālas tematikas parādīšanos. Tāpēc arī man, pētot Turaidas evaņģēlistu podiņus, radās vēlēšanās mēģināt sameklēt parauggravīras, kuras izmantoja senais amatnieks, kas gatavoja Turaidas evaņģēlistu podiņu plastisko rotājumu.

Parauggravīru meklēšana ir sarežģīts un laikietilpīgs darbs, un tikai beidzamajos gados to būtiski atvieglo interneta iespējas. Caurskatot vairākus simtus grafikas lapu Britu muzeja kolekcijas virtuālajā datubāzē (www.britishmuseum.org), izdevās atrast prototipus krāsns podiņiem ar četru evanģēlistu atveidiem . Tas ir gravīru cikls, kuru izgatavojis nīderlandiešu mākslinieks Krispijns de Passe, Vecākais (dzimis ap 1564. gadu Arnemuidenā, miris 1637. gadā Utrehtā). Starp citu, viņa vārds Krispijns nozīmē sprogainais – varbūt kā bērnam viņam bijuši cirtaini mati. Viņš bija flāmu-nīderlandiešu zīmētājs, vara grebējs, gravīru iespiedējs un izdevējs, grafiķa izglītību ieguvis Antverpenē, kur bijis Sv. Lūkas mākslinieku ģildes loceklis. Kad katoliskās Spānijas karaspēks ieņēma pilsētu, protestanti, tai skaitā Krispijns de Passe, bija spiesti emigrēt. No 1589. līdz 1611. gadam viņš dzīvoja Ķelnē, kur izveidoja ģimenes darbnīcu. Ķelnē ap 1600. gadu Krispijns de Passe darināja arī gravīru ciklu ar četru evaņģēlistu attēliem. Jādomā, ka tieši Ziemeļvācijā viņa gravīras iegādājies kāds krāsns podiņu dekora modeļu izgatavotājs. Mālā nav kopētas visas gravīrās redzamās detaļas un fonā rādītais interjērs, bet izmantota tā pati kompozīcija, atkārtotas evaņģēlistu pozas, tērpu izskats, raksturīgo simbolu novietojums. Diemžēl evanģēlistu sērijas gravīru rašanās precīzs gads nav zināms. Tomēr var izteikt pieņēmumu – ja grafikas lapas darinātas ap 1600. gadu, tad podiņu rotājuma formas izgatavotas un izplatītas, kā arī paši podiņi ražoti vēl kādu laiku pēc tam – 17. gs. pirmajos gadu desmitos.

Kad tieši celtas krāsnis no evanģēlistu podiņiem Turaidas pilī, precīzu ziņu nav. Pēc Livonijas kara Turaida kļuva par poļu izveidotas stārastijas centru. 1590. gadā veiktajā revīzijā pilī minētās zaļās krāsnis, kuras, iespējams, bija saglabājušās no agrākiem laikiem. Nākamā inventarizācija pilī veikta pēc poļu-zviedru kara 1624. gadā, kad Turaida jau ietilpa zviedru iekarotajā Vidzemē. Tolaik pilī notikuši būvdarbi un jaunu krāšņu celšana. Tomēr arī tad nav atzīmēta neviena melna krāsns, bet tieši šīs krāsas glazūra sedz lielāko daļu atrasto evaņģēlistu podiņu. Var izteikt pieņēmumu, ka varbūt drīz pēc 1624. gada revīzijas veikšanas Turaidā uzcelta vismaz viena melna un viena zaļa krāsns, kuras rotāja evaņģēlistu Jāņa un Lūkas atveidi.

Turaidas pils var lepoties ar tāliem kultūras sakariem – droši vien izmantots gan jūras, gan sauszemes ceļš, lai nīderlandiešu grafikas ietekmē radušies evaņģēlistu atveidi 17. gs. pirmajos gadu desmitos atceļotu līdz Vidzemei un kļūtu par greznu rotu pils apkures ierīcēm. Tāds ir stāsts, kuru mums vēsta evanģēlisti uz četrus gadsimtus seniem krāsns podiņiem.

Ieva Ose LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece