Turaidas mzuzejrezervāta krājumā uz 2013. gada 1. janvāri kopā reģistrētas 84 030 vienības. 2012. gadā muzejā nonākuši 1 091 jauni krājuma priekšmeti.

Melni glazētais XVII gs. podiņš (TMR 25924/001). Pirms restaurācijas

Melni glazētais XVII gs. podiņš (TMR 25924/001). Pēc restaurācijas

                                                                                                                                                                              Ar lielāko priekšmetu skaitu – 424 krāsns podiņiem un to fragmentiem papildinājusies arheoloģisko būvmateriālu kolekcija. Krājuma uzskaitē uzņemtie priekšmeti dod papildus priekšstatu par telpu iekārtojumu Turaidas pilī. Iegūtie priekšmeti netieši liecina par pils saimnieku materiālo situāciju dažādos laika posmos – no vienkāršām kamīna tipa apkures sistēmām līdz greznām (un dārgām) polihromi glazētu podiņu krāsnīm. Turaidas krāsnis spilgti atspoguļo arī pastāvošās stila vai modes tendences podiņu paveidos vairāku gadsimtu garumā – no 15. gadsimta līdz 18. gadsimtam. Krājumā ir vairāku tipu paraugi: gan sākotnējā tipa neglazētie dobie podiņi, kas pēc formas atgādina 4-stūrainu trauku, gan nedaudz jaunākie, glazētie vienkrāsas un polihromie (krāsainie) plāksnes tipa podiņi. Glazēto plāksnes podiņu virsma dažādi greznota (pielietojot matrices) – ar iespiestu ornamentāciju, figurāliem sižetiem un profilētu reljefu. Tāpat ir paraugi no podiņu strukturējuma krāsns sienas virsmā – vainagojošie, dzegas un stūra podiņi un to fragmenti. Gatavojoties 2014. gadā atzīmēt arhitektūras pieminekļa Turaidas mūra pils 800 gadi, jau šogad paredzēts izveidot pils arheoloģiskajos izrakumos atrasto krāsns podiņu izstādi un izdot katalogu, kuru sagatavojusi pētniece dr. hist. Ieva Ose. Kataloga un izstādes vajadzībām muzejs pasūtījis arī 5 krāsns podiņu rekonstrukciju zīmējumus. Tiks eksponēta arī zīmējumu izstāde, kurā arheoloģisko ekspedīciju locekļi - I. Siliņa, I. Matisāne, J. Ciglis, J. Ciparsons, I. Ozola, D. Pjatkovska, D. Spīlberga, H. Tumans un M. Villerušs fiksējuši Turaidas pils arheoloģisko izrakumu izpētes gaitu, un 2012. gadā krājumā reģistrēts 101 zīmējums. Krājumā nonākuši arī 65 fotonegatīvi par arheoloģiskās uzraudzības darbiem Siguldas viduslaiku pilsdrupu rekonstrukcijas laikā 2011. gadā.

Turpinās arī materiālu komplektēšana jau esošo ekspozīciju papildināšanai. Kā viens no interesantākajiem ieguvumiem ir mazgāšanās (tualetes) trauku komplekts interjera ekspozīcijai „Turaidas muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā māja”.

19. gadsimta mazgājamo (higiēnas) trauku komplekts. TMR 26440 - 26447

Komplekts ir samērā plašs un gandrīz pilnīgi saglabājies (ja neskaita zudušo ziepju trauka korpusu). Priekšmeti izgatavoti Anglijā, Stafordšīrā, MINTONA manufaktūrā, 19. gadsimta trešajā ceturksnī, visticamāk starp 1862. un 1871. gadu. Komplektā ietilpst: bļoda, ūdens krūze, naktspods, sūkļa trauks, ziepju trauks, krūzīte, zobu pulvera trauciņš un trauciņš zobu birstītēm. Lai arī komplekts izgatavots jau karalienes Viktorijas laikmetā, tas saglabājis vēl 19. gadsimta 1. puses un vidus traukiem raksturīgās formas un rotājumu – dekolētas maijpuķīšu joslas zaļā tonalitātē un ar zilgani zaļu līniju konturētas trauku apmales. Komplekts ieņems savu vietu pārvaldnieka un viņa sievas guļamistabā. Pārvaldnieka kabinetu papildinās 19. gadsimta glezna „Briežu medības”, kura tika pārņemta no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja.

Gatavojot jauno ekspozīciju „Turaidas muižas kalpones istaba”, iegūta gulta, nedaudzi sadzīves priekšmeti un grāmata „Grāfiene Genoveva” . Interesanti, ka turaidiešu atmiņās minēts, ka muižas kalpone Līze Vītola (dzim. Pētersone) pārņēmusi daudzus ieradumus no muižas freilenēm, kā piemēram, logus aizklāt ar kupli krokotiem, mežģīņotiem  aizkariem, viesos iet līdzi ņemot savus traukus, ticēt dažādiem māņiem,   kā arī  "lasīt vecus  romānus – visvairāk par Turaidas Rozi, bieži pārlasot arī „Grāfieni Genovevu”".

Ilustrācija no grāmatas "Grāfiene Genoveva". TMR 26220

Grāmatas pamatā ir 8. gadsimta leģenda par Ženevjevu, kas vēlāk pārtapusi stāstā par 13. gadsimta Bavārijas hercoga Ludviķa II sievu Mariju Brabanti. 17. gadsimta pirmajā pusē šis stāsts iegūst lielu popularitāti un tiek uzvests vairākos, īpaši Vācijas, teātros. Pēc šī sižeta 1847. – 1849. gadā komponists Roberts Šūmans uzraksta mūziku operai vācu romantisma žanrā, kura gan īpašu atzinību negūst. Tomēr 19. gadsimtā šis sentimentālais stāsts liek liet asaras ne vienai vien romantiski noskaņotai jaunkundzei un kundzei.

Tekstīliju kolekcija papildinājusies ar diviem pāriem adītu dūraiņu, pionieru kaklautu, 20. gadsimta sākumā austiem audumiem, izšūtiem priekšautiem, vairākiem galdautiem un sedziņām. Līdz šim Turaidas muzejrezervāta krājumā ir plaši pārstāvētas 20. gadsimta 30. gados izšūtās virtuves garnitūras. Izšuvumos uz balta kokvilnas auduma ar ziliem (reizēm arī sarkaniem) diegiem klājdūriena tehnikā izšūti holandiešu folkloras motīvi, augļu grozi, četrrindes, un rūķi dažādās sadzīves situācijās. 2012. gadā šo kolekciju papildināja interesants izšūts avīžu turētājs, uz kura attēlots zem koka uz mušmires sēdošs rūķis, kurš lasa laikrakstu „Jaunākās Ziņas”.

Avīžu turētājs. TMR26219

Aizmugurē ir ar zīmuli zīmēts zīmējums, kur attēlots karavīrs un zem tā teksts „Valsts manta. 1945. (Auderiņš?) pulkvežleitenants Jānis Gotfrīds Olte. Dzīvo cerē, Ratus smērē, Saviem laimes vāģīšiem. Novēlu puika Es. Krišs”. Zīmējuma un teksta autors iespējams ir pulkvežleitnants, Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras kavalieris Jānis Gotfrīds Olte (dzimis Vecpiebalgas pagastā 1885. gadā, miris - 1960. gadā Lībekā, Vācijā). Īpašs paldies jāsaka siguldietei Ainai Ertei, kura nodeva muzejam savas vecmāmiņas Annas Zvirgzdes ap 1910. gadu klājdūriena un rišeljē tehnikā izšūto galdautu. Pirms nodošanas muzejam Ertes kundze pati bija galdautu restaurējusi izcilā kvalitātē. Krājumā nonākusi arī četrdesmit viena 20. gadsimta pirmās puses poga un zeķturu sprādze.

Mākslas kolekcijā iegūtas vairākas gleznas, starp tām arī Siguldas mākslinieka Voldemāra Gudovska glezna „Vientuļais koks”.

Vientuļais koks. Autors - Voldemārs Gudovskis. Akvarelis. TMR 26556

2013. gadā cienījamajam māksliniekam apritēs 85 gadi un Turaidas muzejrezervātā 14. jūlijā tiks atklāta viņa gleznu izstāde. Gunārs Dukšte uzdāvinājis muzejam četras lielformāta fotogrāfijas ar skatiem uz Turaidas vēsturisko centru no gaisa balona. Ar Ingeras Palmes – Johansones palīdzību izsolē Zviedrijā tikusi iegādāta reta pastkarte ar Gaujas tilta attēlu.

Darba rīku kolekciju papildinājuši kalēja un kokamatnieka darba rīki, kā arī divi ļoti interesanti priekšmeti. Egija Blaua no Lēdurgas „Šicu” mājām nodeva muzejam lielu, ar zirgu velkamu koka vālojamo grābekli un vienu senlaicīgu 19. gadsimta otās puses vai 20. gadsimta sākuma divus metrus garu gludināmo galdu, kurš sastāv no rāmja uz četrām kājām, kurā iestiprināta gludināmā virsma, uz kuras liek gludināmo veļu, pa kuru uz ruļļiem tiek bīdīta kaste ar akmeņiem. Iespējams, ka šāds gludināmais galds ticis izmantots arī Turaidas muižas veļas mājā.

Trauku un galda piederumu kolekcijā nonācis 19. gadsimta sudraba nažu komplekts, vāzes, 20. gadsimta pirmās puses kafijas trauki, cukura standziņas un bronzas svečturi. Sadzīves priekšmetu kolekciju papildina 19. gadsimta tintnīca un susināmā prese, papīra spiede sfinksas formā, veļas velējamā vāle, koka karotes, miltu siets, neparastas formas gaļas dēlītis, sveču šķēres un lampas abažūrs, liela izmēra krūka, kapara katls, kapara ūdens spainis un citi mājsaimniecības priekšmeti. Pastāv uzskats, ka kapars (varš) jonizē ūdeni un kapara traukos turēts ūdens nesabojājas. Krājumā nonākuši arī padomju laiku raksturojoši priekšmeti – eglīšu rotājumi, „Somdarī” gatavots koferītis un ārzemēs ražots koka rokturītis, kas lietots dažādu paku pārnēsāšanai.

Dokumentu kolekcijā iegūti vairāki atmiņu pieraksti par Siguldu un siguldiešiem. Piemēram, Gvido Cers ir dalījies atmiņās, kā cēlies Lindes attekas nosaukums: „„Paceplīšu” mājās pie Gaujas dzīvojis skolotājs Eduards Linde (bijis par skolotāju aptuveni līdz 1905. gadam). Pirmā māja bijusi no niedrēm, ar māliem apmesta un ziemās Linde pa kārtai dzīvojis pie saviem skolēniem. Kad palicis vecs, kņazs Kropotkins kā atzinību piedāvājis kādu saimnieka māju, tomēr Linde atteicis, ka gribot dzīvot Siguldas skaistākajā vietā. Linde vispār dzīvojis diezgan trūcīgi, īpaši tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Pārticis galvenokārt no zivīm, kuras pats samakšķerējis Gaujas attekā, kas bija turpat blakus. Vēl tagad šo atteku mēdz saukt par Lindes atteku”.

Tā kā lielākā daļa no jauniegūtajiem priekšmetiem ir dāvinājumi, Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību atsaucīgajiem dāvinātājiem – Krimuldas pagasta iedzīvotājiem Mārim Ozoliņam, Dainai Sileniecei, Norai un Ilgvaram Legzdiņiem, Dzintrai Viļumai, Mārai Ozolai, Jānim Vikmanim, Egijai Blauai no Lēdurgas pagasta, siguldiešiem - Baibai Veisai, Inetai Dvinskai, Kristīnei Dzedulei, Edgaram Ceskem, Ernai Ozolai, Ainai Ertei, Voldemāram Gudovskim, Gunāram Dukštem no Allažu pagasta, kā arī Rīgas iedzīvotājiem - Astrīdai Beinārei, Jurim Gagainim, Ivonnai Treijai un Ilgonim Šteinbergam.

Līga Kreišmane Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr. 2 (141), 2013