Turaidas
muzejrezervāts

J. Graudonis Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas 25. gadadienā. 2000. gads

Laiks un personība


Šogad – 2013. gada 27. augustā – atzīmēsim leģendārās personības un izcilā arheologa JĀŅA GRAUDOŅA simto dzimšanas dienu. No viņa deviņdesmit trīs mūža gadiem divdesmit pieci ir veltīti darbam Turaidā un Siguldā. Viņš ir viens no tiem, kurš izaudzinājis šodienas vadošo arheologu paaudzi. Arī Siguldas skolu audzēkņiem laikā no 1976. gada līdz 2000. gadam bija iespēja strādāt arheoloģiskajos izrakumos un iepazīt darbu viduslaiku pils pētniecībā. Viņa stāstījumi rosināja un uzturēja interesi par vēsturi, aicināja būt lepniem par savu novadu un zemi. „Katra vasara, kas tika pavadīta izrakumos pie J.Graudoņa, darīja cilvēkus labākus. Tieši tajā viņš arī redzēja savu misiju”, saka LU Vēstures institūta direktors, arheologs Guntis Zemītis.

 Ar milzīgu mīlestību, aizrautību un šo misijas apziņu, ka darbam vērtība ir tikai tad, ja tas kalpo sabiedrībai, tika paveikts tik daudz. „Esmu pētījis turpat 40 arheoloģijas pieminekļus. Kad 1958. gadā sāku strādāt Zinātņu akadēmijā, mans uzdevums bija pētīt pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un agrāko periodu. Tolaik Latvijā par šo laiku nebija nekādu materiālu: dzīves vietas nebija pētītas”, tā savā atmiņu grāmatā „Mana dzīve atmiņu gaismā”, kas iznāca jau pēc zinātnieka nāves 2005. gadā, raksta Jānis Graudonis. Viņš publicējis 436 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus. J.Graudoņa pārliecība bija, ka tautai jāzina sava pagātne, lai varētu saprast, kurp tālāk jāiet, ka nevar būt vienalga, kas šajā zemē noticis.

J. Graudonis Turaidas pils rietumu pusē 1983. gads

J. Graudonis Turaidas pils rietumu pusē 1983. gads

No agra pavasara līdz vēlam rudenim strādājot Turaidā, tā kļuva par J.Graudoņa mājām, kas deva prieku un spēku līdz mūža vakaram: „Nekur nav tā izdzīvota daba kā Turaidā. Septiņos no rīta es jau vienmēr biju pilī. Vakarā es stundām sēdēju un skatījos uz Gauju, uz tās senleju, no kurienes ceļas miglas vāli”. Šī Turaidas mīlestība bija abpusēja. Jāņa Graudoņa deviņdesmit gadu jubilejā pēc tikko nolijušā lietus debesis ar varavīksnes dubulto loku virs Turaidas pils pateicās par viņa ilggadīgo darbu. Arheologa darbs viduslaiku pils izpētē nav viegls. Būvgružu kalni – tūkstošiem kubikmetru tika pārrakti, pārsijāti, pārstumti ar jauniešu un Jāņa Graudoņa rokām. Smago fizisko darbu gandarīja izzinātais, atklātais par cilvēku dzīvesveidu un senlietām, sākot ar 11. gadsimtu.

Šogad no 27. – 29. augustam Turaidā notiks pasākumi, kas veltīti Jāņa Graudoņa simtgadei. Tiks atklātas vairākas izstādes par Turaidas pils arheoloģisko izpēti un saglabāšanu, sagatavots un iespiests Ievas Oses katalogs „Turaidas pils krāsns podiņu kolekcija”, notiks Baltijas jūras reģiona piļu – muzeju asociācijas ģenerālā asambleja un starptautiska konference „ Pils. Arheoloģija. Muzejs”. Šovasar aicināsim dalīties atmiņās un, atceroties Graudoņa laiku, piedalīties arheoloģiskajos izrakumos Turaidas Jāņkalnā un Pils svētkos visus, kuri savulaik piedalījušies pils arheoloģiskajā izpētē un kuru skaits pārsniedza vairākus tūkstošus.

Jāņa Graudoņa mūžs tas ir arī stāsts par aizgājušo 20. gadsimtu, par mūsu neseno vēsturi, par attieksmi pret darbu un attiecībām, par vērtībām ģimenē. Jaunā gada noskaņās gribam iepazīstināt lasītājus ar Jāņa Graudoņa meitas Rasas Kukaines atmiņām par savu tēvu.

Anna Jurkāne Turaidas muzejrezervāta direktore

 Rasas Kukaines atmiņas par tēvu – arheologu Jāni Graudoni

Jānis Graudonis ģimenes lokā. No kreisās: sieva Hildegarde, meita Rasa un mazmazmeitiņas: Sigita un Katrīna. 2003. gads

Jānis Graudonis ģimenes lokā. No kreisās: sieva Hildegarde, meita Rasa un mazmazmeitiņas: Sigita un Katrīna. 2003. gads

Skan Ziemassvētku dziesmas. Skan atmiņas par vistuvāko un mīļāko cilvēku – manu tēti – Jāni Graudoni. Tik zināmu Latvijas arheologu, tik daudz paveikušu Latvijas valsts labā, bet man un manai ģimenei viņš ir un paliek mūžīgi mūžos tētis, vecaistēvs un vecvectēvs.

Es nepieskaršos viņa nopelniem arheoloģijā un Latvijas sabiedriskajā dzīvē, ne arī pieminēšu viņa skolotāja lielo talantu. Es uzrakstīšu pavisam nedaudz savas atmiņas tieši kā par tēti.

Man bija trīs vai četri gadi. Esmu slimnīcā un atrodos savam mīļajam tētim klēpī. Katru dienu pēc darba viņš nāca pie manis (galēji slima toreiz biju) un aijāja līdz aizmigu. Aiz loga rietēja saule un pie auss man skanēja skaistākās šūpuļa dziesmas.

Man bija apmēram seši gadi. Tētis nes mani uz pleciem pa dziļu sniegu no Madonas stacijas uz Sarkaņu pagastu – Kaplāniem – pie vecāsmammas. Gurkst sniegs zem kājām, tumšs, bet man ir silti un droši. Un atkal mūs pavada klusa tēva dziedātā melodija, dziesma vai stāstīta jauka pasaka.

Zemeņu laikā, kad gājām lasīt šo saldo meža velti, tad tētis vienmēr mums ar brāli pagatavoja no bērza tāss turziņas, kur ielikt kādu zemeni, ne tikai lasīt savās guziņās. Man liekas, ka tik daudz meža zemeņu vairs nekad neesmu ne redzējusi, ne baudījusi.

Bet vasarās tētis mēdza braukt pie vecāsmammas – siena vākšanas laikā. Tad gāja vaļā pļaušana un grābšana, likšana un vešana. Mēs - bērni visi tikām pie darbiem, bet skats bija jauks, un tētis manās acīs bija pats stiprākais uz pasaules. Kur nu vēl tās nodziedātās dziesmas pļaušanas laikā un manis celšana uz siena vezuma.

Tētis ne tikai dziedāja, bet arī skaisti vēstules rakstīja. Tās vienmēr bija garas, sirsnīgas, pamācošas un dvēseliski pilnas – nu tādas, ka sirds sāk dauzīties, ka acis kļūst redzīgākas, domas skaidrākas un prāts sāk darboties pareizajā dzīves gultnē.

Jā…daudz, daudz dzīves gudrības, pieredzi, nostāju, stingrus pamatus tētis mums visiem ir iedevis.

Kur nu vēl skaistās un sirsnīgās runas Ziemassvētkos! Kur nu vēl skaistā klavieru spēle visos svētkos!

Ļoti un uz visu mūžu atceros, kā manu kāzu rītā tētis mani modināja, spēlējot Mendelsona „Kāzu maršu”. Tas padarīja šo rītu un dienu vēl skaistāku, gaisīgāku…

J. Graudoņa iesvētības Lazdonas pareizticīgo baznīcā. 1936. gada jūnijs

J. Graudoņa iesvētības Lazdonas pareizticīgo baznīcā. 1936. gada jūnijs

Tētis ļoti mīlēja daudz lasīt ne tikai par arheoloģiju, vēsturi, bet gan arī dzeju un daiļliteratūru. Šo grāmatas mīlestību viņš ieaudzināja, ielika arī mūsu prātos. Laikam jau tāpēc arī mēs ar brāli visu mūžu tik ļoti lasījām un lasām plašu literatūras klāstu.

Vēl man noteikti jāpasaka, ka mans tētis bija labs galdnieks. Viņš ne tikai ar savām rokām raka zemi, cēla mājiņu (Ikšķilē), taisīja sētu, stādīja kokus. Viņš izgatavoja brīnišķīgus krēslus. Vienu mammai, vienu man. Tie bija kā divi mākslas darbi.

Un tad tas kārtīgums, kas robežojās ar pedantismu. Nekad dzīvē es neesmu redzējusi tēti sēžam nesakoptā istabā pie nekārtīga rakstāmgalda, vai netīriem traukiem. Vienalga, vai tas bija ekspedīcijā vai dzīvoklī. Kaut mamma pat nebija mājās, bet tik un tā kārtība valdīja visur un visā.

Mūs – bērnus, viņš mīlēja ļoti patiesi, sirsnīgi un ar lielu atbildību. Tas izpaudās gan atrodoties mājās, gan rakstītajās vēstulēs, gan kopā slēpojot, gan darot kādus ikdienas darbus. Tēva audzināšana vispār bija stingra, ar prasībām par veicamo vai padarīto, par mācībām, par godīgumu, par kārtību sevī un apkārtnē.

Ģimene tētim nozīmēja ļoti daudz. Ja tikai no darba atlicināja kādu brīvu laiku, tad tas piederēja mums. Viņa rūpes un atbalstu sajutām ikviens. Jo īpaši pēdējos desmit gados mani dēli. Mans jaunākais dēls (Aigars Kukainis) nodzīvoja kopā ar vecotēvu un vecomammu ilgus gadus. Mans vecākais dēls (Jānis Kukainis) nodzīvoja kopā tēta mūža pēdējos trīs gadus. Tēti ar vecāko mazdēlu saistīja īpaša saite. Tam par iemeslu bija tas, ka arī Jānis pabeidza vēstures fakultāti un jau no bērnības aizrāvās ar vēsturi. Vecākais mazdēls arī pielika savu artavu un palīdzēja vecotēvam pie grāmatas „Mana dzīve atmiņu gaismā”. Jāsaka, ka vecākais un jaunākais Jānis, viens otru lieliski saprata un domas ritēja ļoti saskanīgi.

Cieņa, darba mīlestība, dabas mīlestība, mīlestība uz dziesmu, deju… Tētis bija lielisks dejotājs. Ar viņu dejot – tā

J. Graudonis savā darba istabā Tūjas pagasta 6-klašu pamatskolā. 1938. gads

J. Graudonis savā darba istabā Tūjas pagasta 6-klašu pamatskolā. 1938. gads

bija pilnīga bauda, tas bija pilnīgs lidojums. Nu, jā, to dejošanas prieku tiešām esmu mantojusi no tēva. Kaut gan mana mamma arī bija tikpat lieliska dejas mākslā.

Attieksme pret cilvēkiem. Vienmēr cieņa, sapratne un nekad nekāda nepatika. Vai tas ir vienkārša darba darītājs, vai kolēģis, vai students, vai prezidents. Takts un cieņa pret katru cilvēku. Mierīgums, godīgums un ļoti augsta atbildības sajūta pret sevi, citiem cilvēkiem, ģimeni un Latvijas valsti.

To visu tētis mācīja arī mums. Stāstīja par latvju tautas dzīvi senatnē, par vācu laiku, par krievu okupāciju, par mūsu ģimeni visos šajos apstākļos. Par latviešu tautas asarām un priekiem. To stāstīja no mazām dienām, ejot pa meža kapiem – mirušo piemiņas dienās. Noliekot svecītes pie Mātes pieminekļa, pie Z.Meierovica, pie J.Čakstes, pie Sarkano strēlnieku kapa u.c. Stāstīja Ziemassvētkos pie aizdegtām svecītēm un aizvērtiem aizkariem.

Ziemassvētkos tētis ar mammu, no manas dzimšanas līdz viņu aiziešanai mūžībā, deva ļoti īpašas tuvības, miera un dziļas mīlestības sajūtas. Tās smaržo un smaržos tik ilgi manī, kamēr vien es dzīvošu. Arī tēva nospēlētie skaņdarbi uz klavierēm, kā „Jūs, bērniņi, nāciet” un „Klusa nakts, svēta nakts”. Tas skan manī un, domāju, ka arī manos bērnos…

Laiks skrien, laiks rit un mainās dzīves vērtības. Pietrūkst laiks cilvēkiem vairāk vienam ar otru parunāt vai vienkārši paklusēt. Pietrūkst latviskā tuvuma. Pietrūkst ieklausīties vairāk sirdspukstos, dvēseles un domu dziļumos.

Man ir ļoti laimējies, ka man ir bijis tāds tēvs, kas devis garīgi un dvēseliski tik daudz, tik daudz man un manai ģimenei…

Lai kādi laiki bija, lai kādi vēji pūta, bet mans tētis vienmēr palika godīgs, pašaizliedzīgi kalpojis Latvijai un pētījis tās senatni. Es ļoti lepojos ar savu mīļo un tik tuvo cilvēku.

Man ausīs atkal skan Ziemassvētku melodijas un pie klavierēm sēž mans tētis. Deg eglē svecītes un mūsu ģimene elpu aizturējusi gaida Ziemassvētku brīnumu…

 ,        Muzejrezervāta dibinātājas Annas Jurkānes sleja  

Turaidas muzejrezervāts