Ļoti cienītā Jurkānes kundze!

Ļoti vēlējos Jūs sveikt šajā tik nozīmīgajā dienā personīgi, bet tieši šajās dienās risinās notikumi, kuri ir ļoti būtiski institūtam, tieši tāpēc nevaru šodien būt klātienē Turaidā, bet esmu ar Jums domās. Mēs arī nākotnē gribam būt uzticīgi Jūsu sadarbības partneri.

Tādas dienas kā šī, kad pametam skatu atpakaļ, liek padomāt par dažām lietām, par kurām ikdienā neaizdomājamies, vai uztveram kā pašsaprotamas. Tik pašsaprotamas, kā piemēram, to, ka Turaida ir viens no Latvijas simboliem.

Šādas dienas ir nepieciešamas, lai saprastu, ka lietas, kas šķiet tik pašsaprotamas, nerodas no nekā. Aiz tām stāv cilvēki, kuri tās padarījuši tādas, kādas tās ir.

Šos cilvēkus saucam par kultūras darbiniekiem. Katram laikmetam ir savi kultūras darbinieki. Renesanses laikā tie bija mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki. Tautas atmodas laikmetā tiem piepulcējās tautas mantojuma apzinātāji – cilvēki, kuri izcēla no aizmirstības tautas kultūras mantojumu. Mums latviešiem tādi bija Krišjānis Barons, Matīss Siliņš, Emīls Melngailis.

20. gs. otrajā pusē šiem cilvēkiem piepulcējās jauna veida kultūras darbinieki. Tie bija cilvēki, kuri izcēla no aizmirstības un dāvāja savai tautai, bet līdz ar to arī pasaulei, kultūras pieminekļus. Laimonis Liepa, Imants Lancmanis panāca Rundāles atdzimšanu, Jānis Apals izcēla no ezera Āraišu ezerpili, Zigrīda Apala Cēsu pili, Jūs, Jurkānes kundze – Turaidas pili. Šodien tās ir mūsu kultūras zīmes bez kurām nevaram iedomāties Latviju.

Man ir tas gods pazīt Jūs un Turaidu tikai nedaudz īsāku laiku, kā Jūsu Turaidā pavadītie gadi. Toreiz, kad iepazinu Turaidu, tas bija mazs jauks muzejiņš vecajā dārznieka mājā pie pilsdrupām. Jā, un vēl bija Turaidas Rozes kaps. Tas arī bija viss. Jūs varējāt palikt šajā mājā, pilsdrupas varēja palikt tādas kā bija, vadīt mierīgi savas dienas, darīt ikdienas darbus. Iespējams ari tad Jūs šodien saņemtu kādu goda rakstu. Tikai tad mums nebūtu tās Turaidas, kuru pazīstam šodien. Nebūtu Turaidas, kura liek mums nacionālā pašlepnumā izslieties taisnāk. Nebūtu Turaidas, kurā godā ir gan latviskais, gan lībiskais, gan Eiropas mantojums. Ja nebūtu Turaidas, iespējams Igaunijas prezidents Ilvess nevarētu sacīt, ka Latvija ir paraugs tam, kā jāciena mazas tautas, ar to viņš domāja lībiešus, kultūras mantojumu.

Latvijas vēstures institūta vārdā sveicu Jūs darba jubilejā. Mūsu kopīgais draugs un kolēģis, izcilais arheologs Jānis Graudonis savulaik vēlēja iedzert glāzi šampanieša uz atjaunotā Turaidas paceļamā tilta. Tilts vēl nav atjaunots. Es pat nezinu, vai tas ietilpst Jūsu tuvākajos plānos. Bet tas tikai liecina, ka Turaida nav gatava. Jums darba ir pilnas rokas. Tā vienmēr ir bijis un būs.  Un arī tas šķiet tik pašsaprotami, ka nav pat vērts par to runāt.

Lai sokas, lai izdodas viss iecerētais. Par prieku un lepnumu mums, jums, Latvijai, Eiropai un pasaulei.

Patiesā cieņā un apbrīnā

Guntis Zemītis LU Latvijas vēstures institūta direktors