Epifānija.  Imants Ziedonis

Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama. Bet, kad es biju skrējis saulei līdzi trejdeviņus gadus neatkāpdamies un neatelpodams (lai tikai visu laiku paliktu viņas gaismā!), es sapratu, ka diena nekad nebeidzas. Un, kad trejdeviņus gadus tā biju gājis līdz mēnesim, es sapratu, ka nekad nebeidzas nakts. Un es sapratu, ka vajag stāvēt uz vietas. Diena tad atnāks pati un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos. Vajag iepazīt lietu ritmiku. Kanaki jāj viļņus. Viņi ņem dēli, līdzīgu lielai ūdens slēpei, izpeld okeānā, pagriežas pret krastu un, kad nāk vilnis, uzsēžas tā skaustā, un brauc viļņa galotnē, kamēr tos izsviež krasta smiltīs. Viņi ir atklājuši kādu ritmu, ko citi nezina. Vanags guļ augstu debesīs, spārnus nekustinādams. Viņš ir atradis kādu ritmu, kas viņu nes. Jātnieka prieks ir atklāt zirga ritmus, kamieļa ritmus, ziloņa ritmus. Skaisti ir antilopu ritmi, tikai neviens nav mēģinājis tajos ietikt. Un varbūt skaisti ir arī hipopotamu ritmi, vai kāds ir mēģinājis jāt hipopotamus? Dejotāju prieks ir trīs ritmu saskaņa: mani ritmi, tavi ritmi un trompetes ritmi. Tas tiešām ir priecīgi – pasaulē ritmus meklēt. Ritms ir radošs. Sen zināja, ka ritmā nepatīkams darbs kļūst priecīgāks, bet patīkams darbs pārvēršas tīrā priekā. Malējas tautas dziesmā par dzirnakmeni teica: „Gan es tevi i e s p ē l ē š u baltā miltu kupenā.” Pat aiziešana un nāve nedrīkst traucēt ritmiku: Lai mirst citi, kā mirst citi, Es nomiršu svētu rītu. Es nomiršu svētu rītu, Ļaudīm darbu nekavēšu. Ja ritmi neatnāk paši, tad –meklē! Caur muskuļiem, caur nerviem, caur pulksteņiem. Caur vēsturi, cīņām un kalendāriem – es meklēju ritmus. Caur gramatikām. Caur ornamentiem. Caurgājēji ritmi, caurskanētāji. Ne pāri, ne apkārt, ne zem. Bet caurvibrējošie.

Kas tos atrod un kas tos saprot, tam ir miers virs zemes un priecīga dzīvošana.