Top vēstures avotu publikācija „Turaida 13.–16.gs. dokumentos” | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Top vēstures avotu publikācija „Turaida 13.–16.gs. dokumentos”


Turaidas pils komplekss ir arhitektūras un vēstures piemineklis, kas tiek plaši un padziļināti pētīts. Arheologu, vēsturnieku, restauratoru, muzeja speciālistu ieguldītais darbs daudzu gadu garumā dod augļus, un Turaidas muzejrezervāts ir starp apmeklētākajiem kultūrtūrisma objektiem Latvijā. Novērtējot Turaidas sakopto kultūrvidi, būves un ekspozīcijas, jāatceras, ka vēstures un kultūras pieminekļu saglabāšana un eksponēšana prasa vispusīgu pieeju. Lai muzejrezervāta īsais un kodolīgais vēstījums par Turaidas vēsturisko centru apmeklētājiem būtu pēc iespējas pamatotāks un precīzāks, svarīgi ir padziļināti pētīt vēstures avotus. Tie ir dažādi – arheoloģiskie, lietiskie, izografiskie (attēli), kā arī rakstītie, un katra no šīm vēstures avotu grupām prasa īpašu pieeju un specializāciju.

Mākslinieka Aleksandra Stankeviča zīmējums – vizualizācija 1298 .gada notikumiem Turaidā, kas zināmi no pāvesta legāta Franciska no Moliano izmeklēšanas protokola 1312. gadā. Zīmējums no Turaidas muzejrezervāta krājuma

Mākslinieka Aleksandra Stankeviča zīmējums – vizualizācija 1298 .gada notikumiem Turaidā, kas zināmi no pāvesta legāta Franciska no Moliano izmeklēšanas protokola 1312. gadā. Zīmējums no Turaidas muzejrezervāta krājuma

Atzīmējot arheoloģijas pieminekļa Turaidas mūra pils astoņsimtgadi 2014. gadā, Turaidas muzejrezervāts izdos vēsturisku dokumentu krājumu par viduslaikiem (13. gs.-16.gs. sākums) un agrajiem jaunajiem laikiem (16. gs.), kad Turaidas mūra pils bija varens militārs cietoksnis un nozīmīgs administratīvs centrs Rīgas arhibīskapijā (līdz 1566. gadam), apriņķa un stārastijas centrs Polijas-Lietuvas karalim pakļautajā Pārdaugavas hercogistē. Rakstīto vēstures avotu apzināšana, sistematizēšana, tulkošana un analīze muzejā veikta jau daudzus gadu desmitus, un ir apkopoti dokumenti, kas Latvijā līdz šim nav publicēti vai vēstures interesentiem zināmi vien fragmentāri.

Turaidas pētnieku pamatuzdevums, sākot no 20. gadsimta 60.–70. gadiem, bija Turaidas mūra pils un pilskalna izpēte, arheoloģijas metodikas izstrāde, pamatojums zinātniskiem konservācijas un restaurācijas projektiem, pils būvvēstures izzināšana. Vēstures avotu izpētē īpaši atzīmējami apjomīgais vēsturnieku Roberta Malvesa (1905–1982) un Aleksandra Jansona (1916–1991) devums, tulkojot un apkopojot vēstures avotus par Turaidas pili, kā arī arheologa Jāņa Graudoņa (1913–2005) un arhitekta Gunara Jansona (1928–) darbs ar šiem avotiem, interpretējot tos. Pils izpēte ir vainagojusies ar konservētiem un daļēji rekonstruētiem pils mūriem, kā arī ar monogrāfijām par arheoloģiju un arhitektūru (Graudonis, J. Turaidas pils. Arheoloģiskā izpēte. 2003; Jansons, G. Turaidas pils arhitektūra 13.–17. gadsimts. 2007).

Pētījumu rezultāti par viduslaiku vēstures norisēm ir pieejami Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā un tiek daudzpusīgi izmantoti ekspozīciju un izglītojošā darbā. Tā vēsturnieka Roberta Malvesa (1905–1982) darbs mašīnrakstā „Pētniecības materiāli par arhitektūras un vēstures pieminekli Turaidas pili” (1974) arī mūsdienās nav zaudējis aktualitāti. Vērtīgs topošās publikācijas kontekstā ir informācijas apkopojums un dokumentu tulkojumi, sagatavojot „Siguldas novada gadsimtu grāmatu” (2007), kā arī ekspozīciju „Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā” un izglītojošu programmu „Ciemos pie Turaidas fogta.” Tika apzinātas vēstures liecības par Turaidu Rīgas arhibīskapijas sastāvā – pārvaldi, tiesu varu, administratīvo struktūru, Turaidas fogta amatu. Līdz ar to skatījums uz Turaidas nozīmi viduslaikos kļuva plašāks un ļāva paskatīties uz mūra pili ne tikai caur arhitektūras pieminekļa prizmu, bet pētīt viduslaiku pārvaldes sistēmu un sabiedrību.

Pašlaik ar Turaidu saistīto dokumentu pētniecība, transkripcija un tulkošanas no viduslejasvācu un latīņu valodas turpinās. Nepieciešams atzīmēt, ka Latvijā plašākās viduslaiku vēstures avotu publikācijas veiktas 19. gadsimtā, mūsdienās vien atsevišķas dokumentu grupas izpelnījušās pētnieku ievērību. Pēdējā laikā latviski publicētas hronikas, pāvesta legāta Franciska no Moliano izmeklēšanasprotokols1312. gadā, fragmenti no tiesību vēstures avotiem 14.-16. gs., poļu revīzijām 16. gs. beigās, Smoļenskas – Rīgas tirdzniecības akti, taču kopumā viduslaiku vēstures avotu publikāciju ziņā Latvija krietni atpaliek no kaimiņiem. Igaunijā, Lietuvā, kā arī citās valstīs parādās arvien jauni avotu izdevumi par viduslaiku un jauno laiku vēsturi elektroniskā un grāmatu formātā. Avotu izpēti apgrūtina situācija, ka Latvijas senākie arhīvi piedzīvojoši dramatiskus likteņus. Piemēram, Rīgas arhibīskapu un domkapitula arhīva dokumenti pēc 1438. gada gājuši bojā bez pēdām. Šķiet, 1556. gadā daļa šā arhīva sadegusi Kokneses pilī t.s. koadjutora kara laikā. Līdz mūsdienām saglabājušies vien 233 pergamenta dokumenti (1209–1438), jo laikā, kad notika Rīgas arhibīskapa cīņa ar Vācu ordeni Livonijā, domkapitula pārstāvji tos bija aizveduši uz Lībeku. 1563.gadā tos ieguva Rīgas arhibīskapa koadjutors (pēctecis amatā) Mēklenburgas Kristofs. Lai atbrīvotos no gūsta, Kristofs bija spiests arhīvu atdot Polijas karalim, tādejādi dokumenti nonāca Polijas karaļu arhīvā Krakovā. Kad 1765. gadā Krakovas arhīvs tika pārvests uz Varšavu, 31 Rīgas arhibīskapu dokuments palika Čartorijsku bibliotēkā. Savukārt Varšavas arhīvs 1794.gadā tika pārvests uz Krieviju un sadalīts, bet 1925. gadā 123 Rīgas arhibīskapu dokumenti atkal nonāca Polijā un mūsdienās tiek uzglabāti Varšavā Galvenajā seno aktu arhīvā. Pārējie palika Maskavā Centrālajā valsts seno aktu arhīvā. Arī Vācu ordeņa Livonijas mestra arhīvs ceļoja no viena iekarotāja pie otra, un daļa dokumentu atrodama arhīvos Stokholmā, Šverīnē, Berlīnē.

Nepublicēts Turaidā 1454. gada 21. martā Rīgas arhibīskapa Silvestra Stodevešera sastādīts dokuments. Oriģināls Latvijas Valsts vēstures arhīvā, 8. fonds „Rīgas maģistrāta iekšējais arhīvs”

Nepublicēts Turaidā 1454. gada 21. martā Rīgas arhibīskapa Silvestra Stodevešera sastādīts dokuments. Oriģināls Latvijas Valsts vēstures arhīvā, 8. fonds „Rīgas maģistrāta iekšējais arhīvs”

Kādi tad ir ar Turaidu saistītie dokumenti? Pašlaik apzinātas vairāk nekā 370 rakstiskas liecības par Turaidu, kas viduslaikos bija apdzīvotības apgabala un upes (Gauja) nosaukums, militārs centrs, dzīvesvieta, pārvaldes un tiesu varas centrs, viena no arhibīskapa galda pilīm jeb domēnēm (tieši pārvaldīta, nevis izlēņota zeme), fogta pārvaldes apgabala – fogtejas centrs. Nozīmīgi ir dokumenti un vēstules, kas ir tapuši un apliecināti uz vietas Turaidas pilī.

Pergamenta dokumentus ar piekarinātiem vaska zīmogiem Turaidā izdeva Rīgas arhibīskapi. No 15. gs. arhibīskapi rakstīja arī vēstules uz papīra, bet 16. gs., izplatoties rakstu kultūrai un mainoties Livonijas politiskajai struktūrai, parādījās arī citu amatpersonu raksti. Rīgas arhibīskapa koadjutors, kanclers un sekretārs, galma pārzinis, vācu karaliskās tiesas notārs, dāņu sūtņi, Prūsijas hercoga sūtņi, zviedru karaspēka virspavēlnieks Livonijā, kā arī pēdējais Livonijas mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Turaidas pilī rakstīja ziņojumus un vēstules. Pašlaik ir apzināti 144 pergamenta un papīra dokumenti vai to reģistri (juridiski apliecinājumi, vēstules, līgumi), kas laikā no 1239. līdz 1565. gadam tapuši Turaidā (latīniski – Thoreida; vāciski – Treiden, Treyden). No tiem līdz 2008. gadam bija apzināti 90, bet pēdējos gados izpētes gaitā tapuši zināmi vēl 54 dokumenti no dažādām dokumentu krātuvēm (arhīviem) un publicētiem reģistriem.

2009.-2013. gadā apzinātie Turaidā tapušie dokumenti (arī noraksti un reģistri)

Dokumentu krātuve Apzināto dokumentu, norakstu,  reģistru skaits
Latvijas valsts vēstures arhīvs Rīgā 5 oriģināli
2 noraksti
Tallinas pilsētas arhīvs 4
Rozenu dzimtas arhīvs Flensburgā, Vācija 1
Herdera institūts Marburgā, Vācija (elektroniskā avotu edīcija  „Datenbank Kurländische Güterurkunden” 1998–2003) 1 noraksts
Prūsijas kultūras fonda Slepenais valsts arhīvs Berlīnē (avotu publikācija  no Prūsijas hercoga Albrehta vēstuļu arhīva) 41 reģistrs
Kopā 54

Papildinot mūsdienās Turaidas pils kompleksā redzamo ar rakstos sniegtajām ziņām, varam iztēloties pils iemītniekus pirms pieciem, sešiem, septiņiem gadu simtiem – sargus, lielgabalniekus, amatniekus, pils pārvaldnieku, pilsnovada nodevu ievācējus, fogtu,  kā arī Rīgas arhibīskapu un domkungus. Vēstures literatūrā nereti sastopama atsauce uz Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma (amatā 1539–1563) sekretāra Grēfentāla hroniku [sarakstīta ap 1539–1544], kas kalpo par pamatu apgalvojumam, ka Rīgas arhibīskaps ar galmu  ceļojis starp trīs rezidencēm – Raunu apmeklējis no Miķeļiem līdz Meteņiem, Limbažus no Meteņiem līdz Lieldienām un Koknesi no Lieldienām līdz Miķeļiem. Rūpīgi iepazīstoties ar šīs hronikas saturu, kā arī citiem laikmeta dokumentiem, atklājas cita aina – Rīgas arhibīskaps ceļoja no vienas pils uz citu, uzturoties kādā no pilīm dažas dienas vai dažus mēnešus. Arī Turaidā Rīgas arhibīskapi bijuši gan ziemas spelgonī, gan vasaras plaukumā. Situācija būtiski mainījās pēc 1546./.1547. gada, kad pēc sava brāļa Prūsijas hercoga ieteikuma Rīgas arhibīskaps sāka veidot galveno rezidenci, par to izvēloties Raunas pili.

Pulvera dzirnavas. Heinriha Ceizinga (Zeising) zīm., 1612 .gads. No Vācu fonotēkas materiāliem (pieejams: www.deutschefonothek.de).

Pulvera dzirnavas. Heinriha Ceizinga (Zeising) zīm., 1612 .gads. No Vācu fonotēkas materiāliem (pieejams: www.deutschefonothek.de).

Ar līdz šim nezināmiem vēsturiskiem faktiem par Turaidas vēsturi visai bagāti Prūsijas hercoga Albrehta vēstuļu arhīva dokumenti (1525–1570), kas ir daļa no Prūsijas kultūras fonda Slepenā valsts arhīva Berlīnē (das Geheime Staatsarchiv Preußischer Kulturbesitz). Laikā no 1999. līdz 2010. gadam publicēti 6 sējumi ar sarakstes reģistriem, kuros minētie fakti un notikumi saistībā ar Turaidu rosina turpmāko izpēti. Piemēram, mēs uzzinām, ka maijā un jūnijā 1559.–1563. gadā vēstuli no Kēnigsbergas uz Turaidu varēja nogādāt 9 dienās, bet pretējā virzienā – 10 dienās. Citos gadalaikos, šķiet, vēstuļu sūtņi, starp kuriem minēti arī nevāci (Undeutsche), ar saviem zirgiem un kuģi no Mēmeles šo ceļu nespēja veikt tik ātri. Cits piemērs – Rīgas arhibīskapa koadjutors Mēklenburgas Kristofs vēstulē Kurzemes un Zemgales hercogam Gothardam Ketleram 1564. gada 25. decembrī no savas gūsta vietas Varšavā raksta, lai viņš parūpējas par Turaidā palikušiem sešiem mazajiem lauka lielgabaliem (falkunen), arī pulvera dzirnavām un jauniem atsperu ratiem. Citi vēstures avoti līdz šim nekādas ziņas par pulvera dzirnavu pastāvēšanu Turaidā nesniedz, un arī citviet Latvijā un reģionā pulvera dzirnavu vēsture vēl pētāma.

Pulvera gatavošana 16. gs. otrajā pusē. No grāmatas.: Hutin, S. Повседневная жизнь алхимиков в Средние века. Mосква, 2005

Pulvera gatavošana 16. gs. otrajā pusē. No grāmatas.: Hutin, S. Повседневная жизнь алхимиков в Средние века. Mосква, 2005

Nozīmīga amatpersona bija Turaidas fogts – plašu zemju pārvaldnieks, tiesu un administratīvās varas nesējs savā pārvaldes apgabalā – fogtejā, kurš nāca no Rīgas arhibīskapam padoto bruņinieku (vasaļu) vidus. Turaidas fogtejas aizsākumi meklējami jau 13. gadsimtā, kad tās teritorija aptvēra arhibīskapijas Lībiešu galu, bet 16. gadsimta pirmajā pusē arhibīskapa Tomasa Šēninga (amatā 1528–1539) un Brandenburgas Vilhelma laikā – Turaidu, Vainižus, Salacgrīvu, Limbažus, Dzērbeni, Piebalgu, Smilteni un Raunu. Līdz ar to publikācija „Turaida 13.-16. gadsimta dokumentos” dod ieguldījumu gan Turaidas pils un tuvākās apkārtnes, gan Vidzemes un Latvijas viduslaiku un agro jauno laiku vēsturē.

Vija Stikāne”
Turaidas muzejrezervāta Krājuma un ekspozīciju daļas vadītāja

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr. 3 (142), 2013

    Raksti