“Dižkoki ir sevišķi veci un resni koki, kam ir liela zinātniskā, kultūrvēsturiskā un estētiskā nozīme. Tie ir Latvijas ainavas sastāvdaļa, izcils tā skaistuma elements un nacionālais lepnums” - tā 1974. gadā rakstīja izcilais Latvijas koku pazinējs un pētnieks S. Saliņš savā grāmatā “Latvijas dižkoki un retie koki”.

Turaidas dižozols

Arī Turaidas vēsturiskais centrs ir bagāts ar daudziem cienījama vecuma un liela izmēra kokiem. Par valsts nozīmes dižkoku pamatkritērijiem pieņemts mērīt stumbra apkārtmēru 1,3 m augstumā no zemes, bet par vietējas nozīmes dižkokiem uzskatāmi resni koki, kuriem stumbra apkārtmērs vēl nav sasniedzis dižkoka izmērus, bet tuvojas tam. Latvijas Ministru kabinets 2010. gada 16. martā  ir pieņēmis noteikumus Nr. 264, kuri reglamentē lielu un vecu koku iekļaušanu valsts aizsargājamo dižkoku kategorijā. Latvijā ir stingri noteikts valsts nozīmes dižkoku apkārtmērs:

parastam ozolam – 4,0 m, parastai liepai – 3,5 m, parastai kļavai – 3,5 m, āra bērzam – 3,0 m, mežābelei – 1,5 m, parastam pīlādzim – 1,5 m, parastai ievai – 1,7 m Ledebura lapeglei – 3,0 m  utt.

Dati par dižkokiem  laika gaitā mainās, jo ik pa brīdim vecākie dižkoki iet bojā, bet jaunākie, kaut arī lēnām, tomēr pieņemas resnumā, tādēļ ir nepieciešama to regulāra apsekošana. Turaidas dižākie koki ir regulāri apsekoti jau 20 gadus, kopš 1992. gada, kad tos pirmo reizi mērīja muzeja biologs Uģis Sausiņš, bet  pēc tam to veicis kultūrvides nodaļas vadītājs Aivars Irbe. Gadu gaitā ir apsekoti desmitiem īpašu koku visā Turaidas muzejrezervāta teritorijā. Katrā koku mērīšanas reizē ir atklājušies arvien jauni un vēl  līdz šim  nepamanīti skaistuļi. Mežs un nogāzes slēpj savus dižākos sugas brāļus. Daudzviet agrāk klajumos augošie koki nu ir bieza meža un krūmu apskauti. Daba tukšumu nemīl. Gadu desmitiem nepļautās pļavas un ganības ir zaudējušas savu pirmatnējo izmantošanas veidu. Tur tagad  brīvi aug alkšņi, oši, kļavas, ievas, lazdas un citi koki un krūmi, bet to aizsegā dzīvo resnie ozoli, mežābeles, liepas, kurus laika gaitā vajadzētu atbrīvot no “nelūgtajiem kaimiņiem”.  Daudzi vecākie un resnākie dižkoki ir ar lieliem vaļējiem dobumiem, nereti zibens spēriena ievainoti ar lūzušiem zariem vai pat galotnēm. Dažkārt kokam atlikuši tikai 1 vai 2 zaļojoši zari, bet tas nemazina šo dabas pieminekļa vērtību.

Turaidas vēsturiskā centra lielākā koku bagātība ir ozoli. Tie aug Dainu kalnā, Jāņkalna un Inciema ceļa nogāzēs, gar Lībiešu un Priežkalna takām un daudz kur citur muzejrezervāta teritorijā. Lielākā daļa no tiem ir jau dižkoki ar izcilu nozīmi Turaidas ainavā. Iespējams, ka daudzi no tiem pirms 200 – 300 gadiem, kad Latvijā daudzviet gar muižu ceļiem stādīja ozolu alejas, ir arī Turaidā mērķtiecīgi stādīti lauksaimnieciski neizmantojamās vietās ceļu un gravu nogāzēs. Kādā no Turaidas vecajiem ozoliem sev mājvietu atradušas spožās skudras –Lasius fuliginosus, kuru Latvijas Entomoloģijas biedrība 2012. gadā bija izraudzījusi par Gada kukaini.

Šobrīd Turaidā ir uzskaitīti 19 valsts nozīmes aizsargājamie dižkoki. Starp tiem ir 7 ozoli, 3 liepas, 4 mežābeles, viens osis, viena mājas ābele, viena kļava un 2 vīksnas. Bez tiem Turaidas muzejrezervāta teritorijā ir daudz vietējas nozīmes dižkoki.

Dižkoks - mežābele

Turaidas vides retums ir sēru bērzs (Betula pendula `Youngii`), kas aug muižas  vagara mājas dārzā, kuru tur pirms daudziem gadiem kā lielu dārgumu ir stādījis muižas mežsargs.

Turaidas lapegļu rinda gar baznīcu varētu būt ap 200 gadus veca. Lapegles ir vietējas nozīmes dižkoki. 1993. gadā kādas nozāģētas lapegles celmā izdevies saskaitīt 170 gadskārtas. Ap šo laiku pirms 170 gadiem Turaidas muižas īpašnieki ir Kampenhauzeni un, iespējams, viņiem ir bijuši vairāki nozīmīgi iemesli, lai no Vācijas atvestu “vāczemes egļu” stādus un stādītu tos Turaidā. (Līdzīgi lapegļu stādījumi ir arī Siguldas un Inciema muižu parkos). Pie baznīcas augošās lapegles zaros ir izveidojusies “vēja slota” – īpašs sīku zariņu sabiezinājums, kas šai koku sugai ir diezgan rets gadījums.

Turaidā aug daudz mežābeļu. Vairākas no tām ir sasniegušas dižkoku apmērus. Pie Bestu takas, jaunā meža ieskauta, aug augumā lielākā Turaidas mežābele ar stumbra apkārtmēru 1,6 m, bet aiz Dainu kalna Dievu krēslā tās redzamas zemas un kuplas. Vairākas lielas mežābeles ir arī Dziesmu dārzā, bet mazāku ir ļoti daudz visā teritorijā. Tās ir iekļautas valsts 3. kategorijas aizsargājamo  augu sarakstā.

Tāpat kā Gaujas senielejā pārsvarā ir lapu koku meži ar daudz liepām, tā arī Turaidā tās sastopamas ļoti lielā skaitā. Liepu dārzā pretim muižas dārznieka mājai aug ap 70 liepas, no kurām vairākas ir dižkoka vārda cienīgas. Te visi koki kādreiz ir mērķtiecīgi stādīti gar bijušo celiņu abām malām.

Dainu kalna Liepu aplī aug 7 liepas un 4 kļavas. Koki stādīti ap 20. gadsimta sākumu vienlaicīgi ar liepām pie pārvaldnieka jaunās dzīvojamās mājas. Šis Dainu kalna koku stādījums ir īpašs veidojums pašā Gaujas senkrasta malā gan kā izcils vides elements, gan kā atzinuši eksperti - īpaša pazemes strāvojuma izpausmes vieta. Liepu apļa koki ir aptuveni 110-120 gadus veci. Stādīšanas laikā izraudzītā vieta atrodas Jelgavkalna pašā austrumu galā. Agrāk tur visapkārt bijušas klajas kalnu nogāzes ar tālu pārredzamību no mūsdienu Līgatnes teritorijas līdz Ķeizarskatam Gaujas pretējā krastā.

Snaudošais akmens

Turaidas muzejrezervātā atrodams īpašs dabas veidojums. Netālu no Lībiešu takas, gandrīz vai pašā Rītupītes krastā, atrodas akmens, ap kuru ciešā sakņu tvērienā izaugusi liela egle. Tam dots “Snaudošā akmens” nosaukums. Koka saknes no visām pusēm aptver no zemes pacēlušos akmeni un tur to “piesietu”. Egles vecums tuvojas jau 100 gadiem. Neviens nezina, cik ilgi turpināsies šī savdabīgā akmens un koka “draudzība”, bet kamēr egle vēl ir pie labas veselības, ir vērts tur aiziet un  pavērot  šo neikdienišķo dabas veidojumu.

Koki ir dabas vērtība, kas bagātinās ar katru gadu cauri gadu desmitiem un simtiem. Kļūstot lielāki, kuplāki un varenāki tie veido ainavu, sniedz patvērumu putniem, kukaiņiem un visai dzīvai radībai. Tie liecina par cilvēku attieksmi pret savu apkārtni un vidi tuvumā un tālumā. Būsim saudzīgi pret visu, ko daba mums dāvina un apzināsimies, ka liels koks var izaugt tikai ļoti garos gados vairāku paaudžu mūžos. Koki ir ilgmūžīgāki par mums cilvēkiem un tā ir viņu vislielākā vērtība un bagātība.

 Aivars Irbe Turaidas muzejrezervāta kultūrvides nodaļas vadītājs

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr. 2 (141), 2013