Turaidas
muzejrezervāts


Bērzu sulas tagad un pirms simts gadiem


Bērzu sulu tecināšana. 20. gs. sākums. Foto no Turaidas muzejrezervāta krājuma. TMR 20036

Bērzu sulu tecināšana. 20. gs. sākums. Foto no Turaidas muzejrezervāta krājuma. TMR 20036

Turaidas muzejrezervāta pakalnos un saulainajās laucītēs vējā trīsuļo bērza zari un balo baltā bērza tāss.  Ja kādā jaukā brīdī Tev saulē apžilbst acis un no svaigā gaisa noreibst galva, tad saproti, ka gaisā jau smaržo pavasaris un klāt ir bērzu sulu laiks. Jau no seniem laikiem latvieši pavasaros ievāca bērza sulas, kuras gan lietoja uzreiz, gan arī saglabāja karstajām vasaras dienām.

Interesanti, ka par bērzu sulām un to nozīmi latviešu zemnieku dzīvē jau pirms vairāk kā simts gadiem rakstījis vācbaltiešu luterāņu mācītājs un kultūrvēsturnieks Augusts Bīlenšteins (1826. gada 4. marts — 1907. gada 6. jūlijs). Savā grāmatā „Latviešu koka iedzīves priekšmeti” Bīlenšteins  pievēršas, pēc viņa domām, trešajam (pēc alus un miestiņa)  latviešu nacionālajam dzērienam – bērzu sulām.

„ Ziemeļeiropā, sevišķi Baltijas provincēs, Skandināvijā un attiecīgajā klimata joslā Krievijas bērzs ir skaists un ļoti noderīgs koks. Kas zem bērziem jūtas kā mājās, tas, nonācis pie prūšu brašajiem skābaržiem vai dienvidzemju mūžzaļajiem kokiem, ilgosies pēc bērzu jaunavīgi mirdzošā baltuma, pēc piemīlīgi nokarenajiem zariem ar gaišzaļo lapu plīvuru. Kurš gan pēc maiga maija lietus bērzu birzs smaržā neuzelpos īstā dzīvespriekā? Kurš ir saskaitījis dimantus, kas mēnesgaismā vizuļo nosarmojoša bērza mežā?

Un tagad – par derīgumu. Bērzs dod vislabāko malku, vislabāko materiālu ratu un ragavu taisīšanai, zemkopības un mājsaimniecības darbarīku gatavošanai. Bērzs kalpo cilvēkam no apakšas līdz pat galotnei. No tā viņš ņem slotu zarus mājas tīrīšanai, rīkstes bērnu audzināšanai. Bērzu saknes un stumbrs gādā par atspirdzinošu dzērienu. Reti kuram kokam ir tik daudz sulas kā bērzam. Pirms lapu plaukšanas sula kāpj uz augšu, un, kur mizā ir kāds ievainojums, bagātīgi tek ārā. To novērojis, cilvēks jau sen apguva māku iegūt saldo sulu. Latviešu zemē pie lauku mājām visur redz augam bērzus. Tautasdziesmās bērzu sulu piemin reti un arī tad, lai pazobotos par to kā dārgā alus aizstājēju trūcīgam kalpam, kam tādēļ (pretēji paražai) kāzas esot jāsvin pavasarī.

Pavasarī, pavasarī Kalpam ņemt līgaviņu! Pavasarī bērzu sula, Nevajaga alutiņa.

Bērzu sulu sāk tecināt aptuveni aprīļa sākumā, kad zeme atkususi. Izvēlas vecākos kokus, bet neizvēlas tos, kas aug zemā vietā, jo tādu bērzu sula ir ūdeņaināka un mazāk salda. Urbj koka dienvidpusē. Caurumu pēc astoņām dienām (vēlākais, kad sāk plaukt lapas) aizsit ar tapu, lai koks nenoasiņotu; ilgāka sulas tecināšana to bojā un novājina. Ja tos saudzē, tie paši koki skaistumam kalpo gadu no gada. Ja kāds bērzs kļūst nevajadzīgs, to cilvēka augstumā nozāģē, stumbra galu apsedz ar velēnu un tecina sulu tik ilgi, līdz tā vasaras sākumā izbeidzas.

Iegūto bērzu sulu vismaz astoņas dienas raudzē slēgtos traukos (muciņās) un tad dzer. Vietējie vācieši bērzu sulas uzreiz pilda pudelēs, rūgšanas veicināšanai un garšas uzlabošanai katrā pudelē ieliek pa upeņu zariņam, citrona vai apelšiņa šķēlītei, kā arī nedaudz cukura un dažas lielas rozīnes un karstajās vasaras dienās dzer ar cukuru šo šampanietim līdzīgi putojošo dzērienu. Vienkāršākais tautas dzēriens gan līdz Jāņiem jāizlieto, jo tas zaudē stiprumu un tajā var iemesties tārpi.

Sulas tecināšanai noder vismaz 2 collas resns, taisns alkšņa zars. Zaru tīri nomizo, vienu galu nodrāž tievāku, lai to varētu ciešāk iebāzt kokā izurbtajā caurumā. Apmēram 20-30 cm zara atstāj apaļu, pārējai daļai augšējo daļu nogriež, un apakšējā izdobj renīti. Apaļo zara daļu ar nokarsētu adāmadatu izurbj cauru. Bērza sula caur to nokļūst renītē, bet no tās – apakšā paliktajā traukā. Lai vējš sulas pilienus neaiznestu sāņus, traukā ieliek kociņu, ko atbalsta pret renītes malu, kas sulu novada traukā. Ja vēlas trauku ātrāk piepildīt, bērzā vienu virs otra ieurbj divus caurumus.”

Nekavējieties, izmantojiet iespēju gūt dzīves uzmundrinājumu, jo nekas tīrāks, spēcinošāks un vajadzīgāks pašlaik mūsu organismam nav kā svaigas bērza sulas!

Sagatavoja galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane

    Aktuāli, Jaunumi  

Turaidas muzejrezervāts