Jānis Graudonis – Ikšķiles Elkšņu 6-klasīgās skolas pārzinis. 1939. gads

Atceroties izcilo arheologu Jāni Graudoni viņa 100-tajā dzimšanas gadā, turpinām stāstu par zinātnieka, skolotāja, sabiedriskā darbinieka un savas tautas liktenī ieinteresēta cilvēka dzīvi sarežģītā un dramatiskā laikā – divdesmitajā gadsimtā. Par Jāni Graudoni stāsta arī izstāde „ Skolotājs un arheologs – Jānis Graudonis ( 1913 -2005)”, kas apskatāma Turaidas muzejrezervātā.

Jāņa Graudoņa dzīves stāstā nozīmīgu vietu ieņem viņa neremdināmā vēlme visu mūžu mācīties pašam un dalīties savās zināšanās ar citiem. Viņam piemita apbrīnojama gudrība izmantot visas iespējas, lai viņa darītais nestu svētīgu devumu gan arheologa, gan skolotāja, gan zinātniskās un sabiedriskās dzīves organizatora darbā. Tas varbūt arī tāpēc, ka viņam jau no mazām dienām pašam bija jānopelna iztika un līdzekļi izglītības iegūšanai. Tāpat kā Jāņa Graudoņa daudzie skolēni ar lielu sirsnību atceras viņu kā brīnišķīgu skolotāju un cilvēku, arī viņš pats par savām skolām gaitām raksta ar lielu pateicību: „Dzīvā atmiņā uz mūžu palicis 1923. gada 18. novembra svinīgais akts. Bija īpaši uzpostas telpas, skolotāji saģērbušies svētku drēbēs. Visiem skolēniem uzdāvināja Latvijas Republikas 5 gadiem veltītu grāmatiņu. Iesākumā skolas pārzinis Pēteris Mednis uz ērģelītēm spēlēja un visi dziedāja „Dievs, svētī Latviju”. Tad vēstures skolotājs Harijs Karčevskis ( viņš bija apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni) stāstīja par latviešu strēlniekiem un Brīvības cīņām. Šis svinīgais akts un skolotāja stāsts dziļi iegūlis apziņā kā vēsts par kaut ko lielu, brīnumainu, svētu. Kopš tā laika – tā īsti pašam pat neizskaidrojami – vārds „Latvija” man ir svēts, saistīts ar kaut ko lielu, gaišu un cildenu. Un skolotāju, kas ar savu stāstījumu manī modināja stipru nacionālu apziņu, ar cieņu pieminu arī šodien.”

Jāņa Graudoņa vadītais Tūjas koris Dziesmu svētkos Trikātā. 1938. gads

Pirmā prakse skolotāja darbā Jānim Graudonim bija jau 14 gadu vecumā, kad 1927. gadā, būdams vēl skolnieks, viņš māca matemātiku 1.- 4. klasei. Studiju gados Jānis Graudonis ir iecienīts mājskolotājs, 1936. gadā strādā arī Svētā Jāzepa sieviešu klosterī Rīgā. 1937. gadā Jānis Graudonis pabeidz Rīgas skolotāju institūtu un sāk strādāt par skolotāju un skolas pārzini Valmieras apriņķa Tūjas pamatskolā. Tālāk darba gaitas ved uz Ikšķiles pagasta Elkšņu pamatskolu, Madonas rajona Kalsnavas pamatskolu, Rīgas 1. vidusskolu un Rīgas 2. vidusskolu. Bija pēckara gadi, un diemžēl 1951. gadā decembrī no darba atlaida Rīgas 1. vidusskolas direktoru un par politisko neuzticamību arī Jāni Graudoni atbrīvoja no darba skolā, turklāt atņemot skolotāja tiesības. Taču tā laika skolēni viņu atceras ar patiesu cieņu un par to savās atmiņās raksta ķīmijas zinātņu doktors, Rīgas 1. vidusskolas absolvents Juris Pelčers.

Anna Jurkāne Turaidas muzejrezervāta direktore

Mūsu skolotājs Jānis Graudonis

Pēckara gados, saglabājot vecās tradīcijas, tagadējā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kas toreiz saucās 1. Rīgas pilsētas Leona Paegles vidusskola, mācījās tikai zēni. Savukārt kanāla malā kaimiņos esošā 3. Rīgas pilsētas vidusskolā mācījās tikai meitenes.

1950./51. mācību gads, gads, kad mums skola bija jābeidz, sākās ar pārsteigumu – mūsu klases audzinātājs, kurš mūs bija audzinājis trīs iepriekšējos gadus, no mums bija atteicies un direktors bija nozīmējis mūsu klasei pēdējā gadā jaunu audzinātāju – vēstures skolotāju Graudoni. Kā mēs sapratīsimies un vai sapratīsimies? Bijām spēcīga klase mācībās un sportā, par ko liecināja četras zelta medaļas, ko saņēma mūsu klases puikas, skolu beidzot. Bijām puikas ar plašām interesēm, ar iniciatīvu un izdomu gan uz labām lietām, gan dažādām delverībām.

Skolotājs Graudonis nebrāļojās ar klasi, nemēģināja mums kaut kā pieglaimoties. Viņš pret katru skolēnu izturējās ar cieņu, runāja kā līdzīgs ar līdzīgu. Un tieši ar to iemantoja mūsu uzticību. Vēl pēc gadiem atcerējāmies gadījumu ar mūsu rasēšanas skolotāju, kad audzinātājs daudziem no mums varbūt pirmo reizi lika apzināties atbildību par savu attieksmi pret citiem cilvēkiem. Rasēšanu mācīja cienījams sirmgalvis, iesaukts par Monžu. Bet pašu rasēšanu neviens neuzskatīja par nopietni ņemamu mācību priekšmetu. Lieki nenopūlējāmies, vienu un to pašu rasējumu mēdzām nodot vairākas reizes, izdzēšot tikai autora vārdu. Disciplīnas nekādas. Katrs darīja, kas ienāca prātā. Līdz sirmais skolotājs neizturēja un sūdzējās direktoram. Tad Jānis Graudonis mūs sapulcināja un teica: „Puikas, šis vecais vīrs strādā skolā pēdējo gadu. Tad viņš iet pensijā. Viņam ir svarīgi šo gadu nostrādāt, lai saņemtu pensiju un vecumā varētu godam ēst savu maizīti. Jūs ar savu uzvešanos viņam to liedzat. Vai jūs to apzināties?” Nekādu draudu, nekādu sankciju. Vārdi, kas nāca no sirds un ko saprata mūsu jaunās sirdis. Uzvedība mainījās, un sirmais skolotājs bija gandarīts, savstarpēja cieņa un uzticība starp audzinātāju un klasi nostiprinājās.

Palamas bija gandrīz visiem skolotājiem. Tās viņiem lieliski piestāvēja un tika nodotas mantojumā no klases uz klasi. Vienīgi mūsu audzinātājam nebija iesaukas. Viņš bija mūsu skolotājs Jānis Graudonis, viens no visjaunākajiem skolā. Mēs viņu uztvērām kā savējo, mūs aizrāva viņa vitalitāte, goda prāts un patriotisms.

Daudzi mūsu skolotāji bija spilgtas personības, lieliski pedagogi. Jāatceras, ka tie bija pēckara gadi, kad trūka mācību grāmatu un mācību saturu kropļoja okupācijas varas uzspiestā ideoloģija. Vēl valdīja „tautu tēvs” Staļins, un par katru brīvdomību varēja nonākt Sibīrijā vai Vorkutā. Arī tas bija riskants solis, kad mūsu ģeogrāfijas skolotājs, diktējot mums ekonomiskās ģeogrāfijas mācību vielu, ieteica īsuma labad cariskās Krievijas vietā rakstīt CK. Toreiz ar šiem burtiem apzīmēja tikai un vienīgi komunistiskās partijas centrālo komiteju, un mūsu burtnīcās parādījās gandrīz vai ķecerīgs teksts: „CK bija nabadzīga, ekonomiski atpalikusi un neizglītota.” Jānis Graudonis iedrošinājās PSRS vēstures stundās mums mācīt arī Latvijas vēsturi. Vairs neatceros, ko tieši mācījāmies, bet labi atminos, ka bijām lepni par šīm stundām. Mēs vismaz zinājām, kas īsti notika 1918. gada 18. novembrī un kāpēc par to labāk nerunāt. Šīs vēstures stundas atcerējos 1991. gada janvāra dienās, kad tieši Jānis Graudonis man pirmais piezvanīja par notikumiem Viļņā un aicināja uz barikādēm.

Pavasarī mēs skolu beidzām un savam skolotājam uzdāvinājām pulksteni, patiesā cieņā un pateicībā iegravēdami vārdus: „Kas mīlestību sēj, tas to pļauj”. Un kā liecina turpmākā dzīve – šis „pļāvums” Graudonim bija bagāts un ilgstošs.

Kas mums, puikām, bija un nu jau vīriem sirmām galvām ir mūsu skolotājs Graudonis, atkal pārliecinājos 2001. gada vasarā, kad tieši 50 gadus pēc skolas beigšanas pulcināju kopā klasesbiedrus. Beidzām vairāk nekā trīsdesmit, atsaucās sešpadsmit. Un visiem pirmais jautājums: „Vai Graudonis būs?” Būs, būs, apsolījās būt, es teicu. Un sapratu, ka ar to pietiek, lai uzrunātais klasesbiedrs arī ierastos.

Viņš atkal bija mūsu skolotājs – mundrs, atjautīgs un ļoti sirsnīgs. Kad aicinājām teikt kādu vārdu, viņš sacīja: „Es dziļi sirdī esmu ļoti ļoti priecīgs. Nemaz negribas runāt. Gribas tikai atlaisties zālē un klausīties, kā sienāzīši dzied. Tie sienāzīši esat jūs.”

Atkal bijām kopā Turaidā Jāņa Graudoņa 90 gadu jubilejas svinībās 2003.gadā, kad arī mēs viņu mudinājām aprakstīt sava tik bagāti nodzīvotā mūža gājumu.

Maz ir skolotāju, kurus ar patiesu cieņu tik ilgus gadus atceras viņu audzēkņi.

Juris Pelčers