Turaidas
muzejrezervāts

Dvielis muižas pirtiņā


Uzsākot vasaras sezonu, Turaidas muzejrezervāta apmeklētājiem durvis vērušas ekspozīcijas muižas saimnieciskajā centrā. Starp diviem gleznainiem dīķiem, kur vasarās mīt pīļu ģimenes un rosās bebrs, redzama pirtiņa. Ienākot pirtiņā, uzvilnī jauka vasaras smarža no dažādajām tējas zālītēm un pirts slotiņām.

Pirts loma latviešu sētā bijusi svarīga, jo pirtī ienāca pasaulē jaunā dzīvība, pēršanās pēc darba nedēļas atjaunoja spēkus un uzmundrināja garu.  Tautas sakāmvārds vēsta: „Pirts ir zemnieka dakteris. Ja nebūtu pirts un rutku, tad dakteri brauktu zelta ratos.” Pret katru vainu ir sava slotiņa, ar kuru, noperot cilvēku, var palīdzēt atgūt veselību. Tieši tāpat ir ar zāļu tējām, kas agrāk bija galvenās zāles ārstēšanai.

Pirts lāvas telpā apskatāmi daži vienkārši lina dvieļi un palagi. Senāk pēc pirts slaucījās arī nebalināta lina palagos, mazus bērnus pēc mazgāšanās noslaucīja un satina sausā slaukāmajā palagā un nesa uz māju, kur bērnam tika uzvilkts krekls. Ikdienā lietojamie dvieļi darināti nebalināta lina velkos, audos izmantojot smalkas pakulas vienkārtņa vai skujotā trinīša sējumā. No 19. gadsimta vidus dvieļu aušanā sāka izmantot arī drelļu sējumu, ko pazīstam kā tipisku galdautu rakstu. Dreļļu raksts dvieļos tika kārtots gareniskās joslās ar sīksvītrainām malām un galiem, velkos izmantojot kokvilnu un aužot ar smalkiem nebalinātiem vai balinātiem linu diegiem. Ikdienā lietojamie dvieļi bija vienkārši, malas apstrādātas ar vienkāršu cauro vīli. Gadu gaitā mainījušies dvieļu izmēri. Līdz 19. gadsimta beigām mājās austie dvieļi bija apmēram 35 cm plati un 2-2,3 metrus gari. Savukārt fabrikas ražojumi, kas kļuva plaši pieejami 20. gadsimta sākumā, bija 48-50 cm plati, garumā sasniedza vairs tikai 1,5 – 2 metrus.

Līdz mūsdienām labāk saglabājušies tā sauktie „goda dvieļi”, kas tika darināti, gatavojot pūru, jo kāzu dienā jaunā sieva ar dvieļiem un cimdiem apdāvināja pūra vedējus un jaunos radus. Bagātīgi izšūts dvielis tika klāts arī jaundzimušā šūpulī. „Goda dvieļi” austi no balināta lina un rotāti ar izšuvumiem un greznām tamborētām, adītām vai mezglotām mežģīnēm. Starp rokdabniecēm vislielāko popularitāti izpelnījās tieši tamborējumi, nereti dvielim nolietojoties, mežģīni uzmanīgi nogrieza no vecā un pāršuva pie jaunā dvieļa. Izšuvumos iecienīti bija dažādi ziedu motīvi un kompozīcijas, 20. gadsimta 20. gados milzīgu popularitāti piedzīvoja monogrammas. Izšujot kāda cilvēka iniciāļus, dvielis tika darināts kādam konkrētam lietotājam, visbiežāk jau saderētajam līgavainim. Tika izdoti žurnāli ar ieteikumiem un zīmējumiem, kā labāk izšūt katru burtu. TMR krājumā glabājas ap 90 ar izšuvumiem un mežģīnēm rotātu dvieļu, pirtiņā aplūkojams dvielis ar pavisam nelielu izšūtu monogrammu.

Sadzīvē nereti dvieļi tika izmantoti aizkaru vai galdauta vietā, ja bija jāklāj galds, lai pacienātu kādu negaidītu viesi. Novietots uz speciāla pakaramā, dvielis reizēm bija arī kā interjera priekšmets, kas apliecināja rokdarbnieces aušanas un izšūšanas prasmes.

Aija Dzene TMR krājuma galvenā speciāliste

    Aktuāli, Jaunumi  

Turaidas muzejrezervāts